Kalvis Kalniņš - karatē cīkstonis, olimpiskā cerība un "Instagram" aktīvists

TVNET: Kā tu pievērsies šim sporta veidam?

Kalniņš: Pateicoties tētim (Druvis Kalniņš). Viņš bija Padomju Savienības čempions U-23 vecuma grupā brīvajā cīņā. Viņš trenējās kopā ar olimpiskajiem čempioniem. Jelgavā nebija neviena brīvās cīņas trenera, taču atvērās karatē zāle. Tēvs mūs ar brāli aizveda uz turieni. Es sāku piecu gadu vecumā, bet brālis ir divarpus gadus vecāks. Profesionālāk sāku trenēties deviņu gadu vecumā, kad tēvs uztaisīja savu sporta klubu. Viņš atrada labāko treneri Latvijā - Andri Vasiļjevu. Tā mēs sākām ceļu uz augstākajām virsotnēm. Meklējām pašus spēcīgākos turnīrus, meklējām labākos trenerus pasaulē. Aicinājām uz Jelgavu, kur mūs apmācīja, kā trenēties. Aicinājām arī augstākā līmeņa tiesnešus, lai zinātu visas nianses. Tētis bija tāds fanātiķis, viss bija saplānots augstākajā līmenī.

TVNET: Karatē ir dažādi veidi. Pastāsti nedaudz par tiem.

Kalniņš: Ir "Kumite" (cīņa pret pretinieku) un "Kata" (individuāli rāda savu tehniku). Es līdz 16 gadiem nodarbojos ar abiem veidiem. No rītiem pirms skolas plkst. 6.00 man bija treniņš, kurā slīpēju tehniku, bet vakarā kopā ar grupu man bija "Kumite", kur sparingojām ar citiem bērniem.

TVNET: Pastāsti, kāpēc ir tādi speciāli cimdi?

Kalniņš: Agrāk bija balti un cietāki cimdi. Bieži gadījās traumas. Vēlāk veica izmaiņas, ka vienam ir zili, otram sarkani cimdi, un arī kājām ir aizsargi. Lai mazāk būtu traumu gan treniņos, gan sacensībās. 

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Our greatest glory is not in never falling, but in rising every time we fall! ⚡️??

A post shared by Kalvis Kalnins (@kalviskalnins) on Sep 25, 2019 at 2:35am PDT

TVNET: Kā tiek izcīnīti punkti?

Kalniņš: Ir 6 punktu gūšanas kritēriji (Good form, Sporting attitude, Vigorous application, Awareness (ZANSHIN), Good timing, Correct distance). Visiem cīņas uzbrukumu elementiem ir jāatbilst šiem kritērijiem uz 100%, lai tiesneši izpildīto tehniku materializētu punktos. Bieži vien minētos kritērijus tiesnešu brigādes interpretē atšķirīgi, kas rada grūtības pielāgoties tiesnešu prasībām. Šis subjektīvās vērtēšanas faktors kavē līdzjutēju, skatītāju izpratni par noteikumiem un sporta veidu kopumā.

TVNET: Šķiet, ka karatē galvenais ir parādīt sitienu, bet ne līdz galam to izpildīt?

Kalniņš: Pēc IOC (International Olympic Committee) rekomendācijas Pasaules Karatē federācijas noteikumi attiecībā pret pieļaujamo kontaktu ir loti stingri. Noteikumi ierobežo pilna kontakta triecienus pa galvas un sejas ieskaites zonām. Rokai sitienā jābūt maksimāli tuvu galvai. Ja sitiens ir pārāk spēcīgs - pretinieks gūst traumu, sāk asiņot brūce - tu saņem aizrādījumu. Trīs aizrādījumus var dabūt, ja ir ceturtais, tad seko diskvalifikācija. Bieži gadās, ka ar pirmo iesit tik spēcīgi, un pretinieks 10 sekundēs nepieceļas, arī var diskvalificēt, ja tiesnesis redz, ka tu tiešām iesiti. Var būt arī tā, ka pretinieks sāk tēlot, kaut arī kārtīgi netrāpi. Tiesnesim tas ir jāpamana. Bija sāpīgi pasaules čempionātā 2018. gadā, cīnoties par bronzu. Biju iedzinējos ar 3:4, tīri trāpīju punktu, visi četri tiesneši rāda, ka rezultāts ir 4:4. Tomēr viens tiesnesis pamanīja, ka pretiniekam mazliet tek asinis no lūpas. Saņēmu aizrādījumu un nedabūju punktu. Beigās zaudēju ar 4:5.

