Autobuss debesīs. Pārvarot 20 gadu slieksni

“Autobuss debesīs”

FOTO: Jānis Deinats

Šajā vasarā un rudenī 20. darbības gadskārtu atzīmē viena no pazīstamākajām latviešu mūzikas grupām “Autobuss debesīs”. Atmiņām un sen nedzirdētu skaņdarbu atjaunojumiem bagāti koncerti, intervijas, svētku noskaņa… Ne tas vien – arī apziņa, ka divdesmit gadu laikā paveiktais ir kļuvis par mūsu kolektīvās mūzikas pieredzes neatņemamu sastāvdaļu. 

Grupa “Autobuss debesīs” parādījās pēkšņi un no malas varētu šķist, ka nejauši. Mirkli pirms gadsimtu mijas, 1999. gada rudenī.

Vasarā, kad tapa grupas pirmie skaņu ieraksti, vietējā prese nepagurusi rakstīja par pensiju indeksācijas plāniem, Rīgas lidostā pieķertajiem kokaīna kontrabandistiem, postošām dabas katastrofām Dienvidamerikā, terora aktiem un, protams, pasaules galu, kuru solīja kaut kad augusta otrajā pusē. Toreiz - pirms gadsimtu mijas - tam bija lielāka sabiedriskā ietekme un “svars” nekā citām “drīzumā gaidāmajām apokalipsēm” mūsdienās.

Visā šajā informācijas jūklī mūzikas izdevniecības “Upe” paspārnē savu ceļu pie klausītājiem sāka necila kasete ar piecām jaunām Imanta Kalniņa dziesmām. Pirmajā no tām – “Viņa pastarā diena” caur Vika vārdiem parādījās teju visas 1999. gada vasaras aktualitātes. Laikmetīgi! Ja gribas zināt, kā bija dzīvot pusgadu pirms gadsimtu mijas, šo skaņdarbu var izmantot kā savdabīgu vēstures liecību arī šodien.

Tomēr, producentu mērķtiecīgi izvēlēts, publiku piesaistīja un aizrāva cits skaņdarbs – “Sitiet bungas, mani mīļie”. Arī tā tekstā jūtamas krietnas paralēles ar 1999. gada vasaras gaitām. Un atliek vien zīlēt, vai šī dziesma gadījumā nav par dzīvi un norisēm Saeimā? Tomēr sabiedrība līdztekus piedziedājumam kā primāro uztvēra frāzi: “Vai jūs zināt, kas mēs esam…” Uzzinājām!

Grupa “Autobuss debesīs” ievērojami atšķīrās sava laika līdzgaitniekiem. Pirmkārt, jocīgs un pat nesaprotams nosaukums, kas vairāk piestāvētu kādai alternatīvās mūzikas formācijai. Otrkārt, visi grupas dalībnieki muzikāli izglītoti. Treškārt – Imanta Kalniņa dziesmas. Līdz šim šķita, ka tās tā arī paliks “Menueta”, “Turaidas rozes” un Mielava paaudzei. Bet pēkšņi – tās sāka spēlēt un dziedāt jaunieši. Un visbeidzot – grupas centrā komponista dēls! Protams, izcili kārs kumoss presei “radu būšanas”, “iebīdīšanas” un “izredzētības” šķetināšanai.

Tomēr - šis “starta komplekts” bija neviennozīmīgi pateicīgs. Tagad, pēc 20 gadiem, var diezgan skaidri secināt, ka daudzas tā laika šaubas laiks ir kliedējis un bez komponista Kalniņa dotās svētības dziesmu veidolā viss pārējais tomēr ir pašu sasniegts un atspēkots!  

“Sitiet bungas” 1999. gada vasarā sasniedza daudzu iespējamo mūzikas topu virsotnes. Jau drīz grupa ierakstīja dziesmu “Autobuss debesīs” no senas tāda paša nosaukuma Imanta Kalniņa dziesmu programmas ar Vika vārdiem. Varbūt, lai paskaidrotu, ka grupas nosaukums nav sestdienas rītā zem Akmens tilta nejauši “izpīpēts”, bet ir tieša atsauce uz ImKas daiļradi.

Drīz vien grupa piedzīvoja Latvijā retu parādību – kļuva par tolaik jaunā un apmeklētāju iecienītā kluba “Četri balti krekli” rezidentiem. Ņemot vērā, ka klubs tolaik orientējās uz pieaugušu auditoriju, kas nevalkā sporta apavus, mūziķi intervijās drīz vien definēja, ka viņu pamata auditorija ir nevis viņu vienaudži, bet trīsdesmitgadnieki. Tātad šobrīd vidējam “Autobuss debesīs” klausītājam būtu jābūt jau pārvarējušam 50 gadu slieksni… Kā vēlāk pierādījās, tā tikai daļēji bija taisnība, jo arī mūsdienās nav grūti atrast cilvēkus, kam vēl nav 30, bet, kas jau labi zina “Autobusa debesīs” dziesmas.

