Māra Vaičunas, dēvēta arī par klusuma gleznotāju, savas glezniecības virsotnes sasniedza caur kluso dabu. Mākslinieci neinteresē vieliskums un materialitāte, attēlotie priekšmeti iegūst vispārināta tēla nozīmību. Kompozīcijas, kurās būtiska ir mākslinieciskā tēlainība un krāsu vissmalkākās nianses, ir radītas ietekmējoties no klasiskā modernisma stilistikas, kur realitāte atkāpjas glezniecisko uzdevumu priekšā.

“Visikdienišķākās lietas kļuvušas par zīmēm, bieži zaudējot krāsu un formu, bet saglabājot patību savstarpējās attiecībās. Racionālās kompozīcijas satur īstu nostaļģijas mirkli, itin kā nopūtu. Krāstoņi ir viegli kā debesis un smagi kā kaps. Māras Vaičunas gleznas ir prāta un jūtu kustības rezultāts, kas nesteidzīgi novests līdz kvintesencei,” tā mākslas zinātniece un kritiķe Aiga Dzalbe.

Vaičunas klusajās dabās uzsvērta ir formas būtība, kas iegūst pašvērtību un dažkārt sasniedz abstrakcijas robežas. Darbi izstaro gaismu un harmoniju, “paceļ dvēseli augstāk”. Pati māksliniece savulaik teikusi: “Klusā daba man ir tikpat klusa un noslēpumaina kā glezniecība. Tiem priekšmetiem ir tāda burvība, ka tāpēc vien viņus var gribēt tajā gleznā, lai redzētu kā viņi savā starpā kārtojas, kāda ir viņu dzīve, kā viņi iekļaujas tajā vidē, kurā viņi nokļūst. Tad viņus var vērot pēc formas un gleznojot pakļaut – stilizējot vai deformējot. Un iedot viņiem raksturu, vai arī panākt viņu raksturojumu. Arī krāsu ziņā tā ir burvība.”

Izstāde galerijā Istaba būs skatāma līdz 23. novembrim. Izstādi atbalsta: VKKF un Rīgas dome.