Kā tevi „pataisa par muļķi“ jeb kā mobings ietekmē mūsu sabiedrību (72)

Nereti šādā brīdī jūtamies „samazināti“, izsmieti un nenozīmīgi, ja psiholoģiskais „knipis pa degunu“ ir trāpījis. Diemžēl daudzi praktizē otra cilvēka „pataisīšanu par muļķi“, ja viedokļa līderiem izlēcējs netīk. Tad „moberi“ palīdz ātri samazināt cita cilvēka vērtību un nozīmību. Ierīvējot to stāvus zemē. Šādi notiek ne tikai darbavietā vai mācību iestādē, sporta laukumā vai uz ielas, bet arī paziņu lokā, publiskajā telpā, zinātnē, politikā un jo īpaši - interneta komunikācijā. Vai šis process ir izplatīts un ietekmē mūsu valsti un sabiedrību kopumā? Jā, ietekmē. Pat ļoti, jo mobinga rezultātā tiekam vaļā no gudriem cilvēkiem svarīgos un augstos amatos. Rezultātā atdodam stratēģijas iniciatīvu pelēkajām viduvējībām, kas nerunā pretī, bet prot „skriet uz vietas“.

„Esam sadrumstaloti, nevaram vienoties par kopīgu mērķi“ –

tā mobinga sekas valsts līmenī apkopoja kāda no Latvijas mobinga izraisīto problēmu pētījuma dalībniecēm. Cits aptaujas dalībnieks secināja, ka mobings panākot materiālus un cilvēkresursu zaudējumus. Daļa vajāto kļūstot depresīvi un mēģinot risināt savas problēmas ar alkohola vai narkotiku palīdzību. „Tātad var secināt, ka mobings var ietekmēt ne tikai kādu konkrētu indivīdu, bet arī visu sabiedrību kopumā, radot cilvēkiem kā finansiālas, tā arī emocionāla rakstura problēmas,“ secina pētījuma autori. Vai no šā psiholoģiskā terora cieš tikai valsts un privātā sektora darbinieki? Nē, izrādās, problēma ir plašāka.

Vairāk nekā 37% skolēnu Latvijā apgalvo, ka ir cietuši no mobinga, taču visvairāk to piedzīvojuši tieši mazāko klašu skolēni, 51%. Bērniem ir izveidota mācību filma par to, cik traģiskas sekas ir mobingam sabiedrībā. Cik svarīgi ir atmaskot moberus un aizstāvēt vajātos. Pieaugušajiem šādu mācību filmu nav. Taču „bomža dedzināšanas mēģinājuma“ akts Biķernieku ielā rāda, ka respekts pret citādajiem joprojām ir svešvārds Rīgas pusaudžu vidū. Latvijas Universitātes rektora ievēlēšanas peripetijas signalizē, ka slēgtās un akadēmiskās vidēs „savējo“ bīdīšana turpinās, un, ja nav argumentu, tad noder mobings, lai kādu novāktu. Kur nu vēl politiskie lēmumi visaugstākajā parlamentārajā līmenī, kas ierobežo sieviešu un seksuālo minoritāšu tiesības un pierāda, ka empātija ir nesaprotams svešvārds arī daudzu mūsu valsts likumdevēju domāšanā.

Publicētie pētījumi rāda, ka mobings Latvijā pieaugušo kolektīvos ir apmēram tāds pats kā pamatskolā (57% publiskajā un 66% valsts sektorā). Rezultātā apmēram 30% strādājošo vairs nevēlas veikt savus darba pienākumus, zūd vēlme doties uz darbu un krītas darba efektivitāte. Sabiedrība nav informēta, ka mobinga problēma pastāv, un nezina, kur vērsties pēc palīdzības. Bez tam - trūkst arī statistikas datu par mobinga situācijā cietušajiem, jo par šo problēmu Latvijā publiski un skaļi neviens nevēlas runāt, konstatē pētījuma autori.

Tas nozīmē, ka moberi mūsu valstī joprojām darbojas netraucēti aktīvi un izlēmīgi ietekmē svarīgu amatpersonu iecelšanu amatos un būtisku lēmumu pieņemšanu vai iespaido to nepieņemšanu. Tātad atstāj nospiedumus uz mūsu valsts procesiem. Sūkstāmies, ka politiķi ir slikti un viņu lēmumi vēl sliktāki. Taču varbūt ir vērts ielūkoties mehānismā, kas mums ģenerē šos sliktos politiķus labo vietā. Viens no šā destruktīvā mehānisma pamatelementiem ir tieši mobings jeb psiholoģiskais terors pret „citādajiem“ un „ne savējiem“.

