Šogad atzīmējam vairākas svarīgu notikumu gadskārtas. Viena no tām būs arī Berlīnes mūra krišanas diena. Gigantisko betona bloku sienu, kas atdalīja Rietumberlīni no Austrumvācijas, sāka celt 1961. gada augustā. Tā noturējās 28 gadus un sagruva tikai 1989. gada novembrī. Berliner Mauer noturējās trīs desmitgades, taču tā efekti uz cilvēku likteņiem un domāšanu ir sajūtami vēl šodien.
„Mūrim“ ir simbola nozīme kā varmācīgi sašķeltas un brutāli paverdzinātas sabiedrības izpausmei. Tolaik (60. gadu sākumā) neviens neesot ticējis, ka „konstrukcija“ pastāvēs tik ilgi un tai būs tik traģiskas sekas daudzu cilvēku un valstu dzīvē. Kāpēc šo gigantisko sienu uzbūvēja? Lai neļautu austrumvāciešiem bēgt projām no Sarkanās armijas okupētās Vācijas teritorijas ar nosaukumu Vācijas Demokrātiskās Republikas (DDR). Brīdī, kad šo sienu saka būvēt, 3,5 miljoni austrumvāciešu jau bija pametuši savas dzimtās mājas, lai emigrētu uz rietumiem un izbēgtu no sociālisma trūkuma, terora un vajāšanas. Vairums bēgļu bija vecumā no 20 līdz 40 gadu (Die Besten gehen in den Westen) un vēlējās sev augstāku dzīves standartu rietumos. Austrumvācu režīms nolēma apturēt emigrācijas vilni mehāniski - uzbūvējot nepārvaramu sienu.
Mūra sienas efekti
Ir valstis, kas tic sienām. Ir pārliecinātas, ka mūri palīdz disciplinēt sabiedrību. Tā domā arī šodien Izraēla, Maroka un ASV, kur mūri traucē nepareiziem cilvēkiem pārvietoties „nevajadzīgā“ virzienā. PSRS režīms Vācijā domāja tieši tāpat. Tas slēdza brīvas pārvietošanās iespēju no austrumiem uz rietumiem Vācijā jau 1952. gada maijā. Robeža tika mīnēta, marķēta ar dzeloņdrātīm un robežsargu torņiem. No malas robeža izskatījās pēc aizsardzības līnijas, taču faktiski tā bija šķēršļu josla pašmāju iedzīvotājiem, neļaujot tiem atstāt sociālisma laimes valsti. Taču galvaspilsētā Berlīnē šādu mīnētu aizsargvaļņu 9 gadus nebija (līdz pat 1961. gadam). To noteica Potsdamas vienošanās starp valstīm uzvarētājām: ASV, Lielbritāniju, Franciju un Padomju Savienību. Četros sektoros tika sadalīta ne tikai visa Vācija, bet arī galvaspilsēta Berlīne. Austrumvācieši drīkstēja apmeklēt radus un draugus Berlīnes rietumu sektorā, taču tiem vakarā bija jāatgriežas mājas - atpakaļ austrumu sektorā. Ja kāds neatgriezās, tad cieta bēgļa tuvinieki un piederīgie.
Tas nozīmē, ka cilvēks, kas bija paredzējis bēgt projām un palikt rietumos, nedrīkstēja ņemt līdzi mantas vai ceļojuma somas. Neraugoties uz šiem ierobežojumiem, tūkstošiem cilvēku tomēr turpināja bēgt uz rietumiem. Līdz beidzot Berlīnes mūris šo aktīvo kustību reāli apturēja. Taču bēdzēji nepadevās. Tie izdomāja visādus veidus kā šķērsot mūri: lidoja ar paštaisītiem lidaparātiem, lēca ar kārtīm, taranēja vārtus ar varu (izmantojot īpaši pārbūvētas automašīnas), peldēja cauri kanalizācijas caurulēm vai līda pa tuneļiem, kas tika izrakti zem mūra. Daudzi mēģināja šķērsot robežu ar viltotiem dokumentiem. Tas nozīmēja, ka Berlīnes mūra uzbūvēšana faktiski neapturēja emigrēšanu, taču to būtiski apgrūtināja.
