Pēdējo mēnešu laikā ziņu slejās ir lasāmi dažādi viedokļi par to, kādam vajadzētu izskatīties 2020. gada valsts budžetam. Diskusijas ir bijušas karstas, un valdībai nav nācies viegli panākt kompromisu. Lai noskaidrotu, kā varētu izskatīties nākamā gada budžets, portāls TVNET uz sarunu aicināja finanšu ministru Jāni Reiru (JV), kurš ieskicēja galvenos punktus, ar ko nāksies saskarties gan iedzīvotājiem, gan dažādu nozaru pārstāvjiem. 

- Kā kopumā būtu vērtējams nākamā gada budžeta pieņemšanas process – cik viegli vai grūti ir?

- Domāju, ka īpaša grūtības pakāpe nebija, taču nebija arī viegli. Šis ir pirmais Krišjāņa Kariņa (JV) valdības budžets, jo 2019. gada budžets bija “tehnisks”, ko vajadzēja pārapstiprināt. Šeit jau bija jautājums par prioritātēm un to izpildīšanu, līdz ar to sarežģījumi bija. Pieprasījumi pārsniedza 900 miljonus eiro no papildu līdzekļiem. Tie bija vēl papildus 600 miljoniem, ko jau sadalījām. Jāsaka, ka tāda līdzīga situācija ir arī citās valstīs.

Mēs arī ģimenē varam paskatīties – ja katrs ģimenes loceklis atnāk un saka, kas katram vajadzīgs, piemēram, ledusskapis nestrādā, veļasmašīna slikti strādā, mašīnai riepa jānomaina... Skaidrs, ka visu uzreiz nevar izdarīt, tāpēc ir jāsāk plānot, kā prioritārā secībā to visu īstenot. Varbūt ledusskapi jaunu nevajag pirkt, bet gan atliek nomainīt kādu detaļu, lai tas varētu strādāt. Tāpat prioritātes jāvērtē arī valsts budžetā.

Finansējums virs 500 miljoniem eiro jau tika sadalīts iepriekš, kur lauvas tiesa ir finansējums pensijām. Pensionāriem ir gaidāms viens no lielākajiem pensiju pielikumiem, kas maksimāli iespējams, līdz 42 eiro tiem, kam stāžs ir virs 45 gadiem. Pensiju pieaugums valstij prasīs aptuveni 200 miljonus eiro.

Pensiju paaugstinājums ir vērsts, lai mazinātu nabadzības riskus, jo pensionāri ir viena no riskam pakļautajām kategorijām. Pirmo reizi esam atvēzējušies uz minimālo pabalstu palielināšanu. Tas ļautu minimālajiem pabalstiem, kas nav mainīti 10 gadus, palielināties un no 64 eiro trīs gadu laikā sasniegt 99 eiro.

Ļoti nozīmīgi līdzekļi ir pašvaldību izlīdzināšanas fondā – 148 miljoni eiro. Nākamā lielākā pozīcija ir mediķu atalgojums, kam atvēlēti 50 miljoni eiro, un iespējas investēt Stradiņa slimnīcas korpusa projektam, kas daļēji ir finansēts no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem.

Vēl viena būtiska pozīcija – pedagogu algu reforma. Nav aizmirsts par iekšlietu sistēmā strādājošajiem – būs līdzekļi, kas nepieciešami, lai izpildītu visas likumā nepieciešamās apmaksas.

Labā ziņa ir arī mazo algu saņēmējiem. Neapliekamais minimums nākamgad tiks palielināts no 230 līdz 300 eiro. Aiznākamgad plānots, ka neapliekamais minimums būs 400 eiro.

2022. gadā plānojam, ka lielākā summa, kam vēl pienāksies ar nodokļiem neapliekamā summa, būs 2500 eiro. Vidēja termiņa budžetā ir iezīmēti līdzekļi minimālās algas celšanai līdz 500 eiro.

- Kuras jomas no 2020. gada budžeta varētu būt lielākās ieguvējas, bet kuras – mazākās? Vai arī būs kāda joma, kas zaudēs?

