Ir ļaudis, kam došanās uz bibliotēku un daudzu lasītāju roku apbružāto sējumu šķirstīšana sagādā ārkārtīgu baudu, tomēr 19. gadsimta 90. gados cilvēki baidījās, ka ar grāmatu starpniecību tiek pārnēsātas bīstamas slimības, piemēram, bakas, skarlatīna vai tuberkuloze.
Rakstā, kas publicēts izdevumā “Smithsonian”, rakstnieks Džozefs Heilijs apraksta virkni histēriju, kas saistītas ar ASV un ārzemju bibliotēkām. Piemēram 1895. gadā kāds Nebraskas bibliotekārs nomira no tuberkulozes, ko it kā saķēra ar grāmatu starpniecību. Šis notikums sabiedrībā viesa bailes par to, ka bibliotēkas grāmatas varētu būt inficētas ar dažādām lipīgām slimībām.
Lai arī varētu šķist, ka tādas pašas bailes varētu raisīt arī citas lietas, kurām pieskaras daudzi cilvēki, piemēram, durvju rokturi, tomēr grāmatas toreiz tika uzskatītas par īpaši bīstamām, jo nāvējošu slimību dīgļus glabā starp lappusēm. Tātad, atverot grāmatu, no tās izlido vesels mākonis mikrobu un inficē nelaimīgo lasītāju. Tā, lūk, uzskatīja 19. gadsimta cilvēki.
Ārsti tajā laikā savukārt teica, ka nav zināms, vai grāmatas var pārnēsāt slimības, tomēr minēja, ka tas ir iespējams.
Lielbritānijā 1875. gada Sabiedrības veselības likums, kurā tika uzskaitīti priekšmeti, kas var pārnēsāt slimības, piemēram, gultasveļa, 1907. gadā tika papildināts arī ar bibliotēkas grāmatām. Likumā bija arī minēts, ka cilvēkiem, kuri ir slimi ar kādu no infekcijas slimībām, ir aizliegts lietot bibliotēkas grāmatas.
Šī paranoja patiesībā bija ļoti noderīga konservatīvajiem cilvēkiem, kuri baidījās, ka dažas grāmatas var graut sabiedrības morāli.
Bibliotēkas eksperimentēja ar grāmatu sterilizēšanas metodēm, piemēram, tīrīja tās ar tvaiku vai formaldehīda šķīdumu.
Vajadzēja gadus, lai panika sabiedrībā norimtu, jo, protams, nekādi slimību masu uzplaiksnījumi grāmatu dēļ nenotika. Modernajā medicīnā ir noskaidrots: lai arī uz grāmatu lapām var būt slimību iedīgļi, tomēr iespēja, ka cilvēks tādā veidā inficēsies, ir ļoti maza.
