Čečenija toreiz un tagad
AFP fotogrāfa kadri un atmiņas

FOTO: AFP/SCANPIX

"Es patiešām negribēju doties šajā braucienā. Bija skaidrs, ka esam aicināti tāpēc, lai pareklamētu Čečenijas valdību - fotografētu it kā plaukstoši tūrisma sektoru Krievijas republikā, kurā separātisti kopš Padomju Savienības sabrukuma 1991.gadā cīnījās divos karos pret Maskavu un kurā kopš 2004.gada ar dzelzs dūri valda separātista, kurš kļuva par Kremļa sabiedroto dēls," raksta aģentūras AFP fotogrāfs Aleksandrs Ņemenovs. Viņš tur pabija Pirmā Čečenijas kara laikā, un atmiņas joprojām ir spilgtas.

Rietumu prese šoreiz tika pievilināta ar solījumu, ka būšot iespēja nointervēt Ramzanu Kadirovu, kurš "nāca pie varas laikā, kad liela daļa Čečenijas un jo īpaši galvaspilsētas Groznija bija sapostīta pēc otrā kara ar Maskavas karavīriem; šo gadu laikā tā pārbūvēta, bet cilvēktiesību aizstāvji apsūdz Kadirovu nežēlīgas lēņu sistēmas vadīšanā, kur notiek patvaļīgi aresti, slepkavības, nolaupīšanas un bieži tiesību pārkāpumi", norāda Ņemenovs. Tā kā Kadirovs ar presi runā ļoti reti, intervijas piedāvājums ir ārkārtīgi vilinošs.

Žurnālists nolēma apciemot vietas, kur pabija 1994./1995.gada ziemā. 

Ramzana Kadirova tēvs Ahmads Kadirovs Pirmajā Čečenijas karā bija prominents separātistu kaujinieks un pēc tā kļuva par Čečenijas augstāko muftiju. Kad 2000.gadā sākās otrais karš, viņš pieslējās Putinam. Arī tagad lielceļu no lidostas uz Groznijas centru rotā arka, kam vienā pusē ir Putina, bet otrā - Kadirova vecākā portrets.

Ahmads Kadirovs tika noslepkavots 2004.gada 9.maijā - zem viņa VIP sēdvietas Groznijas stadionā bija noslēpts spridzeklis. Tēva vietā Čečeniju sāka pārvaldīt Ramzans Kadirovs.

No "Čečenijas Alpu" ekskursijas brīvajā laikā Ņemenovs pirmo nolēma apskatīt tā dēvēto Minutkas laukumu - tā tas iesaukts tāpēc, ka padomju laikos tur autobuss esot piestājis tieši uz minūti, lai uzņemtu tuvējās rūpnīcas strādniekus. Kādreiz tur atradās prezidenta pils un Tautu draudzības laukums ar trīs vīriešu - krieva, čečena un inguša - statuja. Tas gan vienmēr esot bijis labāk pazīstams ar nosaukumu "Trīs muļķu piemineklis". Starpkaru periodā, kad Čečenija nonāca džihādistu kontrolē, tur notika publiski nāvessodi.

FOTO: AFP/SCANPIX

"Pāri ielai skrēja bērni - brālis un māsa. Puika uzmanīgi paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka nebrauc mašīnas. Pirms 25 gadiem es šajā pašā vietā redzēju kaujinieku grupu, kas skrēja no mājas uz māju, turot pie rokas medmāsu un palīdzot viņai patverties no lodēm. Viņa valkāja karavīra ķiveri un platu mēteli," atceras žurnālists.

Groznija, 1994.gada decembra beigas, pavisam neilgi pirms pilsētā ienāca Krievijas karavīri. Naktīs izskatās, it kā visa pilsēta degtu. Cilvēki visu laiku kaut kur skrien. (..) Ir auksts un tumšs, un mitrs. Bailes it visur. Dažreiz ir tik ļoti bail, ka gandrīz sametas slikti. Runā, ka krievi kuru katru brīdi ielauzīsies iekšā pilsētā. (..)

Katru rītu - tikko uzsnidzis sniegs, kam kā čūskas cauri vijas pēdu nospiedumi, deguma smaka, kas ir tik spēcīga, ka kņudina nāsis... Un klusums. Rīti pēc nakts reidiem ir tik klusi. Ielās sastājušās mašīnas, iekšā esošie līķi apklāti ar palagiem. Viss zem miglas segas.

"Ejot tālāk, es redzēju ēku, kur 1995.gadā mēs slēpāmies ar kaujiniekiem, kuri veda medmāsu. Tagad tā Groznijas Naftas tehniskā universitāte. Tur mācās jauni studenti, kuriem nav ne jausmas, ka pirms 25 gadiem šo māju bija izraibinājuši ložu caurumi, gandrīz tāpat kā Staļingradas ēkas pēc kaujas. Man prātā iešāvās tāds salīdzinājums," savas sajūtas apraksta fotogrāfs.