TVNET: Sanāk, ka karatē liela loma ir tiesnešiem?

Kalniņš: Mums bieži ir cīņa ar tiesnešiem. Gribētos augstāka līmeņa tiesnešus. Viņi lielajām valstīm palīdz, tas ir acīmredzami. Ja latvietis cīnās ar kādu lielas valsts pārstāvi, cīņa ir līdzīga un abi vienādi uzsit, tad ļoti reti punktu iedos uz manu pusi. Ja es nebūšu galvas tiesu pārāks, tad man ir grūti uzvarēt. Eiropas spēlēs Minskā sanāca labi nostartēt, izdevās uzvarēt gan Eiropas čempionu, gan pasaules čempionu, gan 2018. gada premjerlīgas uzvarētāju. Un Minska man bija gandrīz kā mājas. Kad man bija 18 gadi, es tur pusgadu trenējos. Tur dzīvo mans labs draugs un pazīstams treneris. Arēnā jutos kā mājās. Finālā lielākā daļa bija par mani, nevis azerbaidžāni.

Vissāpīgākais, kas palicis atmiņā, ir 2012. gadā Tenerifē fināls Eiropas čempionātā, kad paliku otrais. Fināls bija pret spāni. Nocīnījos 6:6 pret viņu, es it kā spiedu visu cīņu, man vajadzēja atdot uzvaru, jo biju aktīvāks. Ja ir neizšķirts, tad pieci tiesneši nosaka, kurš bija labāks. Uzvaru ar 3:2 atdeva viņam. No citām valstīm nāca un teica, ka es biju labāks.

TVNET: Protestus iesniedzat?

Kalniņš: Neesam iesnieguši, jo ļoti reti protesta rezultātā var mainīt iepriekšējos lēmumus. Ir jāsamaksā liela summa, lai iesniegtu protestu. Man liekas, ka jāsamaksā 1000, lai iesniegtu protestu. Precīzi neatceros, bet summa nav maza. Protestu nav jēgas iesniegt, jo viņi izskata, neko neizmaina un naudu neatdod. Liels pluss, ka Eiropā visi tiesneši mani zina, jo vairākus gadus esmu elitē. Premjerlīgas posmos sasēdina tiesnešus, kuri nekad nav mani redzējuši. Tas ir pirmajās cīņās. Kad ir cīņas par medaļām, tad jau ir labi tiesneši. Lai tiktu līdz medaļām, tur visādi brīnumi gadās. Trāpa ar kāju pa galvu, tīri 3 punkti, bet viņš sēž un neko nedod. Ļoti bieži tā gadās, bet ko tu viņam izdarīsi - viņš saka, ka neredzēja, kaut to epizodi varēja redzēt no tribīnēm... Uz āru to neizrādu, bet citreiz pēc sacensībām iekšā vāros - kā, kas, kāpēc...

TVNET: Tu esi izcīnījis četras medaļas Eiropas čempionātā - zelta, sudraba un divas bronzas, kā arī bronzu 2010. gada pasaules čempionātā. Šogad uzvarējis Eiropas spēlēs. Kuru no saviem sasniegumiem vērtē visaugstāk? 

Kalniņš: Katrs ir īpašs. Nav tā, ka vienu vērtēju augstāk, citu zemāk. Eiropas spēlēs izcīnīto zeltu vērtēju augstu, jo ceļš uz sacensībām bija ļoti smags. Pretī stājās augstākā līmeņa sportisti. Man šī zelta medaļa ir ļoti vērtīga.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

European Games ??????

A post shared by Kalvis Kalnins (@kalviskalnins) on Jul 1, 2019 at 4:49am PDT

TVNET: Medijos sanāca misēklis, jo sākumā likās, ka tu kvalificējies Tokijas olimpiskajām spēlēm, izcīnot zeltu Eiropas spēlēs...

