Projekta «Neredzamais cietumā» ietvaros TVNET stāsta gan par dzīvi cietumā, gan par tā iemītniekiem. Piedāvājam interviju ar noziedznieku, kurš notiesāts uz mūžu par trīs cilvēku slepkavību. Notiesātais piekrita intervijai ar nosacījumu, ka tiks saglabāta viņa anonimitāte.

  • Noziedznieks piekrita intervijai tikai ar nosacījumu, ka paliks anonīms.
  • Dzimis 20. gadsimta 50. gadu beigās.
  • Iepriekš tiesāts par smagu miesas bojājumu nodarīšanu, saņēmis nosacītu sodu, sodāmība dzēsta.
  • 90. gadu vidū notiesāts ar mūža ieslodzījumu par trīs cilvēku slepkavību.
  • Savu vainu atzīst pilnībā.

Pilnu intervijas atšifrējumu var lasīt šeit

Pats uz mūžu ieslodzītais sevi raksturo šādi:

“Es izciešu sodu par to, ko es izdarīju. Es, protams, savu izdarīto noziegumu nožēloju. Es ieslodzījumā esmu pirmo reizi.

Es apzinos, ko es esmu izdarījis, un apzinos, ka man ir piespriests sods atbilstoši tam, ko es esmu izdarījis. Un tagad es dzīvoju cietumā jau vairāk nekā 20 gadus.

Cietums ir manas mājas, un kameras biedri ir mana ģimene. Es esmu sarāvis saites pilnīgi ar ārpasauli. Nu, teiksim, ar radiniekiem. Man nav ģimenes, man nav radu, man nav draugu, man nav paziņu brīvībā. Es uzturu kontaktus tikai ar kristīgo draudzi. Tā ir mana ģimene brīvībā, kas ir pieņēmusi mani. Un dzīvoju cietumā, neļauju smadzenēm pārvērsties biezpienā, nefantazēju, ka man atlidos citplanētieši pakaļ. Dzīvoju ar cerībām, ka mainīsies likumdošana un kādreiz tikšu atbrīvots.”

Pēc Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsta Artūra Utināna domām,

anonīmais ir persona, kas slikti tiek galā ar savām negatīvajām emocijām.

“Noteikti ir izsekojams, piemēram, apraksts, ka visa viņa dzīve ir bijusi brīnišķīga. Ka ir laba audzināšana, laimīga bērnība, armijā viss ir bijis pareizi, ne pret ko nav pretenziju. Tā, it kā viņš būtu nodzīvojis visu mūžu vispār bez negatīvām emocijām. Izņemot kaut kādas atsevišķas epizodes, kur ir šis satraukums,” atzīmē eksperts.

Anonīmo viņš raksturo kā intelektuāli attīstītu cilvēku, kas ir spējīgs domāt par nopietniem un dziļākiem jautājumiem. Turklāt arī pats cietums, kas, pēc psihiatra domām, ir “bezjēgas vide”, rosina šo intelektuālo darbību.

Savukārt pēc Valsts probācijas dienesta Mācību un pētījumu nodaļas vadošā pētnieka Anvara Zavacka domām, anonīmā atbildēs parādās domāšanas kļūdas jeb domāšanas izkropļojumi. Citiem vārdiem sakot, dziļi iesakņojušās domāšanas stratēģijas.

“Tipiskas domāšanas kļūdas, ko varēja redzēt arī šajā intervijā, ir citu vainošana jeb "es esmu upuris" domāšana, uzskata Zavackis.

Noziegums un sods

90. gadu vidū notiesātais ieradās kādā Latvijas ciematā pie sava bijušā biznesa partnera ar nolūku atprasīt it kā aizdoto naudu. Saprotot, ka paziņa atsakās atdot naudu, anonīmais izvilināja vīrieti un tā audžudēlu no mājas, aizbildinoties ar to, ka nepieciešama palīdzība nomedītās stirnas aizvešanai no meža. Mežā notiesātais piedraudēja abiem ar līdzpaņemto bisi un vēlreiz pieprasīja atdot naudu. Pēc atkārtota atteikuma viņš vīrieti nošāva, savukārt audžudēlu ievainoja un, kā konstatēja tiesa, spīdzināja. To darījis ar nolūku noskaidrot naudas glabāšanas vietu. Pusstundu vēlāk anonīmais notiesātais nogalināja arī otru cilvēku.