FOTO: AFP/SCANPIX

Tālāk tek Sunžas upe. "Agrāk tās dubļainie ūdeņi nesa nogalināto līķus. Uz ūdens virsmas atspoguļojās kara sakropļotie koki. Šodien tur spoguļojas glauna viesnīca, tās stikla sienas mirguļo saulē.

Laukuma, kur kādreiz atradās prezidenta pils, vairs nav. Tur ir piemineklis "terorisma upuriem" un jauns lielveikals aiz žoga. Un tas arī viss. It kā prezidenta pils nekad būtu pastāvējusi," apraksta Ņemenovs.

FOTO: AFP/SCANPIX

Groznijas galvenā kādreiz saucās par Uzvaras avēniju. Tagad tā ir Putina avēnija. "Īsti nezinu, kādas sajūtas vietējos raisa tas, ka pilsētas galvenā dzīsla nosaukta tā cilvēka vārdā, kas viņus bombardēja. Viņiem par to netīk runāt. Pārāk bail," norāda Ņemenovs.

Groznija, 1995.gada janvāra beigas. Esmu aizmirsis, kurā pilsētas daļā mēs bijām. Atkal esmu ar [žurnālistu] Toļu Morkovkinu. (..) Nebija daudz, ko fotografēt. Karš bija visur, bet neviena laba kadra. Un tad ne no kurienes uzradās kaujinieku bariņš baltos kombinezonos, stumjot prettanku ieroci. Labāku kadru nevarētu vēlēties.

Viņi uzstūma ieroci uz klints un sāka uz kaut ko tēmēt. Sākumā centās mūs aizdzīt, bet padevās. "Kur jūs to dabūjāt?" es jautāju. "Paņēmām no krieviem!" "Ko jūs ar to darīsiet?" "Mēs to nomērķēsim uz OMON tur, lejā, pie upes."

Omoniešiem beigas, es nodomāju. Kaujinieki sasēžas aplī ap ieroci, viņi bija kādi seši, un sagatavojas izšaut. Mēs ar Toļu atrodamies apmēram desmit metru attālumā, sēžam pie garāžas sienas.

"Allahu akbar! Šaut!" 

Viens no viņiem nospieda gaili. Bam! Man sejā ielido sauja smilšu. Kaut kas trāpīja sienai apmēram metru virs mūsu galvām, sāka krist ķieģeļi. Visur bija dūmi, neko nevarēja redzēt. Putekļu dēļ man kasījās rīkle, un es dzirdēju tikai džinkstēšanu ausīs.

Kad dūmi izklīda, pavērās šāds skats. Čečeni, kuri iepriekš bija sasēdušies riņķī apkārt ierocim, tagad gulēja tam apkārt tādā pašā ģeometriskajā rakstā, tikai tagad piespieduši ceļus pie zoda. Kāda horeogrāfija, es nezin kāpēc nodomāju. Pēc dažām sekundēm viņi visi sāka kustēties, piecēlās un nokratīja smiltis.

Es joprojām nezinu, kas notika. Vai nu krievi pirms ieroča atstāšanas bija to pielādējuši ar smiltīm, vai arī kāds aizšāva garām. Fantastiski bija tas, ka nevienam nebija ne skrambiņas. Mēs visi tikai uz brīdi zaudējām dzirdi. Es uz atslēgu riņķa joprojām nēsāju metāla gabalu no tā ieroča. Tas piezemējās apmēram 300 metru attālumā no sprādziena vietas, un vietējie man to vēlāk iedeva kā dāvanu. 

"Beigu beigās es nonācu Trīs muļķu laukumā. Domās atgriezos iepriekšējā vakarā, kad brauciena organizatori mūs aizveda pie upes, lai noskatītos skaistu strūklaku šovu ar gaismu un mūzikas elementiem. Man bija nepatīkami. Skatījos uz tur esošo jauno puišu un meiteņu sejām. Viņi bija laimīgi un šķietami bezrūpīgi, kā jau visi jaunie cilvēki visur pasaulē. Vairumam no viņiem droši vien nebija ne jausmas, kas tajā pašā vietā notika pirms 25 gadiem. Bet es zināju," raksta Ņemenovs.

FOTO: AFP/SCANPIX

"Tuvinieki bieži pārmet, ka man pārāk ļoti patīk karš. Man nepatīk karš; tikai pilnīgam idiotam tas var patikt. Man patīk, kādi cilvēki ir karā," rakstu nobeidz Ņemenovs. Viņš piemin vairākus sataptos cilvēkus: čečenus, kuri "mums, krieviem, deva patvērumu no Krievijas gaisa uzlidojumiem tajā baisajā 1994./1995.gada ziemā", armēņiem Kalnu Karabahā, kuri dalījās savā pēdējā pārtikā un citiem.

Intervija ar Ramzanu Kadirovu tā arī nenotika.

Uz augšu