Psiholoģiskās iznīcināšanas tehnika

Norvēģu sociālpsiholoģijas profesore Berita Osa šīs tehnikas instrumentus sociālajā telpā sāka pētīt jau pirms 50 gadiem, nodalot piecus pašus izplatītākos (klasiskos) paņēmienus. Tie ir: izsmiešana, ignorēšana, „izsaldēšana“ jeb informācijas izolēšana, dubultās sodīšanas režīms, lai apzināti radītu vajātajai personai vainas apziņu un kaunu par sevi. Šie nav vienīgie „muļķa taisīšanas“ paņēmieni, taču visizplatītākie gan. Pašlaik šajā jomā daudz pēta psiholoģe Helēne Tomsone, kurai ir izdevies izveidot metodes, ar kuru palīdzību vajātās personas spēj sevi aizsargāt un atbrīvoties no uzmauktās „muļķa cepures galvā“. Taču aplūkosim, kā tas sākas un notiek. Piemēram, darba kolektīvā ienāk jauni darbinieki, kas tikko pabeiguši savas studijas ārzemēs, ir spara pilni, gatavi strādāt un rosīties. Viņiem ir daudz ideju un neskaitāmi jauni priekšlikumi darba uzlabošanai. Taču kāds no vecākajiem kolēģiem nav sajūsmā par ienācēju entuziasmu. Lai to noslīcinātu, tiek izmantota varas tehnika ar klasisku apklusināšanas un devalvēšanas tehniku.

Kā tas notiek? Vispirms „izsaldēšana“, t.i., neļaujot cilvēkam norunāt domu līdz galam un apklusinot pusvārdā. Var arī pēkšņi uzdot runātājam pretjautājumu, kas galīgi neattiecas uz sarunas tēmu, nojaucot vēstījuma loģiku. Šādos gadījumos nepieciešams uzreiz norādīt, ka esat pārtraukti sava viedokļa izklāstā un vēlaties pateikt savu versiju līdz punktam. Nedrīkst atļaut sevi iebīdīt stūrī un apklusināt. Taču nav vēlams sākt kauju ar apklusinātāju, jo var gadīties, ka jūsu priekšā ir nepieklājīgs, nevis vienkārši ļauns cilvēks. Taču, ja neļauj jums izteikties, runā virsū un sāk nekautrīgi ignorēt publiskajā telpā, tad gan ir pamats bažām, ka pret jums sākts mobinga process ar mērķi pazemot, nomelnot un iznīcināt.

Gaismas izslēgšana

Pēc tam vajātāji ķeras pie nākamā instrumenta – aktīvas ignorēšanas. Piemēram, skaļi trokšņojot jūsu runas laikā: grabinot datora tastatūru, smejoties un novēršot uzmanību no sacītā, lai radītu iespaidu, ka viss, ko vajātā persona piedāvā, ir neinteresants un nav uzmanības vērts. To parasti realizē ar ķermeņa valodas palīdzību – izsmejoši žestikulējot vai uzjautrinoties. Parasti šai pieejai seko jau trešais solis, kas ir klaja izsmiešana. Uzjautrinoties par vajāto personu kā par komisku, smieklīgu ākstu. Šo tehniku sauc par „gaismas izslēgšanu“ un „skābekļa atslēgšanu“. Šajā etapā izsmietā persona jau sāk satraukties, nervozēt un patiešām var „zaudēt pavedienu“ stresa dēļ, kas rodas neadekvātās publikas reakcijas rezultātā. Ja vajātāji ir spējuši novest vajāto personu līdz stresa stāvoklim, tad „dzelzs ir karsta“ un nākamais solis mēdz būt „telpas nogriešana“ jeb informācijas apturēšana vajātā cilvēka virzienā. Proti apkārtējiem tiek radīts iespaids, ka „ir darīšana ar nevērtīgu personu“, kurai „viss nav jāzina“ (jo tad it kā radīsies tikai jauni sarežģījumi!). Ar “telpas (informācijas) izslēgšanu“ vajātajam cilvēkam tiek skaidri un gaiši pateikts, ka viņš „šeit neiederas“ un nav vajadzīgs. Tieši tāpat kā karavāna atstāj tuksnesī vientuļnieku nāvei, arī šajā gadījumā vajātais cilvēks tiek izolēts un izraidīts.