Daudziem neizdevās aizbēgt un emigrēt
Lielai projāmbēdzēju daļai iecere beidzās neveiksmīgi. Tos vai nu aizturēja un ieslodzīja cietumā par robežas pārkāpšanu, vai arī viņi gāja bojā bēgšanas brīdī. Par pirmo mūra upuri kļuva Ida Zīkmane, kura mira no traumām, kas bija radušās viņai izlecot pa logu no sava dzīvokļa, kas atradās tieši pie pašas robežas. Tas notika 1961. gada 22 augustā. Ida tobrīd bija 59 gadus veca. Nākamajā dienā (pēc Idas bojā ejas), austrumvāciešu policisti sāka šaut uz visiem, kas tuvojās mūrim. Tas nozīmē, ka mēģinājums šķērsot mūri nozīmēja pakļaut sevi nāves briesmām. Jau nākamajā dienā to izmēģināja 24 gadus vecais Ginters Liftins, mēģinot pārpeldēt pāri robežlīnijai Berlīnes centrā. Nākamajos gados savu dzīvību te zaudēja apmēram 100 cilvēki, kas vēlējās nokļūt rietumos. Kāpēc rietumos tolaik pret šiem notikumiem neprotestēja pietiekoši skaļi? Daudziem esot licies, ka mūris ilgi nepastāvēšot, ka tik absurdas celtnes ātri sabrūkot, ka absurdu ietekmēšot Rietumeiropas demokrātijas un NATO. Taču tā nenotika. Rietumi neko neesot varējuši izdarīt, jo mūris bijis uzbūvēts Austrumvācijas robežās. Vēl vairāk - austrumvāciešiem, kopā ar Padomju Savienību, pat izdevās izbūvēt platu zonu savā mūra pusē, kas vēlāk tika nosaukta par „nāves zonu“. Tagad to šķērsot gandrīz vairs nebija cilvēka spēkos.
Vieglāk aizbraukt uz Mēnesi
1962. gada mediju ziņojumos parādījās ironiskas piezīmes par to, ka vieglāk esot aizlidot uz Mēnesi, nekā iziet cauri Brandenburgas vārtiem Berlīnē. Mūra pirmajā dzimšanas dienā daudz rietumberlīnieši vēlējās sarīkot demonstrācijas pret mūra faktu. Taču varas iestādes rietumpusē sākumā atļāva tikai sēru mītiņus, bijā gājušo piemiņai un vakara klusā protesta formas. Politiskus efektus šie pasākumi nepanāca. Rietumu tūristi turpināja mierīgi „ieiet Austrumberlīnē“, lai pēc pastaigas atgriezties atpakaļ brīvībā. Vēlāk uzbūvēja pat skatu tornīšus, lai brīvie cilvēki varētu netraucēti noskatīties kā darbojas „cilvēku ferma“ viņpus valnim. Otrajā pusē valdīja ierastais klusums. Arī kaislību brīžos, kad rietumberlīnieši sacēlās un sāka mest robežapsargu virzienā bruģakmeņus, visus ātri izkliedēja ar asaru gāzi un ūdens metējiem.
1962. gada 17. augustā uz mūra, bēgot pie Checkpoint Charlie, gāja bojā 18 gadus vecais Pēters Fehters. Viņu nošāva austrumvācu robežsargi brīdī, kad viņš kopā ar draugu mēģināja pārvarēt žogu. Šī publiskā slepkavība bija redzama un norisinājās kā teātra izrāde uz skatuves. To novēroja liela rietumberlīniešu grupa, ieskaitot žurnālistus. Pēc tam avīzes bija pilnas ar notikušā aprakstiem, fotogrāfijām un reportāžām no notikuma vietas. Pētera nāve padarīja Berlīnes mūri par totalitārisma diktatūras un nāves simbolu. Dienu vēlāk pie Sarkanās armijas karavīru pieminekļa Vīnē tika atrasta sprāgstviela, kuru varas iestādes neitralizēja. Notika arī citu Padomju Savienības uzvaras monumentu demolēšana britu sektorā Rietumberlīnē. Taču ar laiku protesta kustība pret mūra faktu pieklusa. Cilvēki samierinājās ar absurdu kā ar neizbēgamu ļaunumu. Cik cilvēku gāja bojā uz mūra vai mūra kontekstā? Drošu faktu par to joprojām nav. Vieni pieejamie VDR dokumenti liecina, ka, mūri šķērsojot, esot gājuši bojā 392 cilvēki. Citas liecības (Checkpoint Charlie muzejs) liecina, ka upuru bijis 1065. Taču nevar izslēgt, ka upuri bija un ir daudz vairāk. Jo mūra efekti turpina garīgi iespaidot mūsu dzīvi vēl šodien destruktīvu baiļu formā.
1989. gada notikumi
Novembrī - decembrī mūris tika sagrauts ar āmuriem, lāpstām un buldozeriem. Tas notika tik pat negaidīti un strauji kā tas tika uzcelts. Vācija beidzot bija apvienota un neiespējamais reāli noticis. Spoka un monstra - mūra vairs nebija. Taču šī laika sekas cilvēku domāšanā ir saglabājušās. No vienas puses Berlīnes mūra krišana ir lielisks notikums, kas liecina par absurdas impērijas krahu, otrā pasaules kara beigām un cilvēktiesību atjaunošanas faktu. Taču no otras puses abu Vācijas pušu: atvērtās demokrātijas un cietuma valsts apvienošana bija un paliek kā gigantisks socioloģisks eksperiments pētnieku analīzēm. Arī tagad - 30 gadus vēlāk, mēs varam redzēt ne tikai pozitīvos, bet arī negatīvos mūra eksistences efektus cilvēku apziņā. Aptaujas pierāda, ka labējo ekstrēmistu partija Alternatīva Vācijai (AfD) var kļūt par lielāko un ietekmīgāko partiju brīdī kad bijušo Austrumvācijas teritoriju iedzīvotāji balsos nākamajās vēlēšanās rudenī. Tas notiks pavisam drīz. Kāpēc tā notiks? Kāpēc post - austrumvācieši nebalsos par pārbaudītām partijām, bet bruģēs ceļu populistiem? Tāpēc, ka 1989. gada notikumu gaidas nav realizējušās. Visi nav kļuvuši bagāti, laimīgi un apmierināti.