Pats anonīmais apgalvo, ka pirmo upuri vēlējies tikai pabiedēt, proti, tā, pēc viņa versijas, neesot bijusi slepkavība ar iepriekšēju nodomu.

“Cilvēki man bija parādā naudu, aizbraukšu, uzprasīšu naudu, pabaidīšu ar medību ieroci, izšaut vienkārši gaisā. Kļūdījos, nošāvu cilvēku.

Nebija apzināta slepkavība, jā, otru cilvēku es nošāvu apzināti, liecinieku. Kāpēc? Es šodien pats sev uz to jautājumu nevaru atbildēt,” stāstīja notiesātais.

Pēc abu cilvēku slepkavības notiesātais iekļuva nogalināto mājā, atrada un paņēma naudu. Māju aizdedzināja. Kopumā tika nolaupīti 6000 ASV dolāru. Nozieguma izdarīšanas brīdī notiesātais bijis alkohola reibumā. Pats gan apgalvo, ka neesot bijis piedzēries.

“Es apzinos nozieguma smagumu un izciešu sodu, es tajā nevienu nevainoju. Bet tieši sprieduma aprakstošā daļa ir ļoti nepareiza, neprecīzi un netaisni aprakstīta. Ka es esmu braucis ar iepriekšēju nodomu nogalināt cilvēku, braucis uz turieni, lai nogalinātu. Tā tas nav bijis,” apgalvo uz mūžu notiesātais.

Divus mēnešus pēc abu vīriešu slepkavības noziedznieks aplaupīja kāda paziņas māju, paņemot arī medību bisi, kuru vēlāk apzāģēja.

Vēl pēc pieciem mēnešiem viņš kādā Latvijas mazpilsētā iesēdās taksometrā un lūdza aizvest uz attālāku lauku rajonu. Pa ceļam lūdza vadītāju nogriezties uz meža ceļa un apstāties. Tur noziedznieks izvilka bises apzāģi un lika vadītājam izkāpt. Vadītājs uzreiz neizpildīja prasību, un noziedznieks viņu nošāva. Ar nolaupīto auto atbrauca līdz Rīgai. Savukārt nogalinātā taksometra vadītāja līķi esot paslēpis netālu no nozieguma izdarīšanas vietas.

Psihiatrs Artūrs Utināns noziedznieka versiju par slepkavībām vērtē šādi:

“Anonīmais notiesātais it kā atzīst visus savus pārkāpumus, visādā ziņā noteikti atzīst slepkavību, bet ir interesanti, ka viņam ir rūgtums par kaut kādām papildu lietām. Kaut vai par to, ka tiesa ir pierakstījusi viņam, ka viņš to nogalinātā līķi ir bīdījis iekšā kaut kādā notekcaurulē, vai ka viņam pieraksta automašīnas zādzību.

Un nu varētu vairāk saprast, ka viņš neapmierināts, ka viņam pieraksta slepkavību ar iepriekšēju nodomu. Viņš grib uzsvērt, ka tās bija slepkavības bez iepriekšēja nodoma. Nu protams, mums ir grūti runāt par spontānām slepkavībām, ja tās ir veselas trīs,” kritisks bija Utināns.

Savukārt Valsts probācijas dienesta ekspertu Anvaru Zavacki šī intervija vedināja domāt, ka notiesātajam ir tāds pasaules uzskats, kurā līdzekļi attaisno mērķi.

