"Kur es tagad iešu? Tas ir biedējoši": Eiropas Savienības pilsoņu bažas par statusu Lielbritānijā pēc "Brexit" (27)

Līdzīgi kā tūkstoši citu Eiropas Savienības (ES) valstu pilsoņu, kuri Lielbritānijā dzīvojuši gadu desmitiem un uzskata to par savām mājām, arī Amato domāja, ka viņa būs ieguvusi likumīgas tiesības palikt Lielbritānijā uz pastāvīgu dzīvi. 

Tomēr Lielbritānijas valdība, izrādās, ir citās domās. Lielbritānijas Iekšlietu ministrija pagājušajā gadā noraidīja Amato pieteikumu uz pastāvīgās iedzīvotājas statusu, norādot, ka sievietei neesot pietiekami daudz pierādījumu, ka viņa valstī uzturējusies ilgstoši. 

Annu šis paziņojums satrieca. 

“Tu esi savā valstī, tā ir demokrātija, bet pēkšņi, pēc visiem šiem gadiem, tev tiek paziņots, ka neviens nezina, kas ar tevi notiks. Kur es tagad iešu? Tas ir ļoti, ļoti biedējoši,” norāda 57 gadus vecā sieviete. 

Amato ir viena no tūkstošiem citu ES valstu pilsoņu, kam 31.oktobrī gaidāmā “Brexit” kontekstā liegtas tiesības uz beztermiņa uzturēšanos valstī. 

Lielbritānijas dalība ES citu valstu pilsoņiem gadu desmitiem ilgi garantēja tiesības dzīvot un strādāt šajā valstī. Tomēr tagad, Lielbritānijai gatavojoties pēc 46 gadu dalības ES pamest, citu ES valstu pilsoņiem ir jāpiesakās uz jaunu juridisko statusu, kas ļaus viņiem valstī palikt arī pēc “Brexit”. 

Lielbritānijas valdības plāns nosaka, ka citu valstu pilsoņi pastāvīgās uzturēšanās atļauju varēs saņemt gadījumā, ja spēs pierādīt, ka viņi piecus gadus bez pārtraukuma dzīvojuši Lielbritānijā. Pastāvīgā iedzīvotāja statuss citu valstu pilsoņiem saglabās tās tiesības, kas viņiem ir šobrīd. 

Annas stāsts nav vienīgais - aģentūra “Reuters” ir kontaktējusies ar sešiem citu ES valstu pilsoņiem, kam pastāvīgā iedzīvotāja statuss pienāktos, tomēr tas viņiem nav piešķirts. 

Daudzi ES pilsoņi bažījas, ka pēc “Brexit” viņi var zaudēt tiesības uz bezmaksas veselības aprūpi vai pat darbu. Savukārt citi uztraucas, ka pēc izceļošanas no Lielbritānijas viņi vairs netiks ielaisti atpakaļ.  

Papildu sajukumu rada arvien pieaugošā bezvienošanās “Brexit” iespējamība, kas citu valstu pilsoņu automātiskās tiesības dzīvot un strādāt Lielbritānijā var izbeigt krietni ātrāk, nekā tika prognozēts. 

Opozīcijā esošo leiboristu pārstāvis Virendra Šarma pauž viedokli, ka Annas Amato gadījums ir skaidrs apliecinājums tam, ka Lielbritānijas valdība nav pienācīgi sagatavojusies gaidāmajām izmaiņām imigrācijas sistēmā. 

“Annas stāsts ir traģisks. Kā gan kāds, kurš Lielbritānijai ir devis tik daudz (..), var tā zaudēt tiesības būt šajā valstī,” norāda Šarma. 

Anna pastāvīgā iedzīvotāja statusu sāka kārtot 2017.gadā - gadu pēc “Brexit” referenduma. Nepieciešamos dokumentus viņa apkopoja apmēram trīs mēnešus. 

Anna Lielbritānijā ir nostrādājusi gandrīz 40 gadus un lēš, ka nodokļos valstij samaksājusi vairāk nekā pusmiljonu sterliņu mārciņu. 

Tomēr Lielbritānijas varas iestādes Amato pieteikumu noraidīja, norādot, ka viņa nav spējusi pierādīt, ka viņai ir tiesības uz pastāvīgās uzturēšanās atļauju. 

Anna varas iestādēm nosūtīja vēl vairākas vēstules, mēģinot pārliecināt amatpersonas, ka notikusi kļūda, tomēr varas iestādes savu lēmumu nemainīja. 

“Tas ir tik aizvainojoši. Mums visiem ir nepieciešama piederības sajūta, lai arī kur mēs būtu. Bet pēkšņi viņi šo sajūtu atņem. (..) Tas ir tik sarūgtinoši,” stāsta Anna. 

Lielbritānijas varas iestāžu informācija liecina, ka Lielbritānijā dzīvo aptuveni 3,5 miljoni citu ES valstu pilsoņu, kam nepieciešams reģistrēties, lai saglabātu savas tiesības. Līdz šim pastāvīgā iedzīvotāja atļaujas saņemšanai pēc “Brexit” ir pieteicies aptuveni miljons no šiem cilvēkiem.  

Anna uz Lielbritānijas pilsonību var pretendēt, jo viņas vīrs ir šīs valsts pilsonis. Tomēr sievieti aizvaino doma, ka viņai nāktos kārtot naturalizācijas eksāmenu pēc tam, kad viņa valstī ir nodzīvojusi pusgadsimtu. 

Annas tēvs ar ģimeni uz Lielbritāniju no Itālijas pārcēlās 1964.gadā - laikā, kad Lielbritānija arī meklēja darbaspēku citās valstīs. Annas tēvs nomira šā gada martā. 

“Viņš mīlēja Lielbritāniju, jo uzskatīja, kā tā ir godīga un cienīga valsts. Viņš bija lepns šeit dzīvot. Tagad es jūtos nodota,” norāda Anna.