Arhitektūras mistērija: Kāpēc Eiropas pilsētās nebūvē debesskrāpjus?

FOTO: Unsplash

Pavērojot pasaules arhitektūru, novērosim visai neparastu fenomenu - debesskrāpji ir raksturīgi tieši Ziemeļamerikai, Āzijai un Austrālijai, bet Eiropā tie ir manāmi vien piecās lielpilsētās - Londonā, Parīzē, Frankfurtē, Maskavā un Stambulā. Neraugoties uz faktu, ka Eiropa ir viens no apdzīvotākajiem un attīstītākajiem kontinentiem, šeit debesskrāpji būs retums. 

Eiropas pilsētas krietni atšķiras no citu attīstīto valstu pilsētām tieši ar infrastruktūru - šeit ēkas ir samērā zemas un būvētas līdzīgā augstumā, turpretī citos kontinentos lielākajās pilsētās stiepjas debesskrāpji pašā pilsētas centrā. 

Galvenais iemesls, kādēļ debesskrāpji pārņem citus kontinentus, bet ne Eiropu, ir vēsturiskie aspekti un vietas iedalījums.

Pirmie debesskrāpji parādījās Ņujorkā un Čikāgā 19. gadsimta beigās, bet Eiropas pilsētas jau teju pilnībā bija izveidojušās, tām bija savi vēsturiskie centri un kultūras pieminekļi, tāpēc vairums no tām neizjuta nepieciešamību pēc augstceltnēm, turklāt šeit nemaz nebija vietas jaunām un milzīgām ēku struktūrām. Savukārt, kad Ziemeļamerikā sāka pieaugt globāla mēroga vara, vairums šā kontinenta pilsētplānotāju uz Eiropas infrastruktūru raudzījās kā uz novecojošu modeli, bet eiropieši uz amerikāņu un kanādiešu idejām - kā iznīcinātām Eiropas vērtībām. Šā iemesla dēļ  abi kontinenti izvairījās pārņemt pilsētplānošanas konceptus viens no otra. Ziemeļamerika bija jaunās arhitektūras paaudzes modelis, bet Eiropa pieturējās pie esošajām idejām. 

FOTO: Unsplash

Savukārt, kādēļ debesskrāpju celšanu Eiropa nesāka arī vēlākajos gados? Bija karš, ekonomiskās krīzes, ko radīja gan Pirmais, gan Otrais pasaules karš - notikumi, kas uz mirkli apturēja Eiropas attīstību.

Karu rezultātā daudzas Eiropas kultūrvēsturiskās vērtības tika iznīcinātas un pēc tam tās nācās atjaunot. 

FOTO: Unsplash

Jāteic, ka debesskrāpjiem līdzīgas struktūras sāka celt 1950. - 60. gados Padomju Savienības okupētajās Austrumeiropas valstīs, tostarp arī Latvijā. Tās bija tā saucamās sērijveida ēkas - vidēja augstuma, atkārtotas un vienkāršotas konstrukcijas celtnes, kuras kalpoja kā mājvieta ievestajiem iedzīvotājiem. Taču šis faktors bija iemesls, kādēļ parādījās pirmie debesskrāpji citās Eiropas pilsētās, - tas bija kā prettrieciens padomju arhitektiem. Tiesa gan, šo kustību ātri vien apturēja "briselizācija" - lai jaunu ēku būvniecība neapdraudētu senas un kultūrvēsturiskas celtnes, kuras upurētu bezvērtīgu augstceltņu būvniecībai, Briseles arhitekti un ietekmīgas personas piedāvāja jaunu pilsētplānošanas modeli.

Sērijveida ēka Padomju Savienībā

FOTO: Unsplash

Šie jaunie regulējumi paredzēja, ka senas arhitektūras celtnes ir vai nu jāintegrē jauno celtņu arhitektūrā un senās celtnes jāatjauno, vai arī debesskrāpjiem ir jāierīko atsevišķi rajoni.

Drīz vien šiem noteikumiem sekoja arī citas pilsētas. Arī modernajā laikmetā pilsētplānotāji seko šīm norādēm, proti, Eiropas pilsētas centros tiek saglabātas kultūrvēsturiskās ēkas un to tuvumā netiek būvētas jaunceltnes, lai netiktu bojāta autentiskā ainava, taču tām ir ierīkoti īpaši urbānie rajoni un biznesa centri. 

Londonas biznesa centrs

FOTO: Unsplash

Uz augšu