Jaunākais glezniecības un grafikas vecmeistariem veltītās rakstu sērijas "Investē mākslā" ceļš aizvedis uz kādu jaunceltu daudzdzīvokļu namu pie Ziedoņdārza. Tur jau vairākus gadus dzīvo un strādā izsmalcinātu kluso dabu un portretu meistare - grafiķe Baņuta Ancāne (1941). Neliela auguma, vitāla, ar ciešu skatienu apveltītā māksliniece mājīgo, gaišo un dažādiem mākslas priekšmetiem apaugušo dzīvokli dala ar rudu, labi barotu kaķi Toto un dzīvesbiedru, arīdzan grafikas vecmeistaru Vladislavu Grišinu (1937). Sirmais kungs piedāvā pagatavot tēju, ar vienu ausi klausoties mūsu sarunu, taču šoreiz uzmanības centrā tieši Baņuta - viņas jaunākā izstāde "Kamergalerijā", pievēršanās reliģiskiem sižetiem, klavierspēle un, protams, atmiņas.

Pieminētā izstāde ar nosaukumu "Mana mūzika", ko rīko biedrība "Grafikas kamera", atklāta 12. septembrī vienā no Mākslinieku nama telpām 11. novembra krastmalā, vietā kur padomju gados kā skudras rosījās un viens pie otra ar mugurām saspiedušies strādāja grafiķi un gleznotāji. "Atceros, ka vienā telpā numur 50," stāsta Baņuta. "Gar sienām divi gari galdi un mēs, aiz muguras man bija Ilmārs Blumbergs, viens gar otru rīvējoties, strādājām.

Šodien diemžēl šis nams ir panīcis - tas būtībā ilustrē valsts attieksmi pret kultūru kopumā, tas ir kā kultūrpolitikas spogulis.

Vispār vairāki mani grafikas darbi ir Mākslinieku savienības kolekcijā - vai tai izdosies noturēt šo kolekciju vai būs jāpārdod kādam dižam vīram? Nezinu." 

Izstādei dotais nosaukums "Mana mūzika" nav nejaušs. Ancāne jau sarunas sākumā piedāvā fonā uzlikt kādu džeza disku, un labprāt kavējas atmiņās par bērnības dienām, kad sākumā negribīgi, taču vēlāk ar lielu prieku mācījusies spēlēt klavieres. "Jā, sākumā man vecāki spieda spēlēt, mums Elizabetes ielā 10 bija pirmskara laika instruments ar ārkārtīgi maigiem, viegli spiežamiem taustiņiem. Pirmos gadus gan daudz bastoju nodarbības, īsti nepatika pasniedzēja, bet tad nokļuvu pie skolotājas Neimanes, operas basa Gustava Neimaņa sievas, un viss mainījās. Cik daudz tomēr ir atkarīgs no pasniedzēja! Man ļoti iepatikās, sāku regulāri apmeklēt nodarbības un spēlēt ar lielu aizrautību. Viņa mani vēlējās gatavot Konservatorijai, bet kad pateicu, ka izvēlos mākslu, bija šausmīgi sarūgtināta. Tagad lūdzu viņai piedošanu," nosmej māksliniece. "Viņa man deva ekskluzīvas notis, spēlēju Georga Filipa Tēlemana skaņdarbu "Triste" (Skumjas - aut.) - kad to atskaņoju draudzenēm, viņas sēdēja un birdināja asaras." 

Baņuta Ancāne ar kaķi Toto jeb Totuku

FOTO: TVNET

Viesistabā, kur atrodas liels galds ar otām un dažādām grāmatām, pie sienas piekārta paliela formāta glezna, kurā attēlota Dievmāte Marija. Darbs datēts ar 2005. gadu, laiku, kad Baņutas dzīvē notika būtiskas pārmaiņas, kas ienesa viņas mākslā reliģiskus motīvus. Taču pirms tam - no 1967. gada līdz pat 1994. gadam viņas galvenā radošā izpausme, viņas darbu tehnika bija litogrāfija, īpaši produktīvs bija laiks, kad Estampa darbnīcu vadīja viņas vīrs. Viss mainījās 1994. gadā, kad tā laika grafikas darbnīcas meistara Andra Abiļeva rokās neveiksmīgi saplīsa Ancānes zilganais litogrāfijas akmens, uz kura bija tapuši vairāki viņas nozīmīgākie darbi. Tas bija smags pārbaudījums, kā rezultātā māksliniece atgāja no litogrāfijas un turpmākos gadus pievērsās zīmējumam, akvarelim, pastelim un pēdējos gados arī fotogrāfijai. Katrs Ancānes darbs tapis diezgan ilgā radošā procesā, reizēm pat vairākus mēnešus, pat pusgadu, un arī tirāža nekad nav bijusi lielāka par divpadsmit eksemplāriem.    