2000. gadā sākās darbs pie pirmā diska - būs jaunas Imanta Kalniņa dziesmas, speciāli rakstītas, turklāt daudzu vārdu autors būs komponista Saeimas kolēģis un bijušais žurnālists Aigars Jirgens. Atkal presei ir ko rakstīt!

Pilna formāta debijas albums “Logs puspavērts” bija sava veida fenomens – tas ieguva Platīna diska statusu, dziesma “Ir tikai tveice” plūca laurus topos un radio ēterā, drīz vien grupa jau varēja saskaitīt vairāk nekā 200 koncertus viena gada laikā. 2001. gada augustā tieši “Autobuss debesīs” uzstājās Rīgas 800 gadu svinību kulminācijā 11. novembra krastmalā pirms Latvijā neredzēta mēroga austrāliešu pirotehniķu salūta. Tik piepildīta krastmala izklaides pasākumā bija pirmo un līdz šim vienīgo reizi.

Kur tālāk? Jau 2002. gadā grupa izdeva otro albumu “Domā par mani”. Vienlaicīgi nāca klajā arī tā angliskā versija “Think Of Me”. Jaunā gadu tūkstoša pirmajā pusē teju tīnisks romantisms par pasaules skatuvju iekarošanu bija pārņēmis lielāko daļu puslīdz nopietnu Latvijas mūzikas kolektīvu. Arī “Autobuss debesīs” muzicēja gan Vācijā, gan Somijā, bet vēlākais ceļojums uz ASV tomēr apliecināja – latviešu mūzika ir un paliek Latvijā vai vismaz ārzemju latviešu kopienās. Un Latvija arvien gaida kaut ko jaunu!

2004. gadā notika tas, par ko tik daudzi runāja, bet necerēja sagaidīt, – grupa pierādīja, ka dziesmas spēj rakstīt paši. Albumā “…taureņiem, kaijām un spārēm..” skanēja grupas dalībnieku Kārļa Auzāna un Emīla Zilberta komponēti skaņdarbi, bet par vārdiem, ieturot Imanta Kalniņa tradīciju, lielākoties tika ņemta atzītu latviešu autoru dzeja. No vienas puses pārsteigums, no otras – dziesmas tik organiski iekļāvās grupas repertuārā, ka, atskaņojot tās kopā ar citām, nemaz nelikās, ka kaut kas ir būtiski mainījies.

Divus gadus vēlāk “Autobuss debesīs”, kas nu jau piecgadi bijuši nepārtrauktā mūzikas notikumu epicentrā, pārsteidza ar necerētu ražīgumu – nāca klajā atkal jauns Imanta Kalniņa dziesmu albums “Par tavām kurpju šņorēm”, bet gada nogalē “Imanta Kalniņa dziesmu spēles” – rotaļīgs ierakstu apkopojums ar versijām par daudzām labi zināmām ImKas kino un teātra dziesmām. Šis posms noslēdzās ar koncertu “Arēnā Rīga” kopā ar kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”.

Kopš tā laika jaunu albumu grupai nav bijis. Regulāri koncerti gan katru gadu, tostarp arī lielformāta muzicēšana ar orķestriem un īpaši muzikāli iestudējumi, piemēram, Imanta Kalniņa rokoperas “Ei, jūs tur!” atjaunotais iestudējums pirms septiņiem gadiem. 

Grupas sākuma posms bija tik piepildīts, ražens un pārsteidzošs, ka tādā ātrumā radoša izdegšana nebūtu pārsteigums. Mūziķiem izdevās to pārvarēt – daļēji ar tempa maiņu, daļēji ar ļaušanos brīvības sajūtai, jo “Autobuss debesīs” vide jau izsenis bijusi ne vien grupa, bet arī sava veida radošā kalve – līdzās tai Kārlis Auzāns izveidoja čellu trio “Melo-M”, bet vēlāk radās apvienība “Raxtu Raxti”, kurā muzicē trīs no pieciem “Autobuss debesīs” dalībniekiem. Daži grupas mūziķi šodien ir gan atzīti teātra mūzikas autori, gan kino filmu mūzikas autori, skaņu režisori, izpildītāji dažādos citos sastāvos. Radoša daudzveidība ir attīstījusies plašos apvāršņos, bet sākums nav aizmirsts.

Tieši tāpēc, gatavojoties 20. grupas gadskārtai, mūziķi nolēma to atcerēties koncertos.

Liela daļa no šeit aprakstītā skaņu un atmiņu veidā atdzīvosies jubilejas koncertos 15. septembrī  Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”, 23. oktobrī VEF Kultūras pilī Rīgā un 2. novembrī Latgales vēstniecībā "Gors" Rēzeknē.

Uz augšu