Motocikls, kurš pabija arī Kurzemes katlā - NSU 601 OSL

FOTO: Foto no Ivara Ķupja privātās kolekcijas

Motocikls NSU 601 OSL, kas ar citiem eksponātiem no Otrā Pasaules kara laikiem, ir 1939. gada vācu ražojuma smagais motocikls, jo kubatūra ir 600 cm3 un ir viens no tiem, kas tika izmantots vācu armijā kopā ar blakusvāģi. Jāsaka gan arī, ka viens no mazāk populārajiem, jo to ražoja vien līdz 1941. gadam, un arī saražoto skaits ir diezgan mazs – ja civilās versijas saražoja ap 5 tūkstošiem eksemplāru, tad militāros – tikai ap tūkstoti.

Motocikls savu dienesta mūžu pēc Kurzemes katla kaujām noslēdzis Liepājas teritorijā. Ivars Ķupis, cik viņam zināms, ir tā trešais īpašnieks pēc kara. Pirmajam īpašniekam bijis stāsts par to, kā viņš motociklu mēģinājis padomju laikā piereģistrēt: tā kā motocikls ražots kara vajadzībām, tam blakus motora numuram un rāmja numuram bijis iesists ērglis kā atpazīšanas zīme, kura padomju ierēdņiem nav bijusi pa prātam, un ir bijusi prasība to izdzēst. Tā nu motocikla pirmajam civilajam īpašniekam nācies ar āmuru šo zīmi aizsist ciet.

Tālāk motocikls nonāca pie otra īpašnieka, kurš arī to bija paredzējis restaurācijai, tomēr savu nodomu nepiepildīja. Pēdējoreiz, pirms braucamrīks nonāca Ivara Ķupja rokās, pa pilsētas ielām tas bija braukājis 1988. gadā.

Ķēries pie motocikla restaurācijas, Ivars Ķupis pavadīja divus gadus, kamēr atjaunoja vien solo versiju, turklāt pirmais gads tika pavadīts vien apkopojot tehnisko literatūru un apzinot, kuras detaļas jau ir īpašumā un kuras vēl jāsagādā, kā arī uzsākot trūkstošo daļu meklējumus. Pēc diviem gadiem motocikls pēc ilgāka laika novārtā atstāšanas atkal bija braukšanas kārtībā. Un tad sākās blakusvāģa meklējumi, kas izvērtās visai gari, jo Ivars Ķupis bija nolēmis – ja jau uz motora redzami iepriekš minētie ērgļa nospiedumi, tad arī blakusvāģim jābūt militārām vajadzībām gatavotam.

FOTO: Foto no Ivara Ķupja privātās kolekcijas

Galu galā šādu blakusvāģi motocikla īpašnieks atrada Ventspilī, un pēc kopskaitā pieciem gadiem motocikls ieguva tagadējo izskatu. Līdz ar to motocikls ieguva arī vēsturiskā spēkrata statusu. Kopumā, atskatoties uz restaurācija procesā pavadīto laiku, Ivars Ķupis var teikt, ka vairāk nekā 90% darba motocikla atjaunošanā paveicis pats savām rokām. Bijušas arī, protams, lietas, ko nācās uzticēt speciālistiem.

Ivars Ķupis stāsta, ka padomju laikos jebkura tehnika tika izmantota, tā tika pielabota, lai vispār būtu, ar ko pārvietoties, jo cilvēki nevarēja atļauties nopirkt jaunu, savukārt negatīvi vērtējams tieši tas, ka šī tehnika zaudēja autentiskumu pārbūves rezultātā. Būtiski ir