Aptuveni 200 deviņu valstu karavīri, četras M777 haubices, trīs 120 mm mīnmetēji un milzīgs troksnis. Tāda aina portālam TVNET pavērās piektdien, 6. septembrī, kad agrā rīta stundā braucām skatīties NATO paplašinātās kaujas grupas artilērijas mācības «Gangster Prime». Mācību mērķis bija pilnveidot alianses netiešās uguns atbalsta spēju un panākt lielāku koordināciju starp dažādām valodām un kultūrām piederošajiem karavīriem.

Īsumā par mācību apkaimi

Kā jau salīdzinoši daudzi no Latvijas teritorijā notiekošajiem militārajiem manevriem, arī šie notika Ādažu poligonā. Jau iebraucot teritorijā, kurā tika izvietoti šaušanai sagatavotie ieroči ieraudzījām, ka haubices un mīnmetēji ir novietoti vienotā līnijā salīdzinoši plakanā apvidū. Kā mums vēlāk intervijā pastāstīja leitnants Alehandro Kolado no Spānijas armijas, šāda apkaime ir vislabākā mīnmetēja darbības nodrošināšanai. Tādā ir iespējams vislabāk veikt šī ieroča galveno funkciju – atbalstīt kājnieku manevrus tuvā attālumā.

Vēlējāmies pieiet pie artilērijas un to aplūkot tuvplānā, taču mūs sagaidošā militārpersona teica, ka pašu drošībai būtu labāk palikt aizmugurē, neliela paugura nogāzē. Tā nu mēs palikām kopā ar atbalstošajiem militāristiem un pirmās palīdzības funkcijas nodrošinošo tehniku. Tomēr šajā nosacītajā vērošanā no malas mēs nepavisam nejutāmies ielikti siltumnīcas apstākļos. Par šo sajūtu parūpējās ieroču jauda, kuru pilnā biedējošā burvībā izbaudījām jau nākamajos mirkļos.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Īsumā par mācībās izmantoto tehniku

NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas Latvijā baterijas komandieris Endrjū Kars norādīja, ka jau minētās 155 mm M777 haubices ir spējīgas aizšaut pat 25 km attālumā, ja tās ir aprīkotas ar standarta munīciju.

Savukārt, ja tiek izmantota vadāmā munīcija, ko NATO valstis ir darījušas arī Afganistānā, tad šie ieroči varot aizšaut pat 30 km attālumā.

Turklāt haubices varot izmantot dažādos kaujas apstākļos. Tās vienlīdz efektīvas ir gan pretinieka kājnieku nospiešanai, gan arī militārās tehnikas iznīcināšanai, sacīja Kars.

Ne mazāk iespaidīgs ir arī šo haubiču šaušanas ātrums. Tās parasti var izšaut aptuveni 3 lādiņus minūtē. Tomēr šo ātrumu ir iespējams arī paātrināt. Tiesa gan, tad stobri kļūstot daudz karstāki un samazinoties lielgabalu ilgtspēja. Šā iemesla dēļ, artilēristiem nepatīk šaut ātrāk par 3 lādiņiem minūtē ilglaicīgi, komentārā pauda Kars.

Par mīnmetējiem runājot, tie var aizšaut gandrīz 8 km attālumā, portālam komentēja leitnants Alehandro Kolado no paplašinātajā kaujasgrupā ietilpstošajām Spānijas armijas daļām. To šaušanas ātrums ir vēl ātrāks un var sasniegt pat 6 lādiņus minūtē. Turklāt šie mīnmetēji arī ir salīdzinoši mobili, jo ir novietoti bruņutransportierī. Visbeidzot, minētie ieroči arī ir ļoti viegli izmantojami sava vienkāršā darbības mehānisma dēļ. Pat ja tajos iestrēgstot lādiņš, tad šo problēmu ir iespējams ātri atrisināt.

Uzdevām Karam arī jautājumu par spējām nodrošināt artilērijai informāciju par šaušanas mērķiem. Viņš atbildēja, ka viens no variantiem ir izmantot lidmašīnas, taču viņi apmācībās esot lietojuši citu metodi. Šaušanas vietās, aptuveni 7 km attālumā atradušies novērotāji, kuri konkrētās vietās izsaukuši artilērijas uguni. Viņi ar radio palīdzību nepieciešamo informāciju esot nodevuši komandpunktam, kurā ar datoru palīdzību tika izrēķināti šaušanai nepieciešamie leņķi. Pēc tam šī informācija tika nodota artilēristiem.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Īsumā par mūsu pieredzi

Jau pirms šaušanas sākuma mums tika izdalīti ausu aizbāžņi. Pēc tam sapratu, kāpēc tie bija ļoti noderīgi.

Troksnis patiesi bija milzīgs un pirmo reizi piedzīvoju brīdi, kad skaņu varēja ne tikai dzirdēt, bet arī sajust ar visu ķermeni.