“Šī intervija mudināja domāt par tādu makiavelisku skatījumu uz pasauli. Ko tas īsti nozīmē? Ir daļa likumpārkāpēju, kuri nespēj izrādīt rūpes par citiem cilvēkiem. Viņiem rūp tikai viņi paši. Lielā mērā attiecības viņiem balstās uz izdevīgumu sev. Attiecības netiek veidotas tāpēc, ka man ir svarīga tā emocionālā piesaiste, bet svarīgas tāpēc, ka man ir izdevīgi kaut kādā mērā. Un šī te makiavelisma doma, ka mērķis attaisno līdzekļus,” klāstīja Zavackis.

Noziedznieks tika aizturēts tikai desmit mēnešus pēc nozieguma izdarīšanas. Pats apgalvo, ka neesot īpaši slēpies un bēguļojis, - staigājis pa ielām, gājis uz bāriem, braucis uz Jūrmalu.

Pusotru mēnesi pēc nozieguma pastrādāšanas pat devies uz policiju, lai pieteiktos, taču konkrētais darbinieks todien neesot strādājis.

Psihiatrs Artūrs Utināns netic, ka ieslodzītais bēguļošanas laikā bijis mierīgs, jo slēpšanās pēc nozieguma izdarīšanas tomēr paredz zināmu stresu. Turklāt viņš atzīmēja, ka noziedzniekiem mēdz būt tā saucamā maģiskā domāšana, kad viņi sāk uzskatīt sevi par teju nenotveramiem.

Bērnība

Savu bērnību ieslodzītais raksturo kā laimīgu:

“Es nāku no labvēlīgas ģimenes, no strādnieku ģimenes, no zvejnieku ģimenes. Trūkumu nekad bērnībā neesmu cietis, un es ar dzīvi biju apmierināts.

Bērns paēdis, apģērbies, viņš ir priecīgs, laimīgs. Jā, skola. Vasaras brīvlaiki – tie visi ir prieki. Tā ir bērnība, laimīgā bērnība.”

Neskatoties uz apgalvojumiem par laimīgo bērnību, psihiatrs Utināns tomēr netic, ka nav bijušas negatīvas emocijas ieslodzītā dzīvē.

“Es domāju, ka viņš vienkārši nespēj vai nevēlas aprakstīt negatīvās emocijas, kas tai bērnībā ir bijušas, vai tās ir aizmirsušās,” uzskata Utināns.

Arī Anvars Zavackis apgalvo, ka patiesībā nav zināms, cik ieslodzītā ģimene bijusi laimīga. Tas, kas zināms no pētījumiem, ja ir daudzfunkcionālas ģimenes, kur ir vardarbība, pamešana novārtā, tas palielina risku, ka cilvēks izdarīs noziegumus.

Ieslodzītais atzīst, ka bērnībā ik pa laikam pastrādāja sīkas palaidnības. Piemēram, viņam bija divas dienasgrāmatas – viena skolai un viena vecākiem. Ja bija piezīmes no skolotājiem, tēvs viņu sodīja.

“Man bija divas dienasgrāmatas. Viena, ko parādīt vecākiem, viena skolā. Ja nedēļu neesi bijis skolā, tad tai dienasgrāmatā skolotāja rakstīja piezīmes ar sarkanu tinti. Nu tādu taču mājās nevarēja rādīt. Ja būs piezīme, tad tētis mani neņems līdzi medībās sestdienā,” stāstīja uz mūžu notiesātais.

Attiecības ar ģimeni

Tūlīt pēc apcietināšanas ieslodzītā ģimene izjukusi, jo sieva pieprasījusi laulības šķiršanu. Kopš tā laika anonīmais nav kontaktējies ar sievu un bērniem.

“Ar māsu bija labas attiecības. Bieži kontaktējos, braucu ciemos, māsa pie manis brauca ar ģimeni. Ne mana ģimene, ne mani draugi, ne mani radi, neviens nesaprata, kā es esmu varējis izdarīt noziegumu tādu. Pašam kauna sajūta. Un es pats nevēlējos ne ar vienu vairs uzturēt [attiecības]. Pirmos gadus jā, ar māsu sarakstījos, bet tagad, gadus piecus vai sešus jau ar māsu kontaktu nav nekādu.

