Vakar teātra kritikas seminārā studenti uzstādīja, manuprāt, visai precīzu Džilindžera izrādes "Kleo-Kleo-Kleo-Patra" diagnozi. Viņi secināja, ka tā nebūt nav sliktākā Latvijas teātra izrāde, tāpēc to diez vai vajadzēja noņemt no Liepājas teātra repertuārā. Un vienlaikus: šī izrāde ir ne tikai garlaicīga. Tā ir arī skumja liecība, ka aizgājušā gadsimta ceturksnī, kas pagājis, kopš Džilindžers ienāca teātrī, mainījusies ir dzīve, teātris, bet Džilindžers palicis turpat, kur bija toreiz," viņa raksta.

"Žēl, ka režisors pats nesaprot: šodien vairs nestrādā provinciāls postmodernisms, ka vairs nevienu nevar ielīksmot, sitot ar seksa, kailuma, rupju krievu lamuvārdu un padomju seriālu kārtīm."

"Parodija darbojas, ja publikai ir aktuāli parodētie objekti, bet daudzi jaunieši vispār nezina, kas ir "17 pavasara mirkļi". Un nedomāju, ka viņiem to obligāti vajadzētu zināt. Ja runā par stratēģiju, teātrim vajadzēja darīt zināmus cēloņus, kāpēc tas noņem izrādi. Lai Džilindžers nevarētu spekulēt - tas darīts dēļ kritiķu pieminējuma, kas īstenībā ir vienīgā kaut cik asprātīgā izrādes aina."

Atgādinām, ka izrādi "Kleo-Kleo-Kleopatra" režisors pieteica kā mēģinājumu atspoguļot Ēģiptes valdnieces Kleopatras dzīvi, varu un mīlestību mūsdienu skatījumā, un erotisko ainu dēļ tai bija vecuma ierobežojums +14.

Foto: Liepājas teātrī tapis krāšņs iestudējums "Kleo-Kleo-Kleo-Patra".