Izdegšanas sindroms darbā: darbinieku un priekšnieku loma tā novēršanā

FOTO: Depositphotos

Arvien biežāk gan medijos, gan arī speciālistu sarunās var dzirdēt par tādu vārdu salikumu kā “izdegšanas sindroms”. Šogad izdegšanas sindroms tika iekļauts Pasaules Veselības organizācijas sarakstā kā oficiāla medicīniska diagnoze, un tā var piemeklēt jebkuru, vēsta “CNN Business”.

Izdegšana cilvēku var piemeklēt, ja regulāri nākas saskarties ar paaugstinātu stresu, skaidro ASV Psihologu asociācijas direktors Deivids Balards. Viņš norāda, ka cilvēka ķermenis ir paredzēts, lai izturētu īsus stresa posmus, līdz ar to – organisms nav sagatavots ilgstošiem paaugstināta stresa periodiem, tādējādi pastāv izdegšanas risks.

“Ja stress netiek efektīvi kontrolēts, tas agri vai vēlu var ietekmēt to, cik efektīvi strādājam. Cilvēks var justies pārguris, nemotivēts, un līdz ar to neefektīvi veikt savu darbu. Tas, savukārt, mazākos uzņēmumos var būtiski ietekmēt paša uzņēmuma darbību,” saka Balards.

Tiek norādīts, ka izdegšanas sindroma atpazīšanā svarīga loma ir ne tikai pašiem strādājošajiem, bet arī viņu priekšniekiem.

“Darba ņēmējiem ir pašiem jāsaprot, kā efektīvāk tikt galā un kontrolēt stresu. Savukārt darba devēju uzdevums ir radīt vidi, kurā darbiniekiem nav jāsaskaras ar saspringtām situācijām, kurā ir izslēgti lieka stresa avoti, kā arī nodrošinātas iespējas atjaunot savu veselību,” norāda Balards.

Eksperts norāda, ka darba vadītājiem ir jāsaprot, kādi ir “sarkanie karogi” attiecībā uz izdegšanas sindromu. Viens no tiem ir fakts, ka cilvēkiem darba vietā ir jāpavada visa diena, kā arī jāturpina strādāt līdz vēlai nakts stundai.

“Protams, ka ir brīži, kad ir jāstrādā ilgas darba stundas. Tomēr ja tas notiek regulāri un sāk ietekmēt veselību, tad darba devējiem ir jāmaina darba organizācija, ļaujot darbiniekiem vairāk laika atpūtai,” norāda grāmatas “Veselīga darba vide” autore Lea Stringere.

Kad ir jārunā par privātās dzīves un darba balansu, arī darbiniekiem nav jābaidās uzsvērt to, ka viņiem ir svarīga arī ārpusdarba dzīve. Tieši tāpēc darbiniekiem ir svarīgi komunicēt ar saviem priekšniekiem par to, lai spētu saglabāt veselīgu šo balansu.

“Svarīga ir abpusējā komunikācija. Ja esi priekšnieks un nosaki ļoti garas darba stundas ne tikai darba dienu vakaros, bet arī brīvdienās un nedēļas nogalēs, un tev pašam šāds režīms der, ir jāpadomā par to, vai arī darbinieki var pielāgoties šādam darba laikam,” norāda Balards.

Darbiniekiem, kuri cieš no izdegšanas sindroma, var būt grūti uzstādīt prioritātes un saprast, kādus uzdevumus būtu nepieciešams darīt vispirms. “Kad visiem darbiem ir noteikta augsta prioritāte, tad cilvēki nereti nezina, kuru darbu darīt vispirms, jo visi uzdevumi taču ir svarīgi. Tāpēc arī rodas situācija, ka cilvēks nezina, kad apstāties un izdeg,” norāda eksperts Ādams Gudmens.

Šajā situācijā priekšniekiem ir pienākums interesēties par to, cik daudz darba ir konkrētajam darbiniekam un rūpēties, lai visiem strādājošajiem ir tik daudz uzdevumu, lai ar tiem kvalitatīvi spētu tikt galā, nevis pastāvīgi “uzkraut” arvien jaunus pienākumus cilvēkam, kurš jau nespēj tikt galā ar esošajiem uzdevumiem.

