Portāls TVNET noslēdz rakstu sēriju «Iepazīsti Jordāniju», kurā tiek apskatīta šī arābu valsts. Vairāku rakstu ietvaros portāls tūrista acīm ir aplūkojis gan tās skaisto galvaspilsētu Ammānu, gan karstos tuksnešus, gan arhitektūras pērli Petru un daudzas citas vietas.

Tiem, kuri vēl nav paspējuši izlasīt sērijas pirmo, otro, trešo un ceturto rakstu vai kuriem ir nedaudz piemirsies, atgādināšu, ka savu vasaras atvaļinājumu šogad nolēmu pavadīt salīdzinoši noslēpumainajā Tuvo Austrumu valstī – Jordānijā. 10 dienās es un seši mani draugi izbraukājām šīs valsts teritoriju no galvaspilsētas Ammānas līdz pat Sarkanās jūras pilsētai Akabai dienvidos. Vairāku rakstu garumā dals iegūtajā pieredzē ar TVNET lasītājiem. Sērijas pēdējais raksts ir veltīts Danas Biosfēras rezervātam.

Kas ir Danas Biosfēras rezervāts?

Kā jau iespējams pasaka nosaukums, tā ir aizsargāta dabas teritorija. Danas rezervāts atrodas valsts dienvidu centrālajā daļā un tajā ir pārējai Jordānijai salīdzinoši neraksturīga daba. Lielākā daļa valsts var lepoties ar dažādām tuksneša ainavām, bet Danas rezervātā ir gan skaisti kalni, gan zālīte, gan arī dažādi interesanti koki un augi. Nokļūt tur var, braucot no galvaspilsētas Ammānas pa lielceļu uz dienvidiem. Ieeja maksā aptuveni 20 Jordānijas dināru (23 eiro). Tomēr par šo naudu jūs iegūsiet ārkārtīgi daudz.

Varēsiet apskatīt gan apkārtējos kalnus, gan padzert tēju beduīnu teltīs, gan arī vienkārši pazvilnēt mīkstajās guļvietās un pavērot debesis.

Vieta arī ir izcili piemērota dažādiem dabas vērotājiem, jo gidi mums stāstīja, ka rezervātā mītot liels daudzums dažādu putnu sugu. Šo apgalvojumu vēlāk pierādīja arī neliela tūristu grupiņa no Amerikas Savienotajām Valstīm, kuri bija ieradušies saistībā ar viņu universitātes rīkotu studiju braucienu.

Mūsu pieredze

Danas rezervātā ieradāmies pēc Kerakas cietokšņa apmeklējuma dienas otrajā pusē. Ieeja šajā vietā atrodas kalna virsotnē, tāpēc, jau noliekot mūsu īrēto mašīnu, ieraudzījām diezgan skaistu skatu. Lēnām sameklēju savu nopirkto Jordānijas vīriešu tradicionālo galvassegu – kefiju un uzliku to galvā. To izdarīt gan man palīdzēja viens no vietējiem sagaidītājiem, kurš nevarēja novaldīt smieklus un teica, ka izskatos pēc Rietumu filmu zvaigznes.

Samaksājām katrs 20 dinārus, mūs pavadīja uz džipu un lika turēties stingri. Jau kuro reizi brauciena laikā izbaudīju gan priekus, gan raizes no Jordānijas kalnainā apvidus. Pēc pāris minūšu kratīšanās un mutes ciešas turēšanas ciet (zobi tomēr man ir salīdzinoši svarīgi), mūs ieveda nometnē plašā apvidū un pastāstīja pārgājiena iespējas. Viena no tām bija doties 30-40 minūšu kāpienā kalnā, bet otra – 10-15 minūšu ilgā pastaigā pa daudz līdzenāku apvidu un beigās klintīs redzēt ūdens izgrauztus caurumus. Bez liekām pārdomām mēs nolēmām īstenot tās abas.

