Kā Latviešu strēlnieki atšķīrās no Krievijas armijas? To vidū bija inteliģenti, mākslinieki, rakstnieki un mūziķi

8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka strēlnieki atpūtā. Tīreļpurva apkārtne, 1916. Latvijas Kara muzeja kolekcija (Rīga).

FOTO: Publicātes foto

Latviešu strēlnieku vienības no pārējās Krievijas armijas atšķīrās ar radošās inteliģences lielo pārstāvniecību tajās. Latviešu rakstnieki, mākslinieki, mūziķi un aktieri labprāt dienēja strēlnieku vienībās, un karā piedzīvotais daudziem no viņiem kļuva par svarīgu pavērsienu viņu radošajā dzīvē. Latviešu strēlnieku bataljonu un vēlāk pulku komandieri pat veicināja inteliģentu ieplūšanu vienībās un rūpējās, lai viņi arī spētu iziet cauri kara šausmām un vēlāk par tām pastāstīt arī citiem, vēstīts vēsturiski informatīvajā vietnē, kas veltīta latviešu strēlniekiem un filmā, un Aleksandra Grīna romānā “Dvēseļu putenis” atspoguļotajiem notikumiem.

Uzsaukuma „Pulcējaties zem latviešu karogiem!” viens no autoriem – Kārlis Skalbe – 1916. gada beigās brīvprātīgi iestājās 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā, viņu iedalīja 2. latviešu strēlnieku brigādes transporta nodaļā, kur viņš veica rakstveža pienākumus.

Rakstnieks un mākslinieks Jānis Spriņģis dienēja 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā. Ziemassvētku kaujās 1917. gada 10. janvārī krita literatūras kritiķis un dzejnieks Kārlis Kārkluvalks. Vēl latviešu strēlnieku pulkos dienēja Jānis Akuraters un Edvarts Virza. E. Virza kļuva par „pulka dzejnieku”, apdzejojot tā gaitas. Latviešu strēlnieku daļās dienēja arī Rutku Tēvs (Arveds Mihelsons), Augusts Laiviņš, Kārlis Lapiņš, Eduards Sināts, Valdemārs Dambergs un Jūlijs Julians, Eižens Vēveris, Arturs Kadiķis-Groznijs, Pēteris Ērmanis, Valts Dāvis, Jānis Kārkliņš, Voldemārs Branks, Hermanis Kreicers u.c. dzejnieki un rakstnieki.

Edvarts Virza

FOTO: Wikimedia Commons

Arī „Dvēseļu puteņa” autors Jēkabs (Aleksandrs) Grīns cīnījās 1. pasaules kara frontēs. Pēc Maskavas kara skolas pabeigšanas viņu aizsūtīja uz Galīcijas fronti, kur viņš karoja 14. Oloņecas kājnieku pulka rindās. 1916. gada martā par kaujā parādīto varonību, piedaloties durkļu tuvcīņā, viņš saņēma Sv. Staņislava III šķiras ordeni ar šķēpiem un lenti un tika pārcelts no krievu armijas daļas uz latviešu strēlnieku rezerves bataljonu. Augustā divdesmit gadus vecais A. Grīns jau komandēja 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona rotu kaujās pie Smārdes. Pseidonīmu „Aleksandrs” viņš izvēlējās, pateicoties sava bataljona komandierim Aleksadram Plensneram, ar kuru viņam bija draudzīgas attiecības. Vēlāk viņš piedalījās arī kaujās Olaines purvos. 1917. gada 20. jūlijā izlūkgājiena laikā A. Grīnu smagi ievainoja, un turpmāko pusgadu viņš pavadīja slimnīcās.

FOTO: Publicitātes foto / Rakstniecības un mūzikas muzejs

Strēlniekos gāja arī latviešu mākslinieku jaunā paaudze – Kristaps Rīts, Niklāvs Strunke, Kārlis Johansons, Kārlis Baltgailis, Romans Suta, Voldemārs Tone, Konrāds Ubāns, Alberts Kronenbergs, Indriķis Zeberiņš u.c., pavisam ap divdesmit latviešu mākslinieku. 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā jātnieku izlūku komandu komandēja Jāzeps Grosvalds. Pastāvēja pat iecere latviešu strēlnieku vienībās izveidot atsevišķu mākslinieku vienību.

Katrā strēlnieku pulkā pastāvēja arī savs pašdarbības jeb dramatiskais pulciņš, kur darbojās daudzi tā laika latviešu profesionālie aktieri. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā teātri vadīja Alfrēds Austriņš, 2. Rīgas strēlnieku pulkā – Jānis Kļava, 3. Kurzemes strēlnieku pulkā – Rutku Tēvs, 4. Vidzemes strēlnieku pulkā – Mārtiņš Gailis (Ludvigs Šanteklers), 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā – Ludis Štrauss un Kārlis Ozolkāja, 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā – Kārlis Lagzdiņš, Rezerves pulkā – Andrejs Štūls. Aktiera gaitas 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka teātrī sāka leģendārais aktieris Ēvalds Valters, kurš bija brīvprātīgi aizgājis strēlniekos.

FOTO: Wikimedia Commons

Latviešu strēlnieku vienībās dienēja arī daudz mūziķu. Katram bataljonam bija ne tikai sava teātra trupa, bet arī orķestris. Pirmo orķestri 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona sastāvā (kapelmeistars M. Krūmiņš) izveidoja jau 1915. gada beigās. Pēc dažiem mēnešiem orķestri tapa arī 5. Zemgales (dir.- B. Valle), 6. Tukuma (J. Markis) un Rezerves bataljonā (A. Bobkovics). 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona orķestri vadīja čellists un vēlākais diriģents Bernhards Ķuņķis; 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona orķestri – kapelmeistars Jānis Liepa (vēlāk Latvijas armijā vadīja 10. Aizputes un 7. Siguldas kājnieku pulka orķestri); 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona orķestri – komponists Ādolfs Ābele; 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona orķestri – Ludvigs Kopics (vēlāk Latvijas armijā kapelmeistars); 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona orķestri – vijoļvirtuozs Bruno Čuņčiņš; 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljona orķestri – Voldemārs Stiebriņš. 1917. gada sākumā latviešu strēlnieki ieguva arī savu simfonisko orķestri Pāvula Jurjāna vadībā.

Dziesmām bija ļoti nozīmīga loma strēlnieku dzīvē. Tās pavadīja viņus kaujā, darbā un atpūtā. Strēlnieki arī paši ir sacerējuši vairākas populāras dziesmas: „Uz priekšu, latvieši!”, „Nācu uz Nāves salu”, „Ķemermiestiņā”, „Strauja Daugaviņa” u.c.

Desmitiem latviešu radošās inteliģences pārstāvju kara laikā piedzīvotais būtiski ietekmēja viņu radošās karjeras attīstību un atstāja dziļas pēdas Latvijas kultūras attīstībā 20. gadsimta 20.-30. gados.

*Raksts balstīts uz mājaslapā dveseluputenis.lv publicētās informācijas.

Uz augšu