Vācijas apvienošanas stāsts pēc Berlīnes mūra sagraušanas, šķiet norisinājās kā filmā, kas tiek tīta uz priekšu paātrināti. Valsti apvienoja, ieviesa kopīgu valūtu, cilvēki beidzot varēja satikt savus sen neredzētos tuviniekus. Vācieši no Austrumvācijas pēkšņi strādāja, dzīvoja un iepirkās kopā ar kolēģiem no Rietumvācijas. Divas, ļoti atšķirīgi socializētas iedzīvotāju grupas pēkšņi centās apvienoties un savienoties. Tieši tāpat kā to varēja novērot Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, kad šeit ieradās daudz trimdas tautiešu. Taču daudzi no viņiem „neizturēja“ un atgriezās atpakaļ Rietumos. Tieši tāpat, kā austrumvācieši turpina pamest Helmūta Kola raksturotās „ziedošās austrumu teritorijas", lai gan mūra un robežpāreju tur vairs nav un neviens nešauj.
Grūtā vienošanās par to kas noticis
Veikt pārmaiņas cilvēku galvās ir daudz grūtāk, nekā panākt līgumus uz papīra. Mēdz teikt, ka pats svarīgākais konfliktu likvidētājs esot prasme vienoties par kopīgu pagātnes interpretāciju. To pašu, kuru mēs Rīgā varam katru gadu novērot pie „atbrīvotāju pieminekļa“ Pārdaugavas parkā. 9. maija faniem ir iestatīts, ka Padomju Savienība ir atbrīvojusi Eiropu, turpretī 8. maija faniem, šķiet, ka šajā brīdī ir sākusies boļševiku okupācijas laiks mūsu valsts vēsturē. Kamēr mēs neesam vienojušies par kopīgu otrā pasaules kara iznākuma reālo interpretāciju, tikmēr turpināsies konflikts starp dažādi socializētajām iedzīvotāju grupām arī Latvijā. Nevar cerēt, ka putinistu, populistu agresīvās propagandas apstākļos (un pašmāju sabmediju sairuma situācijā) kādi pārdabiski spēki palīdzēs mums atrast kopīgu pagātnes interpretāciju ar citādi socializētajiem. Tā tas nenotiks. Berlīnes mūra vairs nav, taču spriedze saglabājusies gan tur, gan šeit.
Vācija pavisam drīz vēlēs jaunus politiskos vadītājus. Bijušajā Austrumvācijas zonā pašlaik dzīvo ap 14 miljoniem iedzīvotāju, taču IKP vērtībā ir par 30% zemāka nekā Rietumvācijas teritorijās. Arī tur visiem nav izdevies tikt uz zaļa zara un palikušie pamazām atsakās no esošajām politiskajām izvēlēm, dodot priekšroku ekstrēmistiem un populistiem. Parādās afišas un aicinājumi „Merkeli uz Sibīriju un Putinu uz Berlīni!“.
Loģiski tas nav. Vajadzētu atcerēties kā bija mūra laikā. Taču sajūtas kāpj pāri žogiem, kurus prāts uzceļ. Vācu vēsturnieks Franks Bies (Frank Biess) uzskata, ka kolektīvajam sajūtām esot daudz lielāka nozīmē vēstures procesu izskaidrojumā, nekā līdz šim ticis pieņemts. Viss pēckara periods (abās pusēs mūrim) esot bijis kolektīvo baiļu noteikts laiks: bailes no atriebības (Vergeltungsangst), bailes no morālās atbildības (Moralische Angst), bailes no modernizācijas un demokratizācijas (Moderne Angst, Demokratische Angst), bailes no atomkara (Apokalptische Angst) un bailes ikdienas problēmām (Allgegenwärtige Angst). Pēc viņa domām bailes nosakot visu.
Iespējams, ka arī mums ir pienācis laiks sistematizēt savas kolektīvās bailes, jo tikai tad sapratīsim, kāpēc pagājušajās vēlēšanās liela sabiedrības daļa ievēlēja populistus parlamentā un kāpēc emigrācijas procesi prom no Latvijas turpinās. Varbūt, ka liela mūsu problēmu atslēga ir noklusētu baiļu legalizācija?
Kādas tad ir šodienas latviešu bailes?