Tas izskaidro arī to, ka grafiķes darbi mākslas tirgū, izsoļu katalogos parādās ļoti reti - to vienkārši nav daudz. 

Arī pati Ancāne savu mākslu nevienam neuzspiež. "Mākslas tirgus norisēm īpaši nesekoju, savus darbus uz galerijām nenesu. Esmu kautrīgs cilvēks, ko es uzbāzīšos?" viņa nosaka. Taujāta par mākslas kolekcionāru interesi, viņa atbild: "Lielie pamanāmie kolekcionāri, viņi laikam cer, ka dabūs visu Mākslinieku nama kolekciju, un tur jau daudz kas ir no maniem vecajiem darbiem. Kāpēc, lai viņi pirktu no manis? Interesanti ir ar autortiesību aģentūru, kas no katra darījuma vai publikācijas sev iekasē diezgan lielu procentu - pēdējais pārskaitījums man bija 11 eiro ar santīmiem. Tas bija saistīts ar vienas grāmatas iznākšanu."

Atgriežoties pie Dievmātes gleznas, Ancāne dalās ar personisku stāstu - savu reliģisko pieredzi. 

"Manā dzīvē ļoti svarīga vieta ir Subate, kur mums ar mammu ir mājiņa," viņa stāsta. "Mēs abas 2002. gadā saslimām ar kādu nenormālu vīrusu, jo tur tuvumā atrodas Ignalinas atomelektrostacija, kas vēl tolaik darbojās - nezinu, kas tur bija noticis, bet zemeņu lapas bija palikušas brūnas, arī daudzi koki. Vīruss mūs skāra tik smagi, ka mēs gulējām blakus gultās, un neviena nevarējām pat pakustēties.

Es lūdzu Dievu - kaut ienāktu kāds kaimiņš, un ienāca arī. Izsauca ārstu, toreiz vēl Subatē bija slimnīca, un, palātā diendusā guļot, redzēju sapnī Dievmāti.

Ar to tas arī sākās. Tas bija tik reāli! Vienkārši fantastiski!" 

Viņa atklāj, ka bieži uz baznīcu nedodas, taču, ja jāizvēlas, tad viņa dod priekšroku pareizticīgo dievnamam. "Tas nav tik abstrakts," viņa piebilst. 

Baņuta Ancāne

FOTO: No Baņutas Ancānes personiskā arhīva

Pieskaroties kam abstraktam, jautāju - kāda ir mākslinieces attieksme pret mūsdienu moderno, tā dēvēto laikmetīgo mākslu. Izrādās - diezgan skeptiska, turklāt viņa ir pārliecināta, ka "tur ir iejaukts Džordžs Soross". Kā tieši viņš ir iejaukts, viņa nepaskaidro, visticamāk, tas saistīts ar šā miljardiera un mecenāta izveidoto Sorosa Mūsdienu mākslas centru, kas deviņdesmitajos gados katru gadu atvēlēja vairākus desmitus tūkstošus dolāru tā dēvētajai laikmetīgajai mākslai, taču nosaka, ka bieži vien pie kāda moderna mākslas darba blakus piestiprināta liela lapa ar paskaidrojumu, kas patiesam darbam ar dvēseli nav nepieciešams. 

"Piemēram, Miķelim Fišeram nav nekas jāpaskaidro, tāpat var redzēt, kas iecerēts, kāda ir jēga," viņa saka. "Tagad valda uzskats, ka jebkas ir māksla - bet vai tā ir? Tas kaut kā noplicina domāšanu, kaut patiesībā nav tur tā dziļuma. Cilvēki meklē to kā tur nav. Vienkārši nav. Tādā gadījumā bronzas kaka - tā ir māksla. Un vai nočurāta siena arī var kļūt par mākslu? Robežas ir nojaukts un cilvēkiem ir sagrozīta uztvere. Paldies Dievam, ka nav daudz tādu ļaužu, kas skrien šādu mākslu skatīties. Māksla ir tā, kur ir dvēsele."

