Dzīvi ASV sācis geju pāris, kas ar adoptētajiem bērniem aizbēga no Krievijas

Andrejs augustā raidorganizācijai "Deutsche Welle" stāstīja, ka pirms vairākiem gadiem Krievijā ieguva sertifikātu, ka ir piemērots kandidāts bērna adopcijai. Izgājis visas formālās procedūras, viņš varēja adoptēt dēlu Denisu, bet vēlāk - arī Juriju.

Kādu laiku dzīve ritēja pavisam mierīgi, bet tad Krievijas Izmeklēšanas komisija sāka vētīt valsts adopcijas aģentūru - apsūdzēja tās darbiniekus "netradicionālu vērtību propagandā" un nolaidīgā attieksmē pret uzraudzības pienākuma veikšanu.

Kad varasiestādes mēģināja nošķirt bērnus, visa ģimene pameta Krieviju. Tika sākta kriminālizmeklēšana, pat apsūdzības adoptēto bērnu nogalināšanā. "Valsts ierēdņi teica, lai atvedu bērnus un parādu, ka viņi ir dzīvi. Es atteicos. Vairāki advokāti man apstiprinājuši, ka varasiestādes tādā gadījumā man atņems bērnus. Tad viņus nodos psihologiem un, pamatojoties uz sarunām ar bērniem, varētu ierosināt lietu, piemēram, par vardarbību pret bērniem.

Es pametu valsti divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka mani bērni varētu nokļūt bērnunamā. Otrkārt - jo man bez aplinkiem pateica, ka mani jebkurā gadījumā apcietinās par mazgadīgo pavedināšanu," norāda Andrejs.

Andrejs un Jevgeņijs stāsta, ka kriminālprocess pret adopcijas aģentūras darbiniekiem turpinās. Viņu adoptētie bērni lietā atzīti par cietušajiem, bet adoptētājs Andrejs un viņa partneris nekur nefigurē. Lietas ietvaros esot nopratināta puiku auklīte; viņai jautāts, vai Andrejs un Jevgeņijs viņu priekšā ļāvušies jūtu izpausmēm un tamlīdzīgi.

"Kad 1.septembrī bērni nesāka iet uz skolu Maskavā, mums piezvanīja un teica - ja viņi nemācīsies, esot jāraksta iesniegums par atskaitīšanu. Mēs šo dokumentu iesniedzām, neslēpjot, ka tagad dzīvojam ASV, ka bērni mācās tādā un tādā vietējā skolā, ka mūsu adrese ir tāda un tāda," stāsta vīrieši. Vēlāk no prokuratūras e-pastā esot pienākusi vēstule ar prasību sniegt paskaidrojumus, kāpēc bērni neapmeklē skolu, taču citos veidos izmeklētāji neesot mēģinājuši sazināties.

Ceļš uz ASV

Ģimene ar draugu palīdzību automašīnā no Krievijas devās uz Minsku, bet pēc tam ar vilcienu uz Kijevu. No turienes viņi aizlidoja uz Ņujorku, kur pavadīja vairākas dienas. Pēc tam aizlidoja uz otru ASV krastu un Sakramento, Kalifornijā, tikās ar tur dzīvojošajām draudzenēm Rahimu Mamedovu un Marinu Stepanovu, kā arī Marinas dēlu Vaņu.

"Viņas uz ASV pārcēlās pirms trīsarpus gadiem, jo tika diskriminētas seksuālās orientācijas un Rahimas gadījumā arī nacionalitātes dēļ," stāsta Andrejs un Jevgeņijs. "Marinai pat Maskavā uzbruka, bet tiesībsargājošo iestāžu reakcija bija nulle."

"Mēs bijām Kalifornijā, kad tika publicēta mūsu intervija ar "Meduza". Tad sapratām, ka pavisam noteikti paliksim ASV. To nolēmām pēc Vitālija Milonova paziņojuma, ka mūs vajagot noķert, izsludināt starptautiskajā meklēšanā un tamlīdzīgi. Saprotams, ka Milonovs ir visai ekscentrisks cilvēks, bet viņš tik un tā ir Valsts Domes deputāts. Un, ja deputāts vērstos prokuratūrā vai Izmeklēšanas komitejā ar iesniegumu, tiem kaut kas būtu jāatbild. Tāpēc secinājām, ka tas ir viss, pēdējais punkts - mēs neatgriezīsimies," viņi skaidro.

Lūgumā piešķirt politisko patvērumu ASV viņi sīkumos izskaidroja situāciju, ar kādu bija sastapušies Krievijā. 9.septembrī viņu pieteikums tika pieņemts izskatīšanai.

"Pats interesantākais, ka oficiālais statuss šeit nevienu neinteresē. Mēs atnākam uz skolu un sakām: "Es esmu tāda un tāda bērna tēvs, bet viņš ir otrs tēvs." Un viss, nekādu jautājumu," par ASV stāsta Andrejs un Jevgeņijs.

"Mums neprasa ne laulības apliecību, ne bērnu dzimšanas apliecību. Kad aizejam uz banku, mums atver kopīgu kontu. Neko nevajag pierādīt - ir uzticēšanās prezumpcija. Protams, dokumentos bieži manāmas norādes, ka tu būsi atbildīgs par melošanu, viltus liecībām un tamlīdzīgi. Un, protams, atbildība ir nopietna. Bet šāda sistēma ir pārsteidzoša pēc dzīves Maskavā, kur uz poliklīniku obligāti jāiet ar pasi, bērna dzimšanas apliecību un vēl visu ko. Visur tās jārāda. Šeit pietiek ar bērna vārdu un dzimšanas datumu. Pārbauda datubāzē un viss - dodieties pie ārsta."

Vašingtonas pilsētu Sietlu viņi izvēlējās tāpēc, ka tā ir ļoti progresīva pat pēc ASV standartiem. Izpētīti tika arī tādi aspekti kā nekustamā īpašuma cenas, nodokļi un laika apstākļi. Kad jaunā dzīvesvieta bija izvēlēta, vecāki būrās cauri skolu reitingiem, lai izvēlētos labāko pieejamo izglītības iestādi. Izvēlēta tika skola, kur sestā daļa audzēkņu ir krievvalodīgie. Jaunākais dēls Jurijs angliski nerunā.

Andrejs un Jevgeņijs stāsta, ka ekstravertais Jurijs jau pirmajā dienā esot iemācījies frāzi "Let's be friends" un teicis to visiem skolasbiedriem. Vecākais dēls Deniss savukārt ir nedaudz noslēgtāka rakstura un vēl vēro situāciju, taču esot kļuvis priecīgāks un pat mājasdarbus pilda bez piespiešanās. 

Andrejs un Jevgeņijs stāsta, ka nesen ASV varasiestādēm nodevuši pirkstu nospiedumus un fotogrāfijas. Līdz gada beigām Sanfrancisko gaidāma tikšanās ar imigrācijas amatpersonām. Pēc tam būs jāgaida atbilde, vai ģimenei piešķirts politiskais patvērums.

Pozitīva lēmuma gadījumā viņi iegūs sociālās apdrošināšanas numurus un varēs strādāt ASV.

Tikmēr Andrejs un Jevgeņijs apmeklē angļu valodas kursus.

"Jurijam parādījies jauns mērķis: viņš gribot izaugt, atgriezties Krievijā, kļūt par prezidentu un atcelt visus likumus, kuru dēļ mums bija jābēg," viņi stāsta.