Iemesli, kādēļ Vācijai ir svarīgs eiro un ko bijušais kanclers slēpa no vēlētājiem

FOTO: EPA/Scanpix

Pagājušajā nedēļā Eiropas monetārās politikas veidotāji tikās Komo ezera burvīgajos krastos, lai piedalītos Ambroseti biznesa forumā. Galvenās trīs atziņas no šī foruma ir tās, ka ekonomiskās izaugsmes tempu palēnināšanās ir kā prelūdija iespējamai recesijai. Eiropas Centrālās banka pasākumi varētu būt vitāli svarīgi, taču ne pietiekami, lai novērstu iespējamās problēmas. Savukārt Vācija varētu ieņemt nogaidošu pozīciju, līdz pat pēdējam brīdim spriežot par sev piemērotāko fiskālo stimulu pasākumu kopumu. Savukārt gaidāmais “Brexit” ir kā nevēlams pasākums jau tā iespējami drūmajos finansiālajos laikapstākļos.

Kā raksta “Financial Times” ekonomikas apskatnieks Filips Stīvenss, nu jau aizejošais Eiropas Centrālās bankas vadītājs Mario Dragi ir nopelnījis vietu atzinības cienīgo eiropiešu vidū. Viņa vēlme pārveidot monetāros noteikumus reiz izglāba eiro – tas notika pēc 2008. gada krīzes. Ja vienotā valūta sagrūtu, līdz ar to ietu bojā arī daļa no pēckara Eiropas drošības arhitektūras. Tieši tāpēc vairāku valstu politiķi ir pateicīgi Dragi, ka viņš nepieļāva vienotās valūtas sabrukšanu.

Dragi stratēģija tika iekļauta vienā teikumā, ko Eiropas Centrālās bankas prezidents izteica 2012. gada vasarā: “Ar mūsu mandātu, Eiropas Centrālā banka ir gatava darīt visu nepieciešamo, lai saglabātu Eiro. Ticiet man – ar to būs pietiekami.” Kā izrādījās, vismaz līdz šim gadam, ar Dragi dzelžaino apņēmību ir bijis pietiekami, lai eiro veiksmīgi darbotos lielākajā daļā Eiropas valstu.

Tomēr, arī šajā jautājumā ir savi limiti. Eiropas Centrālā banka, kas ir pēdējais pieturas punkts, veicot kādus nozīmīgus fiskālos pasākumus, kas var novērst deflācijas iestāšanos.

“Pateicoties Vācijas uzstājībai, eiro kā projekts ir tikai pa pusei pabeigts. Fiskālā politika joprojām gulstas nacionālo valdību rokās. Eirozonas budžetu faktiski sankcionē Berlīne, kas to dara, saņemot zināmu spiedienu no Parīzes puses. Tas, manuprāt, ir ļoti acīmredzams,” norāda Stīvenss.

Aizejošais Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers pats ir novērojis Eiropas politisko līderu rīcību. Viņš pats, vēl būdams Luksemburgas premjerministrs, sacīja: “Mēs visi zinām, kas ir jādara, mēs vienkārši nezinām, kā tikt pārvēlētiem pēc tam, kad būsim paveikuši visas nepieciešamās reformas.” Šajā gadījumā Junkers runāja par strukturālajām reformām – tās, kas parasti ietekmē darbaspēku ar mērķi celt produktivitāti. Šāda starpība starp politiski smagiem lēmumiem un augstākiem dzīves standartiem parasti ietekmē cilvēku dzīves arī pēc kāda politiķa vēlēšanu cikla beigām.

Tomēr šajā gadījumā ir jāskatās uz vēsturi – bijušais Vācijas kanclers Helmuts Kols reiz atbalstīja vienotās valūtas izveidi Eiropā, jo “tā būtu kā godīga maksa par [Vācijas] atkalapvienošanos un kā mehānisms, kā jaunajai Vācijai integrēties atpakaļ Eiropā”. Eiro iezīmēja ceļu uz Eiropas Vāciju, kā arī nodrošināja bloķētu ceļu uz Vācijas Eiropu.