Nākamais jeb noslēdzošais solis ir dubultais sods. Tas nozīmē, ka jānosoda viss, ko šis cilvēks dara. Piemēram, ja vajātais cenšas verbāli aizstāvēties, tad viņam var pārmest pļāpību un patmīlību. Ja vajātais ir kluss un intraverts cilvēks, tad viņu sāk kritizēt par pasivitāti, garlaicību vai bezatbildību. Respektīvi vajātais jākaunina par viņa rakstura īpašībām, matu krāsu, manierēm, biogrāfiju un visu, kas iespējams. Kas notiek pēc tam? Nekas vairs nav jādara, jo publiskajā telpā ir izveidots negatīvs priekšstats par šo cilvēku un visi no viņa novēršas. Ieskaitot viņu pašu, jo upurim ir kauns par sevi.

Ko nomelnošanas mehānisms panāk?

Iznākums ir vienmēr viens un tas pats - vajātais cilvēks zaudē un pazūd. Aiziet no darba, izvairās no sabiedrības. Gadās, ka saslimst, gadās, ka izdara pašnāvību. Īpaši smagi šo „iedzīšanu“ un vajāšanu pārdzīvo bērni un jaunieši tagad - tīmekļa komunikācijas apstākļos.

Kas ir vajātāji?

Ērebrū universitātes pētījumi (2010) pierada, ka vajātāji mēdz būt cilvēki, kas: a) atrodas varas pozīcijā attiecībā pret pārējiem un var piešķirt bonusus tiem, kas patīk, un iegriezt tiem, kas nepatīk, b) ir neformālie līderi, kuri nosaka vērtību skalu attiecīgajā sabiedrībā, c) viedokļu noteicēji noteiktās sabiedrības grupās, d) līdzstrādnieki, kas (savu funkciju zonā) spēj izbīdīt vai sarežģīt darba procesu, d) darba grupa, kas veido enerģētisko kodolu, un tās ietvaros iespējams izrēķināties ar personībām, kas „dažiem nepatīk“. Pēc pētnieces Luīzes Svensones domām, ikviens no mums var kļūt par vajātāju, ja apstākļi izveido šim procesam labvēlīgu situāciju. Kā panākt, lai sabiedrība saprastu šo negodīgo nomelnošanas un spēcīgu personību izstumšanas mehānismu?

Luīzei šķiet, ka riska grupā pirmās nokļūst neparastas personības. Tās it kā neiederas esošajos grupējumos (neievēro esošo hierarhiju) un tiek tāpēc izstumtas. „Te nevajag meklēt prāta gigantus. Pietiek, ja jauniešu kolektīvā parādās gados vecāks cilvēks vai sieviete pretendē uz darbu vīriešu kolektīvā, vai cilvēks pauž atšķirīgu pasaules uzskatu nekā caurmēra vidusslānis," uzskata Stefans Blumbergs, kas ilgstoši pēta un vērtē mobinga negatīvos efektus zviedru sabiedrībā. Pēc viņa domām vislielākā atbildība jāuzņemas klusējošajai masai. Cilvēkiem, kas labi redz, ka kāds cilvēks nepamatoti tiek vajāts, bet šie ļaudis nedara neko, lai situāciju labotu. Piemēram, ir ļaudis, kas nelaimes gadījuma apstākļos nevis metas palīgā slīkstošam cilvēkam, bet gan filmē noslīkšanu ar savu mobilo telefonu. Šo procesu profesionālajā leksikā dēvē par „stirnu vajāšanu“.

Vai visiem jādraudzējas ar visiem?

