Skutelis: "Kādreiz jokot par Latgali bija ļoti populāri, bet tas palika deviņdesmitajos"

Jānis Skutelis

FOTO: Salvis Mass

“Upītes uobeļduorzs” ir senākais latgaliešu mūzikas un mīlas aiļu festivāls, kurš šogad, kā ierasts, septembra trešajā sestdienā pulcējis aptuveni pustūkstoti apmeklētāju. Šogad festivāls bija īpašs ar to, ka tas tika aizvadīts jau astoņpadsmito reizi un to vadīja pašmāju komiķis Jānis Skutelis, kas intervijā TVNET atzina, ka vēlētos šeit atgriezties arī nākamgad, tikai nav pārliecināts, ka viņu vēlreiz aicinās.

Tu ļoti labi runā latgaliski un šim pasākumam arī piestāv tavs vadīšanas stils. Cik bieži sanāk būt Latgalē?

Tas ir rets gadījums, divas vai trīs reizes gadā, bet varētu būt piecas vai astoņas. Kilometru daudz, kamēr atbrauc, jau jābrauc atpakaļ.

Kāpēc piekriti vadīt šo pasākumu?

Kā es varēju nepiekrist! Ja man pats Andris Slišāns prasa. Un jūs vēl nezināt, KĀ viņš prasa... Godīgi sakot, vajadzēja Andrim beidzot iedot brīvdienu no pasākuma vadīšanas – viņam pašam likās, ka viņš pasākuma organizēšanā iesaistās no (piektā pasākuma norises) gada, bet izrādās, ka no pirmā.

Vai tu pirmo reizi esi "Upītes ābeļdārzā"?

Nē, otro. Mēs te bijām gadus divus, trīs atpakaļ, kad Gorā bija tā Ziedoņa balva. Mūs te dancināja, ēdināja, dzirdīja un mēs te pavadījām labi laiku.

Vai var pateikt, ka šim festivālam ir jau 18 gadi?

Labā ziņa ir tā, ka nē laikam. Jo, zini kā, pilngadība parasti uz norietu iet, būsim reāli – tepat au ir 30, 48, 50 un paldies, bet te vēl tāda bērna vecumā izskatās, un vēl ir kur augt. Vienīgais, šo vietu vajadzētu paplašināt, mēs to redzam, pēc apmeklētāju daudzuma. Gors 2.

Cik bieži tu dzirdi jokus par Latgali?

Ļoti maz.

Un cik bieži pats joko par Latgali?

Vēl mazāk. Kādreiz tas bija ļoti populāri, bet tas palika deviņdesmitajos.

Tu esi viens no Latvijas nopietnākajiem komiķiem. Kad mēs varam sagaidīt kādu labu joku par latgaliešiem?

Excuse me? A “Nameizs” ir kas? Labu joku daudz nevajag.

Vai tu varētu teikt, ka latgaliski runāt ir stilīgi?

Teikšu tā, ka ja tu nerunā latgaliski katru dienu, kā tas ir man, tad latgaliski runāt ir ļoti grūti. Bet tā varētu būt ļoti laba integrācijas politika – man bija Dekšārēs draugs Saška, kas ir krievs. Viņš runāja latgaliski perfecto, tiklīdz latviski – tā, Jezus, kas par akcentu.

Kā tev patīk šī gada pasākuma programma?

Programma ir ļoti laba, un tas apvienojums dzejas un mūzikas. Zini kā, ciešanu pilns vakars man ir bijis, es biju uz to Brocka Barišņikova JRT izrādi. Zini kā, tu klausies tos dzejoļus, dzejoļi labu labie, bet viņi iet viens pēc otra - dzejolis nav tāds vienkāršs, par viņu ir jāpadomā, un tad kad tev iet rindā dzejolis pēc dzejoļa, tu slēdzies ārā. Un te mūzika ir tāds moments, kad tu vari atpūsties. Mūzika iedod to emociju, kā viņu klausīties, kā viņu uztvert, tev nav tik šausmīgi jāanalizē, man liekas ļoti labs salikums.

Jānis Skutelis

FOTO: Salvis Mass

Vai tev ir kāda no mīļākajām grupām, ka te ir ieradusies?

“Dabasu durovys” ir vienīgā, ko es īstenībā zinu.

Vai ir kāda latgaliešu grupa, kurai vajadzēja atbraukt?

Man ir ļoti žēl par grupas “Kapļi” izjukšanu.

Kāda ir sajūta šeit, festivālā “Upītes uobeļduorzs”?

Ir tā, ka visas lielās pilsētas – Rīga, Ņujorka, Parīze – visās ir upīte. Bez upītes nav nekā liela.

Tev sākumā jāatrod upīte, tad tu vari iet plašumā. Aicinu atrast visus upīti sevī.

Te tik maza vietā ir tik daudz cilvēku, tas ir brīnums! Kā tad uz šejieni nebrauksi? Cik mums to brīnumu ir, tikai septiņi... 

Festivāla “Upītes uobeļduorzs” tradīcija būs dzīva, kamēr būs cilvēki, kas domā, raksta un jūt latgaliešu valodā. Šī ir arī piemiņa un sveiciens Antonam Slišānam viņā saulē – paldies par iespēju būt kopā un kopt latgaliešu kultūru, no gada uz gadu aizvien audzējot to cilvēku loku, kam tas ir nozīmīgi.

Foto: Ieskats latgaliešu mūzikas un dzejas festivālu "Upītes uobeļduorzs".

Uz augšu