Šajā gadījumā runāju par skaņas viļņiem, kuri tā vien šķiet, ka ļoti vēlējās pakratīt visus iekšējos orgānus. Vienā brīdī izraisīju nelielus smieklus no blakus stāvošā NATO karavīra puses, jo mēģināju palīdzēt ausu aizbāzņiem absorbēt skaņu ar ausīs ieliktiem pirkstiem. Viņš vienkārši laipni norādīja, ka varu tos no ausīm arī izņemt. No tā gluži vienkārši nav absolūti nekādas jēgas. Šajā brīdī atcerējos arī mana drauga tēti Marokā, kuram savos 50 gados ir ievērojamas problēmas ar dzirdi tikai tāpēc, ka savulaik bijis artilērists un karojis Sahāras tuksnesī.

Atzīšu, ka lielgabalu stobri, kuri izgrūda liesmas un dūmus no malas izskatījās gan ļoti iespaidīgi, gan arī ļoti biedējoši.

Ik pēc 30 sekundēm Ādažu poligonu satricināja nāves instrumentu orķestris, kurš kaujas laukā izdzēš dzīvības un nes ciešanas.

Pieķēru sevi pie domas par to, ka mūsdienu kara apstākļos negribētu būt kājnieks, kurš ir atklātā apvidū spiests saskarties ar šādu apšaudi. Domāju par to, kāda gan ir sajūta brīdī, kad tu atrodies tuvumā lādiņa sprāgšanas vietai.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Salīdzinoši interesanta arī likās NATO spēku savstarpējā koordinācja kaujas laukā. Likās, ka mācību dalībnieki izpilda jau iepriekš minēto mērķi – panākt, lai dažādu kultūru un valodu karavīri strādātu kopā efektīvāk.

Tas esot bijis tāpēc, ka neskatoties uz valodu atšķirībām, viņi visi runā artilērijas un gaisa valodā, intervijā apgalvoja Kars.

Visticamāk, ka majors šajā brīdī pauda viedokli, ka izmantojamās artilērijas specifika nav tik atšķirīga starp NATO dalībvalstīm, lai būtu ievērojamas grūtības saprast kā sadarboties pat ierobežotas komunikācijas apstākļos.

NATO spēku vienotību un savstarpējo savietojamību savā ziņā demonstrēja arī brālības žests pēc apšaudes pabeigšanas. Visi mācību dalībnieki neatkarīgi no savas etniskās piederības sastājās kopbildei lielgabalu ielokā un aicināja savam bariņam pievienoties arī žurnālistus. Tomēr lielākajai daļai no mums tajā brīdī likās, ka šīs mācības bija galvenokārt iesaistīto karavīru piedzīvojums un mēs bijām tikai šī piedzīvojuma vērotāji. Tāpēc izlēmām par vērotājiem arī palikt.

Galvenie rezultāti un secinājumi

Pamatojoties uz novērotāju sniegto informāciju, artilērija esot bijusi ļoti precīza. Tas tāpēc, ka šaušana notikusi lēnāk, nekā parasti un artilēristi veltījuši papildus laiku nepieciešamajiem aprēķiniem, paziņoja Kars. Tāpat precīzi esot bijuši arī mūsu novērojumi un artilēristi patiesi esot spējuši labi sastrādāties. Viņš gan atzina, ka zināmu valodas barjeru esot izjutuši.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Mani nedaudz gan pārsteidza gan Kara, gan Kolado minētais par izmantojamās artilērijas skaitu Latvijā militārās konfrontācijas gadījumā.

Tika norādīts, ka Latvijā pagaidām ir novietoti trīs 120 mm mīnmetēji uz bruņutransportieriem un četras M777 haubices.

Man šāds skaits likās ārkārtīgi mazs un lika domāt par to, vai esam gana labi pasargāti no ārējās agresijas. Tomēr šeit būtu jāņem arī vērā fakts, ka NATO militārā vadība trīs Baltijas valstis un Poliju redz kā vienotu militāru apgabalu. Tāpēc domājams, ka notiek paļaušanās uz to, ka problēmu gadījumā uz Latviju varētu tikt nosūtīti papildspēki no kaimiņvalstīm. Vēlāk būtu arī iespējams piesaistīt NATO papildspēkus no tālākām vietām.

Rezumējot, «Gangster Prime» atstāja salīdzinoši grandiozu iespaidu. Demonstrētie lielgabali patiesi bija iespaidīgi un ieviesa zināmu bijību. Interesanti bija arī pavērot karavīru centienus savstarpēji sastrādāties, neskatoties uz valodas barjeru. Jau atkal nākas secināt, ka šāda tipa mācības nav domātas tikai tāpēc, lai uzlabotu gatavību karam. Tās kalpo arī, kā lieliska publicitātes platforma gan pašai armijai, gan arī valstij, kuru tā pārstāv. Gribot negribot pats aizdomājos par to, ka ir daudz grūtāk piedomāt pie lietām, kāpēc NATO spēku klātbūtne Latvijai varētu arī nebūt tik laba. Šādā kontekstā interesanti būtu nokļūt otrā frontes pusē – Krievijas militārajās mācībās. Tur varētu pārņemt pavisam citas sajūtas gan par NATO, gan arī pašas Krievijas spējām.