Protams, ka ne. Taču mēs varam saņemties un būt pieklājīgi un iecietīgi cits pret citu, nošķirot privāto no profesionālā. Diemžēl personas, kas sāk psiholoģiskā terora procedūru pret citiem, ir spējīgas pazudināt ne tikai talantīgākus oponentus, bet arī veselas nozares. Tāpēc uzņēmumos un iestādēs būtu jābūt gatavībai novērst šos procesus un bremzēt agresīvu vajātāju iniciatīvas. Pagaidām mums ir fakti, ka šis nelāgais efekts pastāv un ietekmē pusi no mūsu iedzīvotājiem, taču ir maz pētījumu par to, kādu ļaunumu šādi procesi nodara valstij kopumā. Ērebrū universitāte šajā procesā ir līderpozīcijās, piedāvājot darba devējiem instrukcijas, kas palīdz cīnīties pret mobinga procesiem darba vidē. Ja uzņēmumā ir nefokusēts vadības stils, disfunkcionāla līdzstrādnieku grupa un izplūdusi organizācija, tad ir pamats pieļaut, ka šāda vidē radīsies priekšnoteikumi mobingam. Tas var sākties arī skolā, bērnudārzā, sporta komandā, politiskā partijā vai interešu organizācija, ja tās biedri nav izglītoti par šādā nejēdzīga fenomena eksistenci un neviļus pieslejas vajātāju grupējumam tikai tāpēc, ka paši baidās nonākt vajāto personu kategorijā. Šādā vidē (darba kolektīvā, grupā, komandā vai organizācijā) veidojas diktatūras apstākļiem raksturīga vide ar skarbu vajātāju centrā un viņa pielīdēju = kalpu galeriju perifērijā. Šādos apstākļos ir gandrīz neiespējami pārtraukt „medības“ un citādi domājošo vajāšanu, jo vara un ietekme šāda mobinga substruktūrā pieder nevis demokrātiskajam vairākumam, bet vajātāju mazākumam, kas nosaka sev vajadzīgās vērtību kategorijas un realizē savu soda bataljonu darbību. Lai novērstu šādu notikumu attīstību grupā, komandā, kolektīvā vai valstī, ir nepieciešams izglītošanas process. Tas pats, kas parāda šādu savstarpējo attiecību „dubultās grāmatvedības“ kaitīgumu. Tieši tāpat kā visos uzņēmumos un iestādēs ir nepieciešams scenārijs krīzes komunikācijas apstākļiem, ir vajadzīgs arī izglītošanas process mobinga novēršanai visos līmeņos. Nepieļaujot gudru un talantīgu cilvēku sociālo diskvalifikāciju skaudības vai nenovīdības vārdā.

Vajātāju spogulis

Populārais futbolists Zlatans Ibrahimovičs (Zlatan Ibrahimovic) ir liecinājis, ka pēc pāriešanas uz Barselonas klubu esot piedzīvojis mobingu. To organizējis treneris Hoseps Gvardiola (Pep Guardiola). Ignorēšana un izsaldēšana panākusi to, ka futbolists naktīs nav varējis aizmigt, juties vainīgs bez iemesla. Pēc Rebekas Bolinas domām, šis piemērs rāda, ka vajāt var ikvienu un efekts šim mobingam būs tieši tāds pats kā jebkuram citam cilvēkam – nospiestības un pamestības sajūta, vainas apziņa. Proti, mobinga mērķis ir ne tikai panākt, lai vajātais pamet „skatuvi“, bet arī piedāvāt greizo spoguli, kurā tas izskatās slikti. Ja „medījums“ sāk pats piekrist šim „spoguļattēlam“, tad mērķis tiek panākts un vajātais cilvēks iznīcināts kā personība. „Upurim mēdz uzvelt vainu par to, kas ar viņu ir noticis. Piemēram, izvarošanas upuri nereti jūtas paši vainīgi par to, kas ar viņiem noticis,“ konstatē Rebeka Bolīna (Rebecka Bohlin). Vissliktākais, ja šādu procesu sāk atbalstīt cilvēki, kuru rokās ir varas sviras.

Brīdī, kad jūsu atbildi sāk labot publiski kāds no kolēģiem, vai mirklī, kad iepriekš rūpīgi izsvērtu spriedumu kāds cits sāk izsmiet, aizbildinoties ar to, ka jums trūkst humora izjūtas, ir pamats kļūt aizdomīgiem mobinga bīstamās klātbūtnes sakarā. Ja pamanāt, ka neesat saņēmis svarīgu informāciju, kuru citi zina, tad vajāšana ir jau notikusi un psiholoģiskais terors darbojas. Jomas speciālisti uzskata, ka situācijā nevajag apklust, nolaist rokas un rakstīt atlūgumu, bet gan „ielikt kāju durvīs“ un nepakļauties vajātāju spiedienam.

Tā arī darīsim.