- Zaudētāja nebūs neviena joma. Valsts kopumā būs ieguvēja arī tajā gadījumā, kad tiek strādāts pie programmu pārskatīšanas. Mūsu tēze ir tāda: ja valsts ir finansējusi programmas 20 gadus, tad tās jāpārskata, jo varbūt kādas ir zaudējušas aktualitāti. Tieši šādā veidā tika atrasti 93 miljoni eiro, no kuriem apmēram puse tika novirzīta nozaru prioritātēm.

Otra puse no šiem līdzekļiem tika ieguldīta kopējā sadalāmo līdzekļu apjomā. Tas nozīmē, ka valsts pārvalde ir pārskatījusi savus izdevumus. Tās programmas, kas nav aktuālas, valsts pārtrauca finansēt. Nākamgad šādi plānojam iegūt ap 100 miljoniem eiro. Nākotnē budžetu plānojam kā programmu kopumu, kur ik pēc 3 vai 5 gadiem tās tiks pārskatītas.

Tas pats, kas ar nodokļu reformu, – trīs gadus strādā, pēc tam veic pārskatīšanu un veic kādas izmaiņas. Mērķis ir, lai pārskatāmā nākotnē mēs varētu pāriet uz valsts budžeta  finansēšanu no programmām – lai nebūtu tā, ka mēs kaut kam nepiešķiram līdzekļus, jo kaut kas ir “kā iecirsts akmenī”. Jāskatās, kā programmas strādā.

Ir vairāki pozitīvie faktori – pirmkārt, pārliecība, ka sekojam līdzi saviem izdevumiem, otrkārt – pielikums pensionāriem un sociālajai jomai, izglītības jomā pedagogiem, kā arī mediķu algu palielinājums.

Diemžēl visā apjomā tas nebija iespējams, un piecu valdības partiju vienošanās paredz, kam šie līdzekļi ir novirzāmi. Ja tiks rasti risinājumi, tad Ilzes Viņķeles (AP) kundze ir pirmā, kas stāv rindā pēc papildu finansējuma nozarei. Martā, kad bija diskusija par divu pakalpojumu grozu atcelšanu, Viņķeles kundze sacīja, ka jāpanāk, lai visi strādājošie maksātu 1% sociālo nodokli, kas tiktu novirzīts veselības aprūpei.

Ņemot vērā, ka mēs esam solījuši neaiztikt nodokļu sistēmu un ļaut tai trīs gadus strādāt, tad nolēmām, ka pārskatīt nodokļu sistēmu sāksim 2020. gadā un 2021. gadā jau varētu būt kādas izmaiņas, kas dos papildu līdzekļus veselības aprūpei. Tāpat bija arī tad, kad palielinājām sociālo nodokli. Tad visi iegūtie līdzekļi tika novirzīti veselības aprūpei. Tā tas varētu būt arī 2021. gadā.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

- Veselības aprūpe ir viena nozare, par kuru tiek runāts ļoti daudz, ka ir lielākas problēmas. Otra nozare ir ceļu būve. Kas šajā nozarē tiek plānots, lai nodrošinātu finansējumu?

- Ceļu būvei līdzekļi nākamajam gadam ir par 19,4 miljoniem vairāk nekā šogad. Tātad – 255 miljoni eiro ir Autoceļu fonda programmai. Uz 2021. un 2022. gadu ir pieteikts, ka, veidojot pašvaldību reformu, būs nepieciešams atrisināt problēmas, kas ir samilzušas ap jaunajiem attīstības centriem. Šo problēmu ir pieteicis gan vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (AP), gan satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP). Izejot no rocības, kas mums ir, meklēsim līdzekļus. Bet nākamajam gadam autoceļu fondam ir atvēlēti 255 miljoni eiro.

- Kā vispār uz Latvijas finanšu un ekonomikas jomu varētu atsaukties reģionālā reforma?

