Diena, kad es sāku ticēt brīnumiem
Patiess stāsts

Rafaēla Homērs

FOTO: Wikimedia Commons

Rītu, kad Senās Grieķijas dzejnieks, eposu "Iliāda" un "Odiseja" autors Homērs man pirmo reizi izlīdzēja ar atbildi uz grūtu, pat eksistenciālu jautājumu, es atcerēšos mūžīgi.

Tas, šķiet, notika 2013. gadā, kad tikko biju savā dzīvē ieviesis, tā sakot, aristokrātisku atkāpi, usākot universitātē studēt sengrieķu un latīņu valodu. Kādā vēlā rudens rītā mēs ar biedru - sengrieķu dzeju sadzērušies kā vīnu - ložņājām starp universitātes bibliotēkas smaržīgajiem plauktiem, ik pa brīdim izvilkdami no tiem pa kādam sējumam, cerot seno dzejnieku un filozofu vārsmās rast atbildi uz todien tik eksistenciālo un mokošo jautājumu: iet uz nākamo lekciju vai tomēr baudīt jaunību un pēdējās atvasaras dienas kādā nedaudz dionīsiskā veidā?

Tā klīstot, mēs atcerējāmies, ka senie grieķi, nezinādami atbildi uz grūtiem jautājumiem un dilemmām, daudz neskuma un vērsās pie orākula, kurš heksametra vārsmās mēdza dot tiem mīklainas atbildes. Tās allaž izskanēja dzejā un metaforās, tāpēc jautātājs beigu beigās, orākula teikto interpretējot, uz savu jautājumu atbildēja pats.

Savukārt krietni vēlāk, kad ap 4. vai 5. gadsimtu mūsu ērā parādījās grieķu maģiskie papirusi (Papyri Graecae Magicae) jeb “Homēra orākuls” (homeromanteion), ļaudīm vairs nenācās doties uz Delfiem, kur, pazemes gāzu ieskauta, reiz sēdēja viszinošā atbilžu devēja Pītija. Tā vietā cilvēkam bija pieejams 216 homērisko vārsmu kopums, kas varēja izlīdzēt jebkurā grūtā brīdī, kad atbildību par kādu lēmumu cilvēks nevēlējās uzņemties pats.

Džons Koliers "Delfu priesteriene"

FOTO: Wikimedia Commons

Līdzīgi mūsdienās varētu būt ar horoskopiem, 5G antenām un planētu stāvokļiem. Iedomājies, atnāk cilvēks uz darbu un ne no šā, ne no tā ar lietussargu iekrāmē kolēģim pa galvu. Kad viņam policijā prasa, kāpēc viņš sitis, cilvēks norūpējies atbild, ka horoskopā bija teikts, ka šodien jāuzmanās no kolēģu nenovīdības, tāpēc viņš esot jau laikus parūpējies par savu drošību. Lūk, tieši tāpēc apsūdzētais nav vainīgs un uz karstām pēdām jālaiž vaļā.

Bieži vien cilvēki arī saka, ka, kopš uz viņu mājas uzstādīta 5G antena, viņiem pasliktinājusies veselība, seja sapampusi, bet galva vispār no rītiem plīst pušu. Vainīga, protams, ir antena, nevis tas, ka cilvēks katru dienu dzer spirtu.

Tātad cilvēkiem toreiz bija pieejams šis “Homēra orākuls”, tāpēc izlemt dažādas lietas gan sadzīvē, gan kaut kādās augstās mīlas lietās bija ļoti viegli. Lūk, tieši to arī atcerējāmies mēs ar biedru, kad bibliotēkā bijām nonākuši Homēra eposu tuvumā. Lai arī mums nebija pieejams šis 216 vārsmu izvilkums, tomēr cerējām, ka spēsim rast atbildi arī visa Homēra eposa plašajā kontekstā.

Tieši tāpēc izvilkām no plaukta biezo “Īliadas” sējumu Augusta Ģiezena tulkojumā (oriģinālā lasīt toreiz vēl nepratām) un nolikām to uz galda, lai sagatavotos maģiskajai procedūrai un mielastam ar, cerams, saldo atbildes ambroziju.

Homēra eposa "Īliada" manuskripta fragments

FOTO: Wikimedia Commons

Svinīgi nostājušies pie sējuma, mēs cienīgā, tomēr stingrā unisonā uzdevām Homēram savu jautājumu:

Homēr, ak, Homēr, saki, ko mums tagad darīt? Doties uz lekciju vai bastot to un pasākt ko citu?

Izteikuši savu lūgumu pēc padoma, mēs tvērām grāmatu un, kamēr viens aizvērtām acīm to vidējā ātrumā šķīra no viena vāka līdz otram, otrs maģiskā brīdī teica STOP. Kad bija atvērta vieta, kur pirkstu tak jau lika pats Homērs, tikpat maģiski bija jāizvēlas labā vai kreisā puse un pēdīgi jāvelk ar pirkstu pa heksametrā rakstītajām vārsmām no augšas uz leju, un acīm ciet jāizvēlas vajadzīgā vārsma, kas tad arī būtu atbilde uz mūsu jautājumu.

Tālāk notika zili brīnumi, kas pilnībā sagrāva manu skepsi un neticību maģiskām lietām, nākotnes pareģošanai un spokiem. Proti, lūk, kāda bija Homēra atbilde:

Bet, kas pēc briesmīgās kaujas vēl palicis dzīvajo vidū,

Tas lai nu stiprinās ēdot un dzerot; (Il. XIX. 230-231)

Kas par atvieglojumu un laimi! Skaidra lieta, ka Homērs mums saka, lai nekādā gadījumā neejam uz lekciju, bet dodamies uz vīna veikalu pēc pāris tokajiešiem un tad taisnā ceļā soļojam uz Raiņa kapiem atpūsties Raiņa kapa pieminekļa pakājē! Nu vai nav brīnumi? Mistiskas lietas šai pasaulē notiek, goda vārds. Kā gan Homērs tik precīzi zināja, ko mums darīt, ko? Zili brīnumi!

Maigi noglāstījuši Homēra eposa vāku, mēs steigšus devāmies izpildīt dižā dzejnieka pavēlēto, klusībā prātodami par daudziem citiem grūtiem un eksistenciāliem jautājumiem, kurus uzdosim Homēram, kad būsim atgriezušies no Raiņa un tokajieša tvēriena.

Ja kāds vēlas līdzīgā veidā risināt kādu jautājumu vai problēmu, bet Homēra eposi nav pieejami, tad, lūdzu, šeit ir mājaslapa, kur atbildi saņemt var pavisam ērti - digitālā formātā.

Uz augšu