Kalniņš: Jā, tas nebija patīkami. Tur ir kaut kāds papildu kritērijs. Ja es uzvaru Eiropas spēlēs, tad vēl skatās, kas notiek pārējos kontinentos. Tā putra veidojas, jo divas svara kategorijas tiek apvienotas.

Kalniņš: Es startēju kategorijā līdz 60 kg. Organizatori varbūt saprot, bet sportistiem īsti nav skaidrs, kā var kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Viņi vēl ik pa laikam kaut ko samaina. Ir skaidrs, ka pēc reitinga no katra svara tiek pirmie divi - tas kopā ir jau 4. Tad ir paredzēts kvalifikācijas turnīrs maijā, kur vēl noskaidros 3. Viena vieta atvēlēta mājiniekam. Un vēl 2 kvalificēsies no Eiropas spēlēm, Āzijas spēlēm vai cita kontinenta mačiem. Tā kvalifikācija ir pārāk sarežģīta. Man ir priekšrocība, ka es Eiropas spēlēs uzvarēju.

TVNET: Tu startē svarā līdz 60 kg. Pirms intervijas teici, ka tu met svaru nost pirms sacensībām. Kāpēc nestartē kategorijā līdz 67 kg?

Kalniņš: 18 gados pieaugušo līmenī sāku startēt šajā svara kategorijā. Tā nu arī esmu pieradis cīnīties pie ašajiem. Tur ir lielāks ātrums, pretinieki ir mana auguma. Savukārt kategorijā līdz 67 kg viņi met nost svaru no 75 kg. Daži afrikāņi ir tik gari, ka nevaru viņus aizsniegt. Tas mums ir svarīgi. 

TVNET: Domājot par olimpiskajām spēlēm, vajadzētu pierast pie lielākiem pretiniekiem...

Kalniņš: Jā, vajadzētu pierast. Esmu arī kaut kad startējis šajā kategorijā, bet visi reitinga punkti man nāk svarā līdz 60 kg. Šajā kategorijā esmu pieradis startēt, zinu visus pasaules Top 10 pretiniekus. Esmu gan viņus uzvarējis, gan viņiem zaudējis. Svarā līdz 67 kg man visi ir nezināmi, augumā lielāki. Tā ir liela starpība. Ja vēl būtu kategorija līdz 64 kg, tad es startētu tajā, jo šobrīd es sevi moku, lai iekļautos līdz 60 kg. Katrās sacensībās iekļauties svarā ir man pārbaudījums.

TVNET: Cik daudz tev jāmet nost kilogramu pirms sacensībām?

Kalniņš: Jā, man uzaug svars atpakaļ. Pirms sacensībām izdzenu ārā visu šķidrumu. Parasti, kad aizlidoju uz mačiem, man ir 63, 64 kg. Divas dienas pirms starta sēžam sausā speciālā kostīmā, katru reizi metam nost vismaz trīnīti. Svēršanās parasti ir vienu dienu pirms sacensībām. Eiropas spēlēs svēršanās bija divas dienas pirms starta, kas bija ļoti labi, jo varēju paspēt atjaunoties. To ļoti jūt.

TVNET: Cik zinu, tev bija nopietna trauma...

Kalniņš: Jā, pērn pasaules čempionātā trešajā cīņā pret taizemieti satraumēju roku. Trāpīju kaut kā neveiksmīgi viņam pa pieri. Nebiju līdz galam sasprindzinājis roku. No sākumā roka nebija piepampusi, bet ļoti sāpēja. Tobrīd nelikās, ka trauma ir nopietna. Ja nebūtu zaudējis japānim ar 4:6, varbūt iekļūtu pusfinālā. Cīņa par bronzu bija pēc divām dienām. Citi brīnījās, ka vispār izgāju uz starta. Jo roka tā uzpampa, ka nevarēju uzsist. Un tieši ar labo roku es visus punktus ņemu. Pēc tam pusgadu mocījos, gribēju tikt uz Eiropas spēlēm, tāpēc netaisīju operāciju. Visu laiku startēju ar sāpošu roku. Pirmais pusgads bija smags traumas dēļ. Sākumā pat jaku nevarēju aiztaisīt, bet startējām, vācām punktus, lai tiktu uz Eiropas spēlēm. 