“Varētu teikt, ka Kola uzstājība un atbalsts vienotajai valūta bija kā tāds grēks. Kols tomēr kautrējās izskaidrot vācu vēlētājiem par to, kāda tad bija darījuma nozīme, līdz ar to tas ir palicis noklusēts.

Īsumā sakot – Vācija gūst lielāko labumu no integrācijas Eiropā. Eiropas Savienības demokrātiskā stabilitāte un ekonomiskā skaidrība ir tie divi elementi, kas Vācijai ļāva kļūt par lielāko ekonomiku Eiropā. Līdz ar to – Vācija no eiro sabrukuma zaudētu visvairāk,” norāda ekonomikas apskatnieks.

Viņš piebilst, ka šādām priekšrocībām ir arī sava maksa – tā, piemēram, Vācijai ir tieša atbildība par to, cik stabila būs ekonomika visā eirozonā kopumā.

Vācija turpina uzstāt uz to, ka tā nekad nepieņems “transfēra savienību”. Tomēr realitātē eirozonā izvēle notiek starp vienkāršu naudas pārvedumu – transfēru norisi un nacionālo banku izveidotajiem noteikumiem, uz kā pamata faktiski ir tapusi Eiropas Centrālā banka. Respektīvi – ir jāsasniedz kādi noteikti mērķi – radīt ekonomisko savienību, kas balstīta uz stingru fiskālo politiku un ekonomiskā pieprasījuma pārvaldīšanu.

“Vācijā ir vairāki cilvēki, kuri arvien biežāk uzstāj uz dažādām morāles normām. Eirozonai ir nepieciešamas spēcīgas iniciatīvas, lai uzlabotu tās globālo konkurētspēju. Tieši tāpēc – kādēļ gan neveikt strukturālu modernizāciju un fiskālo atbalstu, kas ļautu eirozonas ekonomikai augt?” spriež Stīvenss.

Ekonomikas apskatnieks spriež, ka reti kad ir bijis labāks laiks, kad Eiropai investēt savā nākotnē. Inflācija faktiski ir nulles līmenī, Vācijai pašai ir ievērojami pārpalikumi. Aizņēmumu maksa arī faktiski ir pie nulles. Vācijas ciešākais sabiedrotais – Emanuela Makrona vadītā Francija ir iepriekš pierādījusi, ka tā ir gatava pieņemt dažādus sarežģītus un sabiedrībā nepopulārus lēmumus.

“Fiskālais atbalsts eirozonai nav “bedrīšu rakšanas politika, ko var aizpildīt ar pieprasījumu”, tomēr arī tas būtu labāk, nekā nedarīt neko. Kontinentam pietrūkst pietiekami daudz investīcijas. Piemēram – pārbaudiet interneta ātrumu savā telefonā, atrodoties Vācijā – ir skaidrs, ka komunikāciju tīkli ir novecojuši. Tāpat jāatbrīvojas no oglekļa izmešiem, jāsasniedz noteikti rādītāji, lai Eiropa kļūtu klimatam draudzīgāka. Eiropa ir visai ievērojami atpalikusi augstāko tehnoloģiju izstrādes un mašīnmācīšanās jomā no ASV un Ķīnas,” norāda Stīvenss.

Vācijas līderis labi apzinās, ka Eiropā situācija nav ideāla. It īpaši pašlaik, kad Vācijā pastāv reāli recesijas draudi, kas var ietekmēt visu eirozonu. Lielākas krīzes gadījumā Vācijas politiķi cer būt kā tie, kuri spēs izglābt ne tikai sevi, bet arī visu pārējo eirozonu.

“Tomēr negaidiet, ka Vācija izsūtīs ugunsdzēsēju brigādi vēl pirms būs parādījušās liesmas virs eirozonas ekonomikas apvāršņiem. Vācija, visticamāk, nogaidīs un vēros, kā situācija attīstīsies tālāk,” noslēdz apskatnieks.

Uz augšu