Esmu labāks par citiem

FOTO: TVNET

Kādu vakaru, spaidot sava televīzijas provaidera pults pogas, nejauši uzdūros  LTV raidījumam “Province”, kurā kāds visnotaļ kolorīts kungs dalījās savās dzīves gudrībās. Tas bija vīrs, kuru jau iepriekš biju manījis kādos nebūt interneta stāstos – viņš ar sievu dzīvo pašbūvētā baļķu-māla būdā-mājā un nezina pasaules raizes, jo viss ir – nu tik ļoti skaisti un dabīgi. 

Nepārslēdzu uz nākamo kanālu, jo mani ieintriģēja kunga vārdi: “Elektrības mums nav, tāpēc, kad mēs nekalpojam instrumentiem, mēs nekalpojam lietām, mēs nekalpojam datoram, nekalpojam internetam un nekalpojam elektrībai, bet tas neizslēdz viņu esamību” (autors lieliski zina atšķirību starp “ka” un “kad” lietojumu, tomēr citāts saglabāts maksimāli autentisks, lai ļautu lasītājam pēc iespējas labāk izjust dzīvi laukos). 

Jau mirkli vēlāk dabas bērns pastāstīja, ka viņiem tomēr esot elektrība un internets un viņi tos lieto, BET – tikai tādā daudzumā, lai nekļūtu no tā atkarīgi. Tāpat viņi arī par visām aktualitātēm, kas notiek valstī un pasaulē, uzzinot tieši tajā mirklī, kad tas notiek, jo kāds cits atnākot par to pastāstīt. Proti, kāds cits cilvēks, kurš elektrību un internetu izmanto pārmērīgos daudzumos un visticamāk ir no tiem atkarīgs, – tomēr drīkst ierasties, lai par to pastāstītu. 

Pirmais jautājums, kas man radās, – ja reiz dzīve 15. gadsimtā bija tik lieliska, ka bez jebkā moderna var iztikt (un šeit es ignorēšu tehnoloģijas, kas vienkārši tiek izmantotas retāk, automašīnu, degvielu un Ķīnā ražotās drēbes), tad kāda velna pēc ļaut sevi filmēt televīzijai? Otrais jautājums – ja filmēšanās televīzijā ir aicinājums arī visai pārējai Latvijai sekot savam dzīves viedplānam un sākt dzīvot alās, tad kurš tieši viņiem pastāstīs par tām aktualitātēm, kuras iepriekš piegādāja no tehnoloģijām atkarīgie cilvēki? Bet tas nu tā, ticu, ka dabas draugi izlasīs šo rakstu kaut kad ap 2035. gadu un sniegs man atbildes.

Šis necilais un neveiklais stāsts, manuprāt, visnotaļ lieliski ilustrē latvietību. Tas ir tāds klasisks padomju laikā pielipis: “Jā es nedaudz zogu, bet pavei – citi zog daudz vairāk, tā ka viss kārtībā!” Mēs esam gatavi iestāties pret tehnoloģijām, kamēr tā īsti neatceramies savu dzīvi bez tām un nespējam atteikties no pilnīgi visām (nesen, piemēram, redzēju video, kuru kāds čalis bija publicējis internetā, lai cīnītos pret internetu). Mēs esam gatavi boikotēt ārzemju firmai piederošu veikalu tīklu, kamēr, iepērkoties latviešu veikalā, tāpat pērkam lietuviešu produktus. Mēs esam gatavi atteikties no degvielas, bet lietot litija bateriju darbinātas iekārtas, kas potenciāli dabai sagādās ne mazāku kaitējumu. 

Mēs varam kaislīgi cīnīties par dzīvnieku tiesībām uz normāliem dzīves apstākļiem, bet mājās lielu suni visu dienu turēt iesprostotu nelielā dzīvoklī vai pat voljērā. Šausmināties par vistu turēšanu sprostos, bet gardu muti ņukāt iekšā akcijas filejas. Mēs varam kratīt ar pirkstu Ķīnas virzienā un ļoti cieši nosodīt viņu demonstrāciju un demokrātijas apkarošanas metodes, kamēr puse no mūsu garderobes un 90% no mūsu elektroiekārtām ir ražotas Ķīnā.

Māla būdā dzīvojošais vīrietis ir lieliska metafora latviskajai dzīvesziņai. Viņš it kā dzīvo vispareizāk, visu zina vislabāk, nav atkarīgs no mūsdienu tehnoloģijām un visa laicīgā, tomēr urda nepieciešamība iebāzt to visu pārējo sejās, jo vienkārši dzīvot būdā apgaismībā neviena netraucētam būtu par maz. “Man vajag uzmanību, skatieties uz mani! Kur ir komplimenti?”

Uz augšu