- Reforma varētu izbrīvēt ievērojamus līdzekļus, jo uzlabosies pārvaldība. Pārskatot izdevumus, kopš 2012.-2013. gada valsts pārvaldē ir samazinājums par 4,6%, turpretī pašvaldībās strādājošo skaits ir palielinājies no 110 līdz 117 tūkstošiem. Ir liels skaits pašvaldību, kas nav finansiāli pastāvīgas, un viņiem bieži vien ir tā, ka lielākais līdzekļu apjoms aiziet, izmaksājot algas pašvaldībā strādājošajiem. Nepaliek ne sociālajām funkcijām, ne arī bērnu atbalstam.

Līdz ar to spēcīgas pašvaldības būs spējīgas gan piesaistīt investīcijas, gan arī novirzīt līdzekļus citām jomām, nevis sevis atražošanai. Tas sakārtos arī skolu un veselības aprūpes tīklu. Domāju, ka tā ir pozitīva lieta, ko esam nokavējuši par noteiktu laiku.

Kopš iepriekšējās reģionālās reformas ir pagājuši vairāk nekā 10 gadi, un šajā laikā daudzviet ir samazinājies iedzīvotāju skaits, jo tas koncentrējas uz lielajiem attīstības centriem. Līdz ar to esošais modelis nav efektīvs. Iedzīvotājiem būs vairāk līdzekļu pakalpojumiem un iespējas veidot spēcīgus investīciju centrus, kur veidot papildu darba vietas.

- Vai šī reforma varētu dot kādu ekonomisko grūdienu, piemēram, Latgalē?

- Jā, ja mēs vērtējam tā plašāk, ne tikai Latgali, ņemot vērā arī Lietuvas reģionus, Latgale var veidoties par attīstības centru, kur lietuvieši varētu braukt, piemēram, skatīties teātri. Svarīgi būtu ņemt vērā, ka Daugavpilī varētu attīstīt reģionālo lidostu.

Liepāja, kur ir reģionālā lidosta, ir no vienas puses kā punkts, no kurienes pasažierus nogādāt līdz Rīgai, no otras puses – daudzi uzņēmēji, kas investē Liepājā, kā vienu no pozitīvajiem punktiem uzsver ērto gaisa satiksmi ar Rīgu. Ja mēs skatāmies uz Lietuvas reģionu – veidojot lidostu Daugavpilī, tā varētu izveidoties par reģiona centru, dodot iespēju pilsētai attīstīties par līderi tirdzniecības un ražošanas jomā. Jaunā līdzekļu koncentrācija ļaus attīstīties arī latgaliešiem.

- Runājot par ārējiem riskiem – oktobra beigās gaidāms “Brexit”. Kā tas varētu mainīt ekonomisko situāciju?

- Mēs ceram, un arī visa Eiropa ir sekojusi līdzi tam, lai nebūtu tā saucamais cietais Brexit. Mums būtu tiešie zaudējumi, jo tad būtu jākompensē tiešie maksājumi Eiropas Savienībai Lielbritānijas vietā – tie būtu 25-40 miljoni.

Ceram, ka tāda situācija nenotiks. Bažas ir, un tās pauž arī uzņēmēji. Eksportētāji iezvana trauksmes zvanus par to, ka precēm ir cenu un apjomu samazinājums. Tas nav tikai no Latvijas, bet arī no citām Eiropas valstīm. Ja Lielbritānijā apstāsies ekonomiskā izaugsme, tad viņiem arī nebūs nepieciešamas papildu preces, līdz ar to – sajūtas nav drošas.

Ņemot vērā, ka mūsu visi iepriekšējie budžeti ir veidoti uz relatīvi lielas ekonomiskās attīstības bāzes, tad mūsu šā gada scenārijā, pēc rūpīgas izvērtēšanas, ekonomiskās attīstības bāze nākamā gada budžetā ir 2,8%. Uzskatām, ka tas ir samērā piesardzīgi. Mums pret iepriekšējo gadu ir samērā pozitīvi algas pielikumi, kas dod enerģiju iekšējam tirgum.

Arī eksperti norāda – ja būs kāda krīze, tad tā ekonomikā nebūs kā samazinājums, bet kā stagnācija.