Es nezinu, vai mani bērni zina, kur es esmu. Nedaudz tāda pārliecība, tāda informācija bija, ka mani bērni pat nezina (nu tāda informācija man ir ienākusi, bet nav simtprocentīgi), ka viņiem bērnībā tika iepotēts, ka sliktais tētis viņus pametis un kaut kur Krievijā esot miris,” atcerējās ieslodzītais.

Pēc psihiatra Artūra Utināna domām tomēr ir svarīgi uzturēt sakarus ar ģimeni ieslodzījumā, jo tad šī saikne uztur kaut kādu dzīves jēgu.

Savukārt to, kāpēc ieslodzītais vēlējās palikt anonīms, eksperts skaidro gan ar kauna sajūtu, gan ar iespējamo aizvainojumu pret sievu, jo, kā var noprast no paša noziedznieka teiktā, nauda tiktu ieguldīta ģimenē. Respektīvi, sievas attieksmi pēc nozieguma izdarīšanas ieslodzītais varēja uztvert kā sava veida nodevību, un līdz ar to varēja rasties aizvainojums, sprieda psihiatrs.

Resocializācija

Saskaņā ar Latvijas sodu izpildes kodeksa pirmo pantu “kriminālsodu izpildes uzdevums ir izpildīt kriminālsodu saskaņā ar šajā kodeksā noteiktajiem kriminālsodu izpildes pamatprincipiem, piemērojot notiesātajam šajā kodeksā noteiktos resocializācijas līdzekļus, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas”.

Tas nozīmē, ka soda uzdevums ir panākt, lai cilvēks labotos un noziegumus vairs neizdarītu. To veicina virkne pasākumu, kuros iesaistās ieslodzītie.

Vairāki ieslodzītie resocializācijas procesa laikā pievēršas ticībai. Arī anonīmais ieslodzītais patlaban par savu vienīgo ģimeni uzskata kristīgo draudzi, ar ko regulāri sarakstās. Pēc viņa teiktā, tie pārsvarā esot vecāka gada gājuma cilvēki, kas viņu ir pieņēmuši.

“Tā ir ģimene. Būt vajadzīgam kādam. Ka kāds par mani domā, ka kāds par mani interesējas, tas mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem, līdz asarām. Jo man nebija neviena. Nebija neviena cita vairs.

Jā, mēs runājam arī par kristīgām lietām, protams. Es uz šodienu tā nevaru pateikt īsti. Ticīgs kristietis, ticīgais, jā, ko tas īsti nozīmē? Tad pilnībā ar visu savu būtību jāatsakās no pasaulīgiem priekiem un jāaiziet ticībā, bet tā jau būtu galējība, es nemīlu galējības. Tas man nav uzspiests, man to neviens nav uzspiedis, tā bija mana izvēle,” stāstīja ieslodzītais.

Tāpat, atrodoties ieslodzījumā, ieslodzītais ir apguvis palīgšuvēja profesiju. Šo laiku, proti, četrus mācību gadus, viņš uzskata par vienu no labākajiem laikiem ieslodzījumā, kas pagāja diezgan ātri. Tagad ieslodzītais arī strādā par šuvēju.

Runājot par attiecībām ar citiem ieslodzītiem, anonīmais uzsver, ka ir komunikabls un lielākoties komunikācijā ar ieslodzītiem patīk apspriest ar cietuma dzīvi nesaistītas tēmas. Piemēram, lietas, par ko pats interesējies vēl brīvībā.

Noziegumu sociālā bīstamība

Intervijas laikā anonīmais ieslodzītais uzdeva retorisku jautājumu par to, kurš ir sociāli bīstamāks - slepkava vai zaglis.