Skats uz mūsu nometni

FOTO: Toms Rātfelders, TVNET

Pēc tējas iemalkošanas un nelielas sarunas ar jau minētajiem ASV studentiem sākām kāpienu augšup. Viens no maniem draugiem nevarēja vien beigt bildēt skaistos kalnainos skatus, kuri pavērās mums priekšā. Lai bildes pasaka vairāk, taču varu teikt to, ka sen nebiju izjutis tādu mieru un pat sava veida dabas maģiju. Karstums, kuru aprakstīju rakstā par piedzīvojumiem Petrā, šeit nebija tik ļoti jūtams, un bija interesanti pavērot kokus, kuri auga takas malās. Pieķēru sevi pie domas, ka izskatās gluži tāpat kā manā kādreizējā studiju vietā – Skotijā. Nospriedu, ka, neskatoties uz vietu pasaulē, kaut kāda līdzība visiem kalniem tomēr ir.

Danas rezervāta klintis

FOTO: Toms Rātfelders, TVNET

Kāpjot kalnā

FOTO: Toms Rātfelders, TVNET

Mums arī paveicās ar to, ka gājienu sākām jau brīdī, kad saule laidās rietā.

Līdz ar to skaistās klintis un augus vēl vairāk izcēla arī interesantā gaismas spēle.

Apbrīnoju dabas daiļumu un tik turpināju kāpt augšā. Pēc brīža jau sasniedzām kalna virsotni, pafotografējāmies un nolēmām doties lejup. Laiks bija sākt arī otro, daudz mierīgāko gājienu.

Interesanti bija tas, ka daži no maniem ceļojuma biedriem sāka sūdzēties, ka viņiem ir par vieglu. Viņiem nepatika, ka nevis rāpjamies klintīs, bet ejam pa normālu ceļu. No vienas puses, sapratu viņu vēlmi pēc daudz asākām izjūtām, taču vismaz man pārgājiens pēc iepriekš piedzīvotās fiziskās slodzes likās pat salīdzinoši patīkams. Šoreiz manu uzmanību vairs tik ļoti nepiesaistīja daba, bet gan ceļā redzētais apgaitnieks, kurš pārvietojās zirga mugurā. Ņemot vērā, ka es, Latvijā dzīvojot, esmu pieradis, ka mežsargi pārvietojas ar automobiļiem, mani šis fakts salīdzinoši pārsteidza. Jebkurā gadījumā, viņš mūs laipni pasveicināja un novēlēja laimīgu ceļu.

Mūsu redzētais jātnieks

FOTO: Toms Rātfelders, TVNET

Skats uz daudz lēzenāko ainavu

FOTO: Toms Rātfelders, TVNET

Acīmredzot viņa vēlējums iedarbojās, jo turpmākais ceļš patiesi bija laimīgs. Izvairoties no nopietniem starpgadījumiem, sasniedzām mūsu galamērķi – klintīs izgrebtos caurumus, kurus vietējie dēvē par alām. Sākām tur fotografēties. Daži no maniem draugiem pat sprieda, ka vajadzēja uz šejieni braukt jau daudz ātrāk. Viņiem ļoti patika gan rezervāta salīdzinoši maigākais klimats, gan arī fakts, ka šeit var arī vienkārši atpūsties un nav obligāti jāpārbauda sava fiziskā sagatavotība.

Pēc «alu» apskatīšanas lēnām sākām doties atpakaļ. Gribējām paspēt, pirms noriet saule, jo vietējais gids mums ieteica fantastisku vakariņu vietu – Dana Towers Hotel. Tā atradās netālu, vietējā ciematā, un no tās pavērās fantastisks skats uz rietošo sauli. Tā arī mēs dzērām kardamona tēju un gaidījām pasūtīto ēdienu. Pēc viesmīļa aicinājuma piecēlāmies, aizgājām uz maltītes vietu un baudījām vienu no gardākajiem mielastiem visā mūsu ceļojuma laikā.

FOTO: Toms Rātfelders, TVNET

 

Portāls TVNET pateicas lasītājiem, kuri sekoja līdzi šai rakstu sērijai un aicina ielūkoties citos mūsu materiālos gan pašlaik, gan nākotnē.