TVNET: Kā tev ir tagad?

Kalniņš: Dakteris it kā izārstēja. Bija visādas injekcijas, tagad paliek labāk. Varu atkal sist. Pagaidām izskatās, ka nebūs vajadzīga operācija. Ārsts (Visvaldis Bebrišs) mani uzmana, jau kopš man bija astoņi gadi. Sanāk, ka sadarbojamies jau 20 gadus. Katru nedēļu pie viņa eju. Uz visām lielajām sacensībām viņš brauc man līdzi.

TVNET: Karatē cēlies Japānā. Āzijas reģions ir dominējošs šajā sporta veidā?

Kalniņš: Kā kurā svarā, tomēr sporta veids ir globāls. Olimpisko spēļu dēļ var just, ka līmenis kļūst augstāks. Japānai katrā svara kategorijā ir pa vismaz kādiem pieciem spēcīgiem sportistiem. Visās lielajās valstīs daudzi ir spēcīgi, viņi tur desmitiem vēl savā starpā cīnās.

TVNET: Pasaulē lielu popularitāti ieguvusi UFC kompānija, kas rīko jauktās cīņas mākslas (MMA) cīņas. Nav bijis kārdinājums pāriet uz citu cīņu sportu, kurā ir iespējams nopelnīt lielu naudu?

Kalniņš: Ir bijusi vēlme pāriet uz turieni. Bet man visi pamati ir karatē. Ja šis sporta veids tagad nebūtu olimpiskajās spēlēs, es iespējams jau būtu pamēģinājis citas cīņas. Nesen uztaisīja karatē līgu profesionāļiem, tur ir pilnais (sitienu) kontakts. Tā līga strauji attīstās. Pēc olimpiskajām spēlēm daudzi sportisti pāries uz to līgu - "Karate Combat". Amerikāņi šo līgu izdomāja. Tagad mūsu MMA cīkstonis Edgars Skrīvers rīt (21. septembrī notika cīņa, kurā viņš uzvarēja) cīnīsies par jostu. Es ar viņu sparingoju. Mēs nedaudz viens otram palīdzam, jo Latvijā nav daudz augsta līmeņa karatistu. Viņam pretī būs brazīlietis, kurš bijis sporta karatists, arī cīnījies MMA. Viņš ir nedaudz ašāks, tāpēc Edgaram vajadzēja pierast pie citiem ātrumiem. 

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Training camp @skriversmma ???

A post shared by Kalvis Kalnins (@kalviskalnins) on Aug 6, 2018 at 6:20am PDT

TVNET: Tu esi aktīvs "Instagram" lietotājs. Tev ir vairāk nekā 14 tūkstoši sekotāju. Tu apzināti veido profilu tā, lai būtu populārs?

Kalniņš: Nē, man vienkārši tas patīk. Ik pa laikam izdomāju kaut ko interesantu, tad ielieku. Pats visu domāju un daru. Kad ir sajūtas, tad kaut ko publicēju. No tiem 13 tūkstošiem kādi 500, nu varbūt 1000 ir latvieši. Pārsvarā visi ir ārzemnieki, kas ir karatisti, šā sporta veida fanātiķi. Latvijā nedzenos pēc popularitātes. Nav man arī šeit auditorijas. Nu, varbūt tagad būs pēc intervijas (smejas).

TVNET: Sociālo tīklu konti bieži vien tiek izmantoti, lai atrādītu savus sponsorus...

Kalniņš: Tā mums karatistiem tagad ir liela problēma - atrast kaut kādus atbalstītājus. Ļoti daudzi augsta līmeņa sportisti ir pazuduši, tāpēc ka nav finansējuma.

TVNET: Kā ir ar noteikumiem, jūs uz saviem kimono varat izvietot reklāmas?

