Klaiņojošs suns pats pārbēg no Ivangorodas uz Igauniju, tā arī nesagaidot oficiālo adopciju

Ivangorodist tulnud kodutu koer leidis endale kodu Tallinnas.

FOTO: vk.com / Podslušano Ivangorod

Krievijas pilsētā Ivangorodā dzīvoja klaiņojošs suns, ko vietējie iedzīvotāji bija nosaukuši par Rižiku (Rudo). Ilgstošie mēģinājumi atrast viņam jaunas mājas nebija veiksmīgi, kamēr savu palīdzību nepiedāvāja dzīvnieku draugi no Narvas. Taču, kamēr iejūtīgie cilvēki abās robežas pusēs gatavoja Rižikam pārceļošanas dokumentus, suns bez pēdām pazuda. Liels bija brīvprātīgo pārsteigums, kad viņi Rižiku atrada Narvā, uz kurieni suns ceļu, acīmredzot, bija atradis paša spēkiem.

Laikraksts „Postimees” vēsta, ka Rižiku, kad viņš vēl bija pavisam mazs kucēns, uz ielas izlika viņa saimnieki. Kādu laiku viņš vēl gāja pie sev pazīstamās mājas, kurā bija dzimis, taču iekšā netika. Viens no Ivangorodas iedzīvotājiem, atgaiņājot suni no sava dēla, iesita viņam ar bērnu velosipēdu, un Rižiks ilgi kliboja.

Ivangorodas iedzīvotāja Irina Bartauskis palīdz klaiņojošiem dzīvniekiem, un savulaik, kad viņai bija tādas iespējas, finansēja kaķu sterilizāciju un palīdzēja arī suņiem. Tomēr pieņemt Rižiku pie sevis dzīvoklī sieviete vairs nevarēja, jo pie viņas jau mitinās trīs suņi. Tad viņa mēģināja atrast sunim jaunus saimniekus, ar sociālā tīkla „VKontakte” palīdzību sazinoties ar dzīvnieku tiesību aizstāvju grupām Sanktpēterburgā un dzīvnieku patversmi „Labā sirds” Kingisepā.

Sanktpēterburgas pašvaldība klaiņojošo dzīvnieku sterilizācijai piešķirt valsts līdzekļus, tādēļ reizi nedēļā arī no Kingisepas uz turieni tiek vesti suņi. Pēc operācijas aptuveni nedēļu tie vēl uzturas Sanktpēterburgā, kur, ja vien tiem paveicas, atrod arī jaunu saimnieku, bet otra alternatīva ir atgriešanās atpakaļ Kingisepā, kur tie atkal nonāk uz ielas, taču šoreiz jau sterilizēti.

Ivangorodas aktīvisti vienojās, ka Rižiku sterilizēs šīs valsts programmas ietvaros, taču pirms tam viņu vēl vajadzēja noķert un nogādāt Kingisepā, kur dzīvnieku patversme tobrīd bija pārpildīta. Turklāt suņa transportēšanai bija nolemts izmantot koka būdu, kuras meklēšanas laikā savu palīdzību sāka piedāvāt arī Narvas nevalstiskā organizācija „Narva Hüljatud Loomad” (Narvas pamestie dzīvnieki), kas bija gatava suni pieņemt, taču pirms tam tas vēl būtu jāsapotē, jāčipo, kā arī jāsagatavo visi vajadzīgie dokumenti robežas šķērsošanai. Kamēr sarežģītais saskaņošanas process turpinājās, suns pēkšņi uz vairākām dienām pazuda.

Kad būda beidzot bija sagādāta, no Narvas tika saņemta vēstule, ka suns pats jau ir ieradies patversmē, it kā būtu zinājis cilvēku plānus un nolēmis lieki nekavēties. Tieši kādā veidā viņš šķērsojis robežu, tā arī nav zināms.

Igaunijā arī suņi ir laimīgāki

Nevalstiskās organizācijas „Narva Hüljatud Loomad” pārstāve Jekaterina Platonova skaidro, ka „no Ivangorodas patversme atrodas tikai 150-200 metru attālumā, taču robežas otrā pusē attieksme pret dzīvniekiem nav tik laba kā Igaunijā un tie bieži vien paši dodas uz kaimiņvalsti. Pašā Narvā ir varbūt tikai kādi trīs vai četri klaiņojuši suņi.”

Narvā, visticamāk, pa gājēju pāreju ieklīdušo Rižiku kāds bija pabarojis un viņš bija iemidzis zem koka. Tur viņu arī atraduši „Narva Kassituba” darbinieki, bet Platonova palīdzējusi atrast sunim jaunus saimniekus Tallinā. Suni pie sevis pieņēmis Tallinas mākslinieks  Valērijs Laurs, kas tagad viņu ņemot līdzi uz izstādēm un vedot uz suņu skolu.

Uz augšu