Tāpat katrā kolektīvā ir kāds ļoti runātīgs kolēģis, kurš bieži piedalās dažādos darba pasākumos un sapulcēs, un vienmēr izrāda ļoti lielu entuziasmu. Šāda kolēģa problēmas var viegli pamanīt, ja viņš kļūst kluss un nemotivēts. Arī šādiem cilvēkiem pastāv izdegšanas risks.

“Viņu ķermenis ir darbā, bet viņu sirds un dvēsele – kaut kur citur, un tādā veidā var redzēt, ka cilvēks īsti nepiedalās konkrētajā darba pasākumā. Ja iepriekš, runājot ar šādu runātīgo kolēģi, var redzēt, ka viņš detalizēti izstāstīs, kas notiek konkrētajā projektā, tad izdegšanas sindroma gadījumā viņš atbildēs strupi ar dažiem vārdiem. Tā ir zīme, ko kolēģi nedrīkst ignorēt, un tas pats attiecas arī uz darba vadītājiem – nedrīkst ignorēt darbinieku, kuram ir paaugstināts izdegšanas risks,” norāda grāmatas “Kā radīt darbu, kuru mīlēt un nedomāt par promiešanu” autors Bens Fanings.

Līdzās strādājošie cilvēku ar izdegšanas sindromu var mēģināt uzmundrināt, kaut vai pusdienas pārtraukumā izejot pastaigā.

“Izejiet pastaigāt ārpus uzņēmuma teritorijas, runājiet par dažādām tēmām, arī par to, kas otru nomāc. Sarunas šajā gadījumā ir ļoti svarīgas,” saka Stringere.

Diskusijas darba vietā ir ļoti svarīgas – gan darba, gan arī citos jautājumos. Tomēr, ja kāds cilvēks kļūst par “rūgtu ābolu” - vienmēr visu uztverot ļoti saasināti un negatīvi, bez kāda risinājuma piedāvāšanas, pastāv iespēja, ka šie kolēģi ir kļuvuši par izdegšanas upuriem. Tieši tāpēc ir svarīgi arī saprast, vai ir notikušas kādas izmaiņas viņu uzvedībā.

“Piemēram, kolēģis parasti ir ļoti pacietīgs un labsirdīgs attiecībā pret saviem kolēģiem vai klientiem, bet pēdējā laikā viņš ātri zaudē pacietību, ir kļuvis rupjāks. Tā arī var būt izdegšanas pazīme. Negatīva attieksme ir lipīga un tā var izplatīties visā birojā, tādējādi slikti ietekmējot kopējo produktivitāti un savstarpējās attiecības starp kolēģiem,” spriež Fanings.

Viņš iesaka izveidot darba vietā taktiku - “uzstādi, sasniedz, svini”. Tas nozīmē, ka darbiniekiem ir jāuzstāda konkrēti mērķi un brīdī, kad tie ir sasniegti – nosvinēt kaut ar nelielu brīdi atelpas.

“Bieži vien priekšnieki neuzstāda konkrētus mērķus, kas ir jāsasniedz. Tiesa gan – viņi turpina uzsvērt, ka uzņēmumam ir svarīgi kaut ko sasniegt. Par svinēšanu runājot – tai nav jābūt lielai ballītei – vienkārša pasēdēšana un atzinības izteikšana un pateicība par paveikto darbu var ļoti palīdzēt motivēt darbiniekus,” uzsver Fanings.

Mēs katrs pieļaujam kļūdas, tomēr, ja vienas un tās pašas kļūdas kļūst par regulāru problēmu, tas var signalizēt, ka kaut kas nav kārtībā.

Citi sarkanie karogi ir tad, ja cilvēki arvien biežāk izjūt problēmas koncentrēties un ir daudz sarežģītāk atrisināt problēmas, kas iepriekš padevās daudz vienkāršāk. Tāpat ir arī vērojamas problēmas ar lēmumu pieņemšanu un atmiņu.

“Ja kāda darbinieka darba veikums sāk klibot, ir nepieciešams izmantot iespēju un civilizēti izrunāt, kas ir noticis. Tieši ar komunikācijas palīdzību var noteikt, kas darbiniekam kait un kā viņam vislabāk palīdzēt, nevis izlikties neredzam problēmas, kā arī likt darīt vēl vairāk uzdevumus, ar kuriem, darbinieks ar izdegšanas sindromu, visticamāk, nespēs kvalitatīvi tikt galā,” noslēdz Fanings.

Uz augšu