Kalniņš: Ļoti minimāli. Tagad kaut ko atļāva - tādus mazus četrstūrīšus, bet būtībā uz kimono neko īsti nevar noreklamēt. Var vienīgi kā citi sportisti likt logo uz krekliem, treniņtērpiem.

TVNET: Cik var nopelnīt premjerlīgas posmā?

Kalniņš: Pasaules karatē federācija ņirgājas par augstākā līmeņa sportistiem. Konkurence ir milzīga - tikai 64 dalībnieki tiek no pasaules, startē tikai Top 100 sportisti vienā kategorijā. Par pirmo vietu iegūst 750 eiro... kaut arī esam profesionāļi, visu gadu močījam. Pasaules karatē federācija nedomā par to, lai sportistiem būtu labi. Sajūta, ka nemaz nemeklē kaut kādus sponsorus. Skatos, ka 3x3 basketbolā par uzvaru kādā posmā ir 15 000 dolāru un pat vairāk...

TVNET: Tev pēdējie premjerlīgas mači bija Tokijā. Absurdi, ka, uzvarot sacensībās, pat neatmaksājas dalība...

Kalniņš: Tieši tā. Viss atkarīgs no tā, cik ļoti tevi atbalsta valsts. Paldies, ka man palīdz Latvijas Olimpiskā vienība (LOV). Tā kā prēmijas praktiski nav, mēs vienkārši cīnāmies par olimpisko sapni. Uz to arī ejam, nevis dzenamies pēc naudas, jo nopelnīt neko nevar.

TVNET: Kas ir mainījies, kopš paziņoja, ka karatē būs olimpiskajās spēlēs?

Kalniņš: Tas, ka mani var atbalstīt LOV. Nebūtu šā atbalsta, es jau būtu citā sporta veidā. 2016. gadā tiku LOV sastāvā. No viņiem tiešām ir jūtams atbalsts. Palīdz ar visu - ārstiem, vitamīniem, konsultācijām. Milzīgus līdzekļus ieguldīja tētis, līdz man palika 18 gadi.

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Everyday try to be the best version of you! ?☄️⚡️

A post shared by Kalvis Kalnins (@kalviskalnins) on Mar 11, 2019 at 2:34am PDT

TVNET: Ar kādu treneri tu šobrīd ikdienā strādā?

Kalniņš: Rolands Družoks no Madonas. Bet no bērnības izaudzināja mani Andris Vasiļjevs. Viņš arī bija Malaizijas izlases galvenais treneris. Tagad viņš atgriezies Latvijā un individuāli trenē sportistus. Rīt (21. septembrī) atlidos sportists no Malaizijas, viņš te divus mēnešus gatavosies vienām svarīgām sacensībām. Man ar viņu ir draudzīga sadarbība, mēs ar viņu arī patrenēsimies. Viņš startē svarā līdz 75 kg, bet tāpat par labu nāks gan vienam, gan otram. Latvijā man ir sarežģīti ar sparinga partneriem, tādu ir ļoti maz. Ir viens, ar kuru tagad visu laiku strādāju, - Ruslans Sadikovs (arī līdz 75 kg). Latvijā ar konkurenci manā svara kategorijā ir čābīgi. Gribētos, lai atbrauc kāds sparinga partneris, bet ar Latvijas Karatē federāciju ir kā ir...

TVNET: Federācija neiespringt ar palīdzību?

Kalniņš: Viss ir uz paša pleciem. Ar treneri mums pašiem ir jādomā, kur aizbraukt. Gribētu lielāku atdevi no federācijas, lai parūpējās vairāk par mūsu sportistiem. Lai man būtu sparinga partneri, ar kuriem strādāt. Lai nepazūd daudzi labi jaunie sportisti, kuri vēl aug. Lai motivētu palikt šajā sporta veidā. Citādi šiem sportistiem paliks 18 gadi, viņi sāks strādāt un pazudīs no karatē. Mums ir parādījušies daudzi talanti, taču tās finanses ir maz.

TVNET: Visas ārzemju sacensības plāno pats kopā ar treneri?