Domāju, ka Latvijas kredītportfelis parāda, ka privātais un valsts sektors ir tā sabalansēti, ka mēs briesmīgā krīzē neiekulsimies. Protams, mūsu nākamā gada ekonomiskajām prognozēm pastāv riski, kas izriet no, piemēram, “Brexit”, tirdzniecības neskaidrībām starp ASV un Ķīnu, embargo, muitas tarifiem... Tomēr tūrisms, iekšējais patēriņš pieaug, ražošana ar augstajām tehnoloģijām arī ir dzīvotspējīga.

- Ārvalstu medijos ir izskanējušas bažas, ka recesijas dēļ Vācijā visai eirozonai varētu rasties būtiskas problēmas. Vai šādas bažas varētu ietekmēt arī Latviju?

- Pirmkārt, Latvijai viens no pareizākajiem soļiem bija pievienoties eirozonai. Mierīgie gadi ekonomikā ir galvenokārt tāpēc, ka mums ir stabila valūta. Skatoties vēsturē, pie lata mums bija vismaz divas situācijas, kad bija lielu valūtas svārstību draudi finanšu satricinājumu laikā. Tas savukārt apgrūtinātu Latvijas uzņēmējdarbību, līdzekļu apgrozījumu.

Vācija ir eiro virzītājspēks, tas ir fakts. Tomēr arī Vācijas ekonomika ir pietiekami stingra, lai tajā nebūtu nozīmīga ekonomiskās izaugsmes samazinājuma. Itālija ir nonākusi recesijā, tomēr no Vācijas nekādu nopietnu indikāciju nav.

Tādēļ saku – šis mūsu IKP izaugsmes samazinājums no +3,5% līdz +2,8% mums ir izņēmis no budžeta ap 200 miljoniem, ko varētu izmantot pie lielākas ekonomiskās izaugsmes. Tas ir piesardzīgi. Esam samazinājuši budžeta deficītu no 0,7% līdz 0,49% no IKP. Piesardzība tur, kur varam, lai neapdraudētu attīstību – to arī ievērojam. Budžeta deficītu mazināsim tuvākos trīs gadus, līdz 2023. gadā mums jābūt sabalansētam budžetam. Jāatgādina, ka Lietuvā ir sabalansēts budžets pēdējos divus gadus, Igaunijā – visu mūžu.

- Runājot par nodokļu politiku – vai kādas izmaiņas būs gaidāmas, sākot ar 2021. gadu?

- Jā. Plānots bija tā, ka mēs ar 2020. gadu sākam vērtēt un plānot izmaiņas nodokļu sistēmā, taču tas tiks darīts pēc budžeta pieņemšanas novembra vidū. Līdz nākamā gada pavasara sesijas beigām vēlamies, lai būtu aptuvena skaidrība, kādus nodokļus skars pārmaiņas. Pagaidām to, kas būs šie nodokļi, pateikt nevar.

Jau tagad var pateikt, ka mainīsies neapliekamais minimums un minimālā alga, kas būs 500 eiro, bet par pārējām lietām vēl nezinām. Ir pieteiktas izmaiņas sociālajam nodoklim, mikrouzņēmumu nodoklim, tāpat ir nepieciešams pāriet uz mazāk nodokļu maksāšanas režīmiem, kas mums pašlaik ir septiņi. Konkrēti, kā tas izskatīsies, vēl nav zināms. Par to tiks runāts ar sociālajiem partneriem – darba devēju konfederāciju, arodbiedrībām, uzņēmējiem...

Tas būs atklāts process, un sabiedrība par to tiks informēta. Valdība negrib, lai veidotos situācija, kad tiek izveidots budžets, bet naudas nav, tādēļ jāceļ nodokļi. Tāpēc ir nepieciešams līdz Jāņiem gūt skaidrību, kādas izmaiņas varētu skart nodokļu sistēmu. Un tas nenozīmē, ka gaidāma nodokļu celšana, bet gan izmaiņas, kas sabalansētu un risinātu esošās problēmas. Tāda ir vienošanās ar sociālajiem partneriem - nodokļu slogu nepalielināt. Tas ir galvenais uzstādījums.

- Paldies par sarunu!

- Paldies!