Taujāta par mākslas darbu cenām, izmaksām, īpaši kontekstā ar publiskajā telpā izskanējušajiem 12 000 eiro bijušā prezidenta Raimonda Vējoņa portretam, viņa saka, ka māksliniekam ir jāsaņem cienījams honorārs. "Tā ir absolūti adekvāta cena. Vispār tagad māksla nav nekādā vērtē un es savas bildes principiāli lēti nepārdodu.

Tagad visi, kam nav slinkums uzada cimdu, cepurīti un uzraksta "roku darbs" - tagad tas nu baisīgi maksā. Man arī ir "roku darbs", arī "galvas" un ne tikai. Sirds darbs. Un cik tad tas maksā?"

viņa nosmej, piebilstot, ka labs kandidāts Vējoņa portreta gleznošanai būtu Miervaldis Polis. 

Viens no pašas Ancānes nozīmīgākajiem portretiem ir gleznotāja Jāņa Pauļuka (1906 - 1984) litogrāfija, kurā ekscentriskais "Latvijas glezniecības ķēniņš" attēlots ar putniņu uz galvas. Māksliniece atminas, ka meistars bieži iegriezies pie grafiķiem, lai pavērotu kā sokas darbs. 

"Pauļuks bieži pie mums ienāca, skatījās ko mēs darām, sniedza padomus - tur bija Duškins, Cīrulis, Leons Reiters - viņa draugi. Atceros, ka reiz viņš teica, ka mans uzzīmētais vīnogu trauciņš jāizkrāso zils. Tā arī izdarīju," viņa stāsta. "Reiz viņš oforta darbnīcā pie manis pienāca un uzsita uz pleca tā, ka es gandrīz apkritu. Arī kad viņš runāja, neko daudz nevarēja saprast. Kad uztaisīju viņa portretu, viņš palūdza, lai viņam to uzdāvinu. Tas, protams, man bija liels gods. Es tikai nepaprasīju pretī kādu no viņa darbiem, bet viņš gaidīja... man bija neērti," viņa smej. "Viņam ļoti patika mans portrets.

Pauļuks teica, ka es esmu uztaisījusi viņa dvēseli." 

"Ir tā - ja tu kaut kur dzīvo, piemēram, laukos, tu redzi - jā, ir zaļš, ir zils, ir kalns, ir ezers, smuki mākoņi, un vienā brīdī tu pēkšņi nevis skaties, bet ieraugi. Tas ir īstais brīdis. Tā notika ar Pauļuku. Es vienkārši ieraudzīju - palūdzu, lai viņš nāk pozēt un viņš labprāt to darīja. Man ir arī saglabājušies daži ogles zīmējumi ar viņu. Vispār Pauļuks bija mans draugs, ja kas," viņa zīmīgi nosaka. "Man tikai žēl, ka mans Pauļuka portrets visur ir zelta fondā, it kā visi pārējie portreti neeksistētu. Tie noteikti nav sliktāki - Imanta Zemzara, manas meitas Annas portreti."

Baņuta Ancāne "Jāņa Pauļuka portrets" 1978

FOTO: neputns.lv

Baņuta Ancāne ar Jāni Pauļuku

FOTO: Baņutas Ancānes personiskais arhīvs

Sarunas nobeigumā Ancāne piemin kādu deviņdesmito gadu grāmatas projektu - Viljama Šekspīra sonetu izdevumu, kuram viņa darinājusi ilustrācijas. "Diemžēl likvidējās Preses nama izdevniecība, vēlāk mūžībā devās arī pati izdevēja Māra Caune, un projekts palika nerealizēts. Gribētos tomēr kādreiz to novest līdz gatavai grāmatai, darbi pie manis glabājas," viņa saka.   

Šobrīd jaunākie mākslinieces darbi skatāmi nelielajā "Kamergalerijas" izstāžu telpā, zināms, ka 2022. gadā viņas darbu retrospekcija iecerēta Marka Rotko muzejā. 

Baņutas Ancānes personālizstādi "Kamergalerijā" var aplūkot līdz 4. oktobrim.