Kalniņš: Treneris visu nopērk, visu noorganizē. Pašam nav jāiesaistās. Viņš visu izdara ļoti augstā līmenī - atrod viesnīcas un vietas, kur trenēties. Uz pēdējo premjerļīgas posmu līdzi bija arī ārsts Visvaldis Bebrišs. Viņš dabūja papildu finansējumu vēl uz diviem posmiem. Viņš arī manu roku izārstēja, ka varu tagad izvairīties no operācijas. Varu turpināt startēt un neuztraukties par punktiem ar labo roku, kas ir svarīgi.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

I am participating in the #MemorableIppon campagne, I am suggesting you to show your best IPPON too as you can be futured on @worldkaratefederation official page

A post shared by Kalvis Kalnins (@kalviskalnins) on Aug 5, 2019 at 6:45am PDT

TVNET: Tavuprāt, kāpēc ir vērts nodarboties ar karatē?

Kalniņš: Tas ir daudzpusīgs sporta veids visās jomās. Disciplīna, fiziskā sagatavotība, mācēsi sevi aizstāvēt. Ja ir labs sportists, tad ir iespēja braukt uz sacensībām ārzemēs. Viss atkarīgs no tā, cik augstas ir vēlmes. Tie, kuriem patīk stingrāks karatē, var iet uz pilna kontakta līgu "Karate Combat" vai MMA.

TVNET: Tas laikam ir filmu stereotips, bet ir kaut kāda filozofija, pie kuras pieturas karatisti?

Kalniņš: Tā filozofija ir ļoti sarežģīta. Tajā vairāk iedziļinās treneri, kuri apmāca jauniešus. Nepievēršu tai tik lielu uzmanību. Koncentrējos uz sportiskajiem rezultātiem. Kaut ko jau paņemu sev, kādu labu frāzi, kas ir pamācoša. Tomēr mani vairāk interesē startēt sacensībās, labi justies, Latvijas vārdu nest pasaulē.

TVNET: Kā ir ar jostām? Kā tās iegūst?

Kalniņš: Tās iegūst pakāpeniski vienu pēc otras. Sākumā ir baltā josta. Daudz kas ir atkarīgs no trenera. Daži eksāmenus taisa ik pēc pusgada, daži tikai ik pēc gada. Tāpat daudz kas ir atkarīgs no audzēkņa, cik daudz viņš iemācās pa to laiku.

TVNET: Melnā josta tad ir tā prestižākā?

Kalniņš: Jā, melnā ir augstākā. Es diezgan ātri līdz tai tiku. Ja 5 gadu vecumā sāk, tad 18 gados vajadzētu dabūt melno jostu, jo tad esi nobriedis, samācījies visas tehnikas. Kad dabū melno jostu, tad vēl aiziet dani. Tos pēc daudziem gadiem var pārlikt. Latvijā augstākais laikam ir 7. dans federācijas prezidentam (Leonīdam Vasiļjevam). 10. dans ir pats augstākais. Citi skatās uz to, bet man tas vispār nav aktuāli. Es startēju sacensībās, tām arī koncentrējos. Man pašam ir 3. dans. To man piešķīra par uzvaru Eiropas čempionātā.

TVNET: Sākumā minēji, ka tēvs daudz ieguldīja tavā izaugsmē. Tagad viņš vairs neiesaistās?

Kalniņš: Liels paldies tētim, kurš ziedoja laiku un ieguldīja finanses, lai izaudzinātu augstas klases sportistu. Kopš man palika 18 gadi, tēvs vairs neiesaistās manā sportista karjerā, jo pamainījās finansiālā situācija. Līdz 18 gadiem viņš mani izaudzināja, bet pēc tam es pats gāju savu ceļu. Pamatus ielika treneris Andris Vasiļjevs. Pirmsākumos aicinājām uz Latviju augstākā līmeņa treneri no Spānijas. Viņš mūs apmācīja, kā stratēģiski cīnīties pret kuru valsti. Jo katras valsts sportisti cīnās dažādi. Tagad tehnikas līmenis visiem palicis augstāks, jo būs olimpiskās spēles. Tagad viss ir redzams video. Kādreiz nebija YouTube. Irāņi, japāņi visu slēpa, nelaida pie sevis trenēties. Tagad augstākajā līmenī visu izšķir pavisam sīkas nianses.