Pa autoceļu E60 no Tbilisi vairāku motociklu pavadībā izbrauc sudrabots "Dodge Charger". Motocikli ir izrotāti ar Gruzijas karogiem, uz "Dodge" bagāžnieka vāka - liela uzlīme ar uzrakstu angļu valodā “Putins ir okupants”. Pie jaudīgā auto stūres sēž atlētisks vīrietis militārās biksēs, krekliņā un saulesbrillēs, īsi noskūtiem matiem un iesirmu vaigubārdu. Tas ir Dāvids Katsarava - Gruzijā labi pazīstams aktieris, sportists un uzņēmējs.

Tbilisi piepilsētas benzīntankā, kur kortežs ir piestājis uzpildīt degvielu, pie "Charger" loga pienāk benzīntanka darbinieks un jautā Dāvidam: vai grupa ir ceļā uz Atotsi? Dāvids pamāj ar galvu, un viņi pārmij dažus teikumus. Visa brauciena laikā uz Atotsi - ciematu, kas atrodas pie pašpasludinātās Dienvidosetijas robežas, Dāvidam no blakus braucošajām mašīnām māj gadījuma garāmbraucēji. Ir acīm redzams, ka viņš Gruzijā ir labi pazīstama personība. 

Ir 2019. gada 11. augusts - diena, kad aprit tieši 11 gadi kopš asiņainajiem notikumiem Shindisi ciematā 2008. gada Gruzijas-Krievijas karā. Toreiz nevienlīdzīgā cīņā ar milzīgu pārspēku šajā ciemā bojā gāja 17 gruzīnu karavīri. Dāvids un rokeri ir ceļā uz memoriālu, kas uzcelts par godu kritušajiem.  

Tikai 28 kilometrus no Tbilisi autoceļa labajā pusē nepilna puskilometra  attālumā atrodas okupēto teritoriju robeža ar labi saskatāmām Krievijas armijas kara bāzēm, kas gar robežu ir sabūvētas ik pēc pieciem kilometriem. Krievijas armija ir iesniegusies bīstami tuvu gan Gruzijas galvaspilsētai, gan galvenajam autoceļam, kas savieno Tbilisi ar Austrumgruziju, gan Baku-Supsa naftas caurulei, kas cauri Gruzijai transportē naftu no Azerbaidžānas uz Gruzijas Melnās jūras ostu Supsu. Virzienā uz rietumiem robeža brīžiem pienāk tuvāk autoceļam, brīžiem atkāpjas, lai pēc kāda laika atkal pietuvotos ceļam.

Pie kritušo karavīru memoriāla pulcējas cilvēki. Pie piemiņas plāksnēm ar karavīru attēliem un slaktiņa vietā atrastajām kaujas liecībām - sašautām ķiverēm, armijas zābakiem, sakusušiem apģērbu gabaliem - ir nolikti ziedi un šampanieša pudeles. Rokeri nometas uz viena ceļa un klusumā noliec galvas. Arī šeit cilvēki atpazīst Dāvidu un nāk ar viņu aprunāties.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Brīdi vēlāk sudrabotais "Charger" un motociklisti stāv pie policijas kontrolposteņa, lai saņemtu atļauju doties tuvāk okupācijas robežai. Pēc dažiem kilometriem viņiem būs jāizkļūst cauri vēl vienam postenim. Vēl tālāk viņi sasniegs Atotsi ciematu, kurš atrodas burtiski pie pašas robežas.

Nomaļā ciema iedzīvotāji, izdzirdējuši rēkoņu, iznāk skatīties uz garāmbraucošajiem motocikliem. Pa izdangāto ceļu lēnām līkumo dažādu veidu motocikli un viens auto. Dāvida auto šeit ir biežs viesis, bet rokeri uz motocikliem ir kas jauns. Uzreiz aiz ciema malas atrodas robeža. Tur plīvo Gruzijas un arī Ukrainas karogs. Nedaudz tālāk, pašpasludinātās Dienvidosetijas pusē redzams ir dzots.

Starp abiem šiem objektiem nav redzamas nekādas liecības, ka šī ir robeža. Tikai klajš lauks.