“Vienam cilvēkam atņemt dzīvību. Slepkavu notiesā uz kaut kādiem noteiktiem gadiem, viņš tiks atbrīvots. 10-15-20 gadi viņam būs cietumsods. Viņš otru reizi slepkavību neizdarīs. 90%, ka neizdarīs slepkavību. Varbūt kāds procents, nu līdz 10% maksimums, kas izdarīs noziegumu otrreiz – slepkavību. Zaglim tas ir arods,” savās domās dalījās ieslodzītais.

TVNET aptaujātie eksperti gan uzskata, ka tomēr slepkavība ir sociāli bīstamāka. Piemēram, RSU psihiatrs Artūrts Utināns teica:

“Vērtību kategorijās mūsu sabiedrībā, Rietumu sabiedrībā cilvēka dzīvību vērtēs augstāk nekā mantu. Tad neapšaubāmi arī slepkavība krimināllikumā ir smagāks noziegums nekā zādzība. Atbilde ir viennozīmīga.”

Valsts probācijas dienesta eksperts Anvars Zavackis atzīst, ka mantiska rakstura noziegumiem tiešām ir lielākas recidīva iespējas. Tomēr uz šo jautājumu nevajadzētu raudzīties melnbaltās kategorijās.

“Šī arī ir viena no domāšanas kļūdām. Tas nenozīmē, ka visi zagļi zags un ka neviens slepkava, iznācis ārā, vairāk neslepkavos. Arī attiecībā uz slepkavībām ir recidīva gadījumi,” pārliecināts Zavackis.

Turklāt šādas ieslodzītā domas varētu liecināt par to, ka viņš meklē veidus, kā uzturēt savu labo tēlu paša acīs.

Runājot par ieslodzītā vainas izjūtu, Artūrs Utināns to šajā gadījumā nejūt. Psihiatrs apgalvo: ja anonīmais būtu izmantojis kādas citas metodes, lai atgūtu naudu, viņš to būtu pateicis. Tā kā viņš to nemin, visticamāk, šādu civilizētu mēģinājumu arī nebija, uzskata psihiatrs.

“Šī cilvēka gadījumā tas tik vienkārši nav, es nedotu garantiju, ka viņš nevarētu atkārtot slepkavību, ja vien viņš neizprastu dziļāk, kur slēpjas saknes iekšējam niknumam, kas viņam neapšaubāmi pastāv,” sprieda eksperts.

Sabiedrības attieksme un grēku izpirkšana

Pats ieslodzītais uzskata, ka sabiedrībai kopumā ir nepareizs priekšstats par cietumniekiem.

“Cilvēks ieslodzījumā nav galīgs, piedodiet par izteicienu, mēsls, kā uzskata sabiedrība.

Ja es skatos pa televizoru raidījumu, ka tiek intervēti cilvēki uz ielas, ka, ņemot kopumā, notiesātie, cietumnieki, tās ir sabiedrības padibenes, atkritumi, tie ir mēsli, ka viņiem nav vietas uz šīs planētas. Es to esmu dzirdējis, televīzijas raidījumos, tik tiešām. Cilvēks var mainīties, var iet pa to resocializācijas ceļu, sabiedrība to nezina,” uzskata ieslodzītais.

Tāpat viņš ir pārliecināts, ka, atrodoties ieslodzījumā, viņam ir mazāk iespēju vismaz daļēji atmaksāt nodarītos zaudējumus. Arī materiālos.

“Es gribu, jā, es nenoliedzu, es gribu tikt no cietuma atbrīvots. Man nav iespējas cietušajam apmaksāt zaudējumus šeit. Nopelnot, teiksim, 10-15 eiro mēnesī. Brīvībā man būtu iespējas pelnīt vairāk. Un tādējādi es varētu kaut minimāli, kaut daļēji atmaksāt to savu nodarīto skādi,” viņš teica.

Šobrīd notiesātais ir pavadījis ieslodzījumā vairāk nekā 20 gadus. Saskaņā ar likumdošanu viņam pēc pāris gadiem būs tiesības lūgt pirmstermiņa atbrīvošanu.