Motociklisti nokāpj no braucamajiem un Dāvida vadībā apstaigā robežu. Viņiem seko trīs policisti, bruņojušies ar automātiem. Gruzijas armijas un robežsargu te nav. Armijas klātbūtne nozīmētu to, ka Gruzija atzīst šo robežu par likumīgu. Bet Gruzija šo robežu neatzīst, tāpēc tās armija ir izvietota karabāzēs tālāk prom no neatzītās robežas. Gruzija šo robežu uztver kā nelikumīgu veidojumu, kas atdala Tbilisi kontrolēto teritoriju no teritorijas, ko kontrolē Krievijas un de facto Dienvidosetijas valdība. Savukārt Krievija un Dienvidosetija šo līniju uzskata par starptautisku robežu.

Arī policijas klātbūtne te ir niecīga. Pēdējā gada laikā, pateicoties Dāvida un viņa domubiedru aktivitātēm, policija tomēr ir spiesta šeit atrasties. Vismaz pavadīt aktīvistus, kuri šeit veic brīvprātīgu patrulēšanu. Dāvids ir kā "karsts kartupelis" policijai un atbildīgajām instancēm, tāpēc viņu vidū nav ieredzēts. Toties vietējo iedzīvotāju vidū Dāvids ir lielā cieņā, jo, pateicoties viņa aktivitātēm, pierobežā ir krasi samazinājušās cilvēku nolaupīšanas un šeit ir apturēta tā sauktā lienošā okupācija jeb Krievijas armijas veiktā robežu pārbīdīšana dziļāk Gruzijā. 

Pirms nepilna gada, 2018. gada 6. novembrī Krievijas armijas inženieru vienība sešu cilvēku sastāvā iegāja dziļāk Gruzijas teritorijā pie Atotsi un sāka rakt bedres jauniem robežstabiem 330 metru garā joslā. Inženieru vienības darbu uzraudzīja bruņoti Krievijas FSB robežsargi. Pusotras dienas laikā viņi paspēja zemē ierakt 148 stabus, pie kuriem piestiprināt dzeloņdrātis. Nekādu pretestību no Gruzijas robežsardzes vai armijas viņi neizjuta.

Toties 7. novembrī krievi sastapās ar negaidītu šķērsli - Dāvidu Katsavaru un viņa domubiedriem, kuri ieradās notikuma vietā un paziņoja, ka “borderization” jeb robežas pārbīdīšanu viņi nepieļaus.

Dāvids toreiz paziņoja, ka krieviem nāksies viņu nošaut, ja gribēs turpināt darbus. No notikumu vietas tika veikta Facebook tiešraide, ieradušies bija arī žurnālisti ar kamerām. Un krieviem bija jāpieņem lēmums - kameru priekšā nogalināt neapbruņotus civiliedzīvotājus vai atkāpties. Sākumā krievu armijnieki tikai stāvēja un klausījās; sarunās iesaistīties viņiem nav ļauts. Tad notika neticamais - viņi atkāpās. Klusējot pameta notikumu vietu un atgriezās armijas bāzē. Politiskā cena  par šādu slepkavību izdarīšanu acīmredzot bija pārāk liela. Dāvids un domubiedri bija radījuši jaunu ieroci cīņai ar okupantiem un pirmo reizi spēja nevardarbīgā veidā apturēt robežu pārbīdīšanu.

Kopš tā brīža krieviem nav izdevies turpināt pārbīdīšanu pie šī robežas posma ne par vienu metru. Viņiem gan nav īpašas vajadzības steigties, viņi nogaida, kad Dāvids ar domubiedriem nogurs vai, kā saka paši aktīvisti - Gruzijas valdība tiks galā ar viņiem. Krievi nogaida.

Iepazīšanās tūre gar robežu ir beigusies, rokeri kāpj uz motocikliem un, vēlreiz izbraucot caur Atotsi, dodas atpakaļ uz Tbilisi. Dāvida "Charger" apstājas kāda ciema mājas pagalmā. Šis ir organizācijas “Deoccupation movement” štābs, kurā 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā - visu cauru gadu, uzturas organizācijas aktīvisti. No šejienes tiek organizētas ikdienas patruļas gar robežu ar mērķi monitorēt Krievijas armijas aktivitātes un apturēt robežas pārvietošanu un cilvēku nolaupīšanu.

Regulāras cilvēku nolaupīšanas notiek gan pie Dienvidosetijas, gan Abhāzijas robežām. 2015. gadā tika piefiksēti 150 nolaupīšanas gadījumi, pēc tam ar katru gadu nolaupīšanas gadījumu skaits ir sarucis. Pagājušogad vēl 98 nolaupīšanas, šogad pirmajos astoņos mēnešos “tikai” 37 gadījumi.

Pateicoties “Deocupation movement” veiktajai milzīgajai informatīvajai kampaņai, pierobežu iedzīvotāji zina, kā izvairīties no nolaupīšanām un kā rīkoties nolaupīšanas gadījumā. Arī Dienvidosetijas laupītāji zina, ka par katru nolaupīšanas gadījumu tiks skaļi runāts. 

Vietējiem iedzīvotājiem ir zināms karstais numurs, kur zvanīt problēmu gadījumā. Pēc zvana saņemšanas “Deoccupation movement” aktīvisti dodas uz notikuma vietu, līdzi aicinot žurnālistus. Gadījumos ar lielu sabiedrības uzmanību policija ir spiesta rīkoties - piedalīties sarunās par nolaupīto cilvēku atgūšanu. Kāpēc policija pati nedara savu darbu? - Tāpēc, ka mums ir prokremliska valdība, - saka Dāvids.

Abu pušu iedzīvotāji apzināti un neapzināti turpina šķērsot robežu dažādu iemeslu dēļ - lai piekļūtu savai lauksaimniecības zemei, tirdzniecībai, radinieku apciemošanai, piekļuvei medicīnas pakalpojumiem, apbedījumu un reliģisko vietu apmeklēšanai. Vietās, kur robeža nav marķēta, vietējie bieži nemaz nezina, kur tieši tā atrodas. Šāda iedzīvotāju kustība no Krievijas un Dienvidosetijas puses tiek uzskatīta par nelegālu.

Dienvidosetijas “nodoklis” par neatļautu robežas šķērsošanu vēl nesen bija 80 lari jeb 2000 Krievijas rubļi (25 eiro). Liela nauda vietējiem iedzīvotājiem. Lai izpestītu savējos, radinieki savākto naudu nes uz robežu, kur tā tiek nodota nolaupītājiem. Tad, parasti pēc 2-5 dienām, nolaupītais tiek atbrīvots un var atgriezties mājās. Pagājušogad izpirkuma nauda tika pacelta uz 2000 lariem (600 eur). 

Dāvids atzīst, ka viņa veidotās organizācijas grūtākais posms bija pats sākums, kad darbošanos vajadzēja sākt no nekā. Viņu idejai neticēja neviens. Pat vietējie pierobežu iedzīvotāji. Sabiedrība baidījās, ka aktīvistu darbības provocēs Krieviju. Nebija skaidrs, ko viņu darbošanās varētu dot valstij. Līdz šim aktiermākslā, sportā un uzņēmējdarbībā aktīvais Dāvids kļuva par sabiedrisko aktīvistu, un cilvēki to nesaprata. 

Dāvids Katsarava 

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

- Bija skeptiskie, bija, kas smējās, - atceras Dāvids. Lielākā daļa uzskatīja, ka aktīvisti noturēsies pāris nedēļas un tad metīs visu pie malas. Ir pagājuši jau divi gadi, un organizācija Gruzijā ir kļuvusi par populāru kustību. Pirmo gadu aktīvisti pierobežās ieradās no rītiem un vakaros atgriezās Tbilisi. Otrajā gadā viņi sāka dzīvot uz vietas, dežurēt uz maiņām. Pierobežā viņi atrodas visu cauru gadu, Vecgada vakaru un Lieldienas ieskaitot. Atšķirībā no Ukrainas volontieriem, viņi nenogādā palīdzību armijai vai kādam citam, bet rūpējas par nepārtrauktu savu klātbūtni pierobežā. Katru dienu debesīs paceļas organizācijas droni, kas monitorē Krievijas armijas bāzes un tās aktivitātes. Katru dienu aktīvisti patrulē gar robežu, nemitīgi atgādinot krieviem, ka viņu aktivitātes tiek uzmanītas, piefiksētas un nodotas pasaules sabiedrībai. Līdzi aktīvistu patruļām dodas neapmierināti policisti, kuriem ir rīkojums eskortēt viņus. Pat Eiropas Savienības patruļas, kas agrāk pierobežā ieradās tikai reizi mēnesī, tagad šeit ir katru dienu. 

Dienvidosetiešiem un krieviem “Deoccupation movement” ir kā dadzis acī. Katrā ikmēneša Gruzijas, Eiropas Savienības monitoringa misijas, Krievijas un Dienvidosetijas pārstāvju tikšanās reizē krievi sūdzas par organizācijas droniem, kas seko viņiem no augšas. 

Par šo sūdzēšanos Dāvids vien nosmīn: - Neviens nespēj mani ietekmēt, jo es nestrādāju valdības pavadā. Es un mana komanda, mēs neatzīstam tā sauktās Dienvidosetijas neatkarību. Jā, tā ir okupēta, bet tā ir Gruzija. Neviens nespēs piespiest mani darīt to, ko osetieši un krievi gribētu.

Ar droniem organizācija iegūst ļoti nozīmīgu informāciju un, lai vai cik dīvaini tas izklausītos, ar to nodrošina Gruzijas Iekšlietu ministriju. Un, protams, medijus. Pati valdība dronus informācijas iegūšanai izmantot baidās, jo viņu skatījumā tā būtu Gruzijas veikta provokācija. Aktīvisti sabiedrībai un valdībai ir nodevuši detalizētu informāciju par desmit Krievijas armijas bāzēm, uzslietajām antenām, jaunuzcelto armijas infrastruktūru. Neskaitot separātistu spēkus, Dienvidosetijā atrodas desmit tūkstoši Krievijas karavīru un 37 modernas militārās bāzes, kuras robežas tuvumā ir uzbūvētas ik pēc pieciem kilometriem. Milzīga militārā koncentrācija tik mazā reģionā kā Dienvidosetija. Civiliedzīvotāju skaits - mazāk par 20 tūkstošiem. 

Krievijas armijas bāze

FOTO: Drona kadrs

Organizācija uztur sevi no ziedojumiem, bet valsti un drošības iestādes nodrošina ar svarīgu informāciju par pierobežā notiekošo. Drošībnieki bieži ir pārsteigti par aktīvistu spējām iegūt sensitīvu informāciju. Organizācijai ir vietējo iedzīvotāju uzticība, kuri bieži ziņo par saviem novērojumiem. Šā iemesla dēļ “Deoccupation movement” nepatīk arī Gruzijas drošības iestādēm - sabiedrībai rodas jautājumi, ar ko tad īsti nodarbojas drošības iestādes, ja viņu darbu dara Dāvids ar domubiedriem? 

Dāvids saprot, ka bieži ir redzams Krievijas armijas snaiperu tēmekļos, bet ir pieradis pie šīs sajūtas. Organizācijas biedri, bet it sevišķi pats Dāvids, būtu gards kumoss krieviem, ja viņiem izdotos viņu sagūstīt.  

Vietējie iedzīvotāji pierobežā jūtas valdības un sabiedrības aizmirsti. Bet iedzīvotāju uzticību Dāvida organizācijai spilgti raksturo ieilgušais konflikts par ciema jaunuzbūvētā ūdensvada nodošanu ekspluatācijā. Jau ilgu laiku puspamestajā Atotsi, kur dzīvo ap 300 iedzīvotāju, ir uzbūvēts ūdensvads, pa kuru vajadzētu tecēt ūdenim. Bet administrācija atsakās padot ūdeni tik ilgi, kamēr ciemā uzturēsies aktīvisti. Šāds spiediens pret iedzīvotājiem, kā arī administrācijas centieni savākt desmit vietējo parakstus, ar kuriem pietiktu liegt “Deoccupation movement” uzturēšanos ciemā, ir cietuši fiasko. Jaunuzbūvētās ūdens caurules vēl joprojām ir sausas, un Dāvids ar domubiedriem bāzējas Atotsi ciematā.

Organizācijas štābs ir ierīkots mājā, kuru viņiem bezmaksas lietošanā ir atvēlējis izbijis armijas virsnieks. Organizācijas biedri ir dažādu specialitāšu pārstāvji - arheologs, PR speciāliste, žurnālists, uzņēmēji, biroja darbinieki un citi.  

Nākamgad Gruzijā būs parlamenta vēlēšanas. Daudzi, tai skaitā pie varas esošie, domā, ka Dāvida organizācija pārtaps par politisku spēku un startēs vēlēšanās. Pats Dāvids uzskata, ka tādā gadījumā viņa partijai būtu labas iespējas kļūt par populārāko Gruzijā. - Bet es to nedarīšu, - saka Dāvids. - Mana vieta ir būt pie cilvēkiem, pie okupācijas līnijas. 

Gruzijas drošības iestādes uz to nepaļaujas, tāpēc Dāvids gaida, ka tuvākajā laikā viņš varētu tikt arestēts. Un viņš cer, ka pašreizējā prokrieviskā valdība nākamgad vēlēšanās netiks pārvēlēta. 

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

No Dāvida rokas gaisā paceļas drons un aizdūc robežas virzienā. Katru rītu pirms došanās patruļā aktīvisti izpēta drona uzfilmēto situāciju pie robežas. Jau agrā rītā šoreiz ir redzams policijas džips dežurējam pie robežas.  

- Tā ir laba zīme, - saka Dāvids, - ka viņi ir tur jau bez mums. Par to viņi ir ļoti dusmīgi. 

- Formāli viņi ir varoņi, kas stāv pie pašas frontes līnijas, - smejas Dāvida biedrs Gagi. - Bet patiesībā policisti nemitējas prasīt mums, kad mēs liksim viņus mierā. 

​Uzturēšanās “Deoccupation movement” bāzē nav izklaide. Kaut arī vesela privātmāja, kuru organizācijai bezmaksas lietošanā ir piešķīris ēkas īpašnieks, tā tomēr ir bez ērtībām. Akas ūdens ir ar smaku, tualetes nav, gulēšanas apstākļi - spartiski. Mājā ir vairākas istabas ar atsperu gultām.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Vēlāk patruļā no kāda uzkalna koku pavēnī var labi pārskatīt okupēto Dienvidosetijas teritoriju vairāku desmitu kilometru attālumā. Labos laika apstākļos no šejienes Dāvids dronu var aizlidināt līdz trim Krievijas militārajām bāzēm. Pat ar neapbruņotu aci no uzkalna var saskatīt šīs bāzes. Aktīvistu tālskatos un teleskopā jau labāk var apskatīt nesen būvētās bāzes, kuras, kā saka Gagi, ir daudz modernākas par tām, kas atrodas pašā Krievijā. 

Ar vairākiem piegājieniem drons aplido divas bāzes. Lidojumu laikā tiek piefiksēta dažāda informācija - bāzu konfigurācija, to aizsardzības sistēmas, priekšējie posteņi, ceļu infrastruktūra, autoparks, bruņumašīnas un tanki, komunikāciju sistēmas un cita informācija.

Gavrilova nakts

Kad 20. jūnijā Gruzijas parlamenta spīkera krēslā iesēdās Krievijas Domes deputāts Sergejs Gavrilovs, Dāvids atradās štābā Atotsi. Viņš jau grasījās doties patruļā, kad draugi viņam atsūtīja fotogrāfiju ar Gavrilovu spīkera krēslā. Dāvids, brīdi apstulbis, vērās bildē. “Deoccupation movement” biedri dara visu iespējamo, lai apturētu borderizāciju, stāv aci pret aci ar Krievijas karavīriem, bet tajā pašā laikā Krievijas režīma pārstāvis, Abhāzijas kara veterāns, kurš karojis pret Gruziju 90. gados, tagad ir iesēdies spīkera krēslā Tbilisi? Vietā, kur tika pasludināta Gruzijas neatkarība? Kas nākošais - Krievijas karogs virs Gruzijas parlamenta?

Jau pēc brīža Dāvids ieslēdza Facebook tiešraidi un paziņoja, ka neredz vairs iemeslus atrasties 50 metru attālumā no Krievijas karavīriem Atotsi. Fronte vairs nav pie okupēto teritoriju robežām, bet gan Tbilisi centrā. Dāvids video uzrunā paziņoja, ka aizvedīs dāvanu Gavrilovam no Atotsi, un aicināja cilvēkus tikties pie parlamenta pieprasīt valdību deportēt Gavrilovu. Pie robežas viņš nogrieza no sētas dzeloņstieples gabalu un jau pēc stundas un 40 minūtēm bija Tbilisi. Dzeloņstieples gabals bija dāvana Gavrilovam. Pa šo laiku pie parlamenta bija sapulcējušies aptuveni 300 cilvēku. Dāvids pieprasīja iekļūšanu parlamentā, bet kāds no drošībniekiem viņam pačukstēja, ka Gavrilovs steigšus ticis evakuēts uz "Radisson" viesnīcu. 

Sapulcējušies devās uz "Radisson". No sākuma gājiens bija pa ietvēm, bet atlikušo kilometru viņi gāja jau pa ielām. Pie "Radisson" priekšā jau bija policija un žurnālisti. Protestētāji pieprasīja tūlītēju Gavrilova deportēšanu un valdības atvainošanos. Pēc neilga brīža sekoja atvainošanās, bet protestētāju rindas kļuva arvien lielākas un lielākas. Līdz ar viņiem auga arī policijas spēki. Piecos pēcpusdienā policija pie viesnīcas izveidoja trīs milzīgus koridorus protestētāju pūlī. Pa vienu no koridoriem tika izvests Gavrilovs, kura mašīnu neapmierinātie apmētāja ar olām un ūdens pudelēm. Abas protestētāju prasības bija izpildītas. Bet tagad to skaits bija jau ap 30 tūkstošiem. Ar valdības rīcību neapmierinātie devās atpakaļ uz parlamentu, kur sastapās ar policijas asaru gāzi, ūdensmetēju un gumijas lodēm. Sadursmes turpinājās līdz pat agram rītam. Policija uz cilvēkiem šāva ar īpašām lāču aizbiedēšanas lodēm, no kurām trīs trāpīja arī Dāvidam, kurš ar dažiem domubiedriem atradās starp protestētājiem un policijas spēkiem. Lodes atstāja milzīgus zilumus uz viņa ķermeņa. Tās nakts sadursmēs cieta 240 cilvēki, gumijas lodes diviem protestētājiem izsita acis, vienam sadragāja žokli. Protesti turpinājās vēl vairākas dienas, līdz norima.

2019. gada jūnija nemieri Tbilisi

FOTO: Reuters/ScanPix

Cīņa par mežu un raktuvēm

2018. gada maijā aktīvistu redzeslokā nonāca kāds raksts Dienvidosetijas medijos. Rakstā bija pieminētas trīs dolomīta un talka raktuves, kas atrodas Tbilisi kontrolētajā pierobežā netālu no Atotsi. Šāda okupantu interese par raktuvēm varēja nozīmēt tikai un vienīgi to, ka tiek plānota robežas pārbīdīšanas un raktuvju pārņemšanas operācija. Septiņus mēnešus vēlāk - 2018. gada decembrī - kāds jaunietis, medījot Čorčanas (Chorchana) mežā netālu no raktuvēm, sastapās ar Krievijas armijas karavīriem. Viņi pārbiedētajam jauneklim deva rīkojumu doties atpakaļ uz savu ciemu ar vēstījumu, ka apkaimes iedzīvotājiem šajā mežā turpmāk atrasties ir aizliegts. Apkārtnē sāka klīst runas par zaudēto mežu, raktuvēm un gaidāmo robežu pārbīdīšanu. Kad runas sasniedza “Deoccupation movement”, aktīvisti trīs nedēļas neveiksmīgi no policijas mēģināja izdabūt informāciju par jaunekļa identitāti. Galu galā pēdas jauneklim viņi sadzina caur saviem kanāliem. Krieviem bija izdevies iedzīt jauneklī tādas bailes, ka viņš atteicās ar aktīvistiem doties uz mežu, lai parādītu sastapšanās vietu. Viss, ko viņi uzzināja, bija aptuvenais virziens un attālums. Dāvids iesniedza policijai pieteikumu par došanos patruļā uz mežu, bet šoreiz policija atteica ne tikai eskortēšanu, bet arī atļauju doties patruļā. Arguments - pārāk bīstami. Dažas dienas vēlāk Dāvids un viņa draugs Gagi - kalnu reindžers un četrkārtējs Gruzijas karu dalībnieks - slepus devās kalnu mežā.   

Jau pēc stundu ilga gājiena viņi uzgāja lielu daudzumu pierādījumu, kas liecināja par iesākto robežas pārbīdīšanas operāciju. Mežā bija labi redzamas ar kvadracikliem un džipiem izbraukātas vietas, kur notika jaunās robežas iezīmēšana. Iezīmētos kokus un citus pierādījumus viņi nofilmēja, plānotās jaunās robežas koordinātes ievadīja datorā. Pēc koordināšu ievadīšanas atklājās kopējā aina - krievi veic 600 hektāru liela zemesgabala pārņemšanu. Iegūstot šo teritoriju, okupanti iegūtu vērtīgus dabas resursus - dolomītu, talku un kokmateriālus.

Jauniegūto informāciju aktīvisti publicēja, nodeva policijai un drošības iestādēm, un tas, kā atceras Gagi, padarīja policiju traku. Nākamajās pāris patruļās uz mežu aktīvistiem līdzi devās neapmierināti policisti. 

2019. gada 8. februārī, kad notika kārtējā ikmēneša Gruzijas, Eiropas Savienības monitoringa misijas, Krievijas un Dienvidosetijas pušu tikšanās, Dāvids un Gagi atkal bija mežā. Viņi žurnālistiem, kas atradās pārrunu vietā, pārraidīja Facebook tiešraidi no meža ar pierādījumiem par paveiktajiem robežas pārbīdīšanas darbiem. Žurnālisti saņemto tiešraidi demonstrēja klātesošajām pusēm. Krievijas un Dienvidosetijas pārstāvju reakcija bija tūlītēja un noraidoša - tas viss ir pārpratums un meli, Krievijas armijas Čorčani mežā nav un robežu parbīdīšana nenotiek.

Pēc šā notikuma Krievijas armija no meža pazuda. 

2018. gada pavasaris. Trīs organizācijas biedri bija devušies kārtējā patruļā mežā, šoreiz bez policijas eskorta. Aktīvistiem līdzi bija arī Dāvida vācu aitu suns Ato. Dāvids bija pacēlis dronu, lai pārskatītu mežu no augšas, kad viņi netālu izdzirdēja automātu šāvienu kārtas. Mežā kopā ar viņiem atradās pretinieks, kas centās sašaut dronu. Dāvids nosēdināja dronu, un grupa steigšus devās ārā no meža. Tikai pateicoties Ato, Dāvida sunim, kurš brīdināja par pretinieku vienību, viņi neuzskrēja tieši virsū Krievijas armijas vienībai, kas centās nogriezt viņiem atkāpšanās ceļu. Dāvids un viņa draugi bija kļuvuši par medību mērķi. 

2019. gada septembra vidus, vairāk nekā gads kopš pirmajām ziņām par Krievijas plānoto Čorčani meža un raktuvju pārņemšanas operāciju. Pie “Deoccupation movement” štāba Atotsi dežurē policijas džips. Jau vairākas dienas džips tur atrodas visu diennakti, septiņas dienas nedēļā. Kad aktīvisti atstāj štābu, džips viņiem seko. Kad viņi atgriežas, džips atkal gaida turpat pie vārtiem. Patrulēšanai Atotsi apkārtnē policija šķēršļus neliek, bet bloķē aktīvistu došanos tālāk uz citiem ciemiem. Vienlaikus no Čorčanas meža ir pienākušas satraucošas ziņas - krievi ir atgriezušies pie robežu pārbīdīšanas un savā kontrolē ir pārņēmuši jau 300 hektārus. Pie dolomīta raktuvēm ir uzbūvēti divi kontrolposteņi, bet mežā virs koku galotnēm ir uzslieti divi Dienvidosetijas karogi.   

Kādā pierobežas ciematā Dāvidam uzbrūk seši cilvēki. Pēc kautiņa un apmētāšanas ar akmeņiem Dāvids ticis cauri vien ar viegliem miesas bojājumiem. Savā sudrabotajā "Dodge Charger" viņš pamet vietu, par atrašanos kurā zināja vien viņš pats un policija, kam, iebraucot pierobežā, viņš iesniedza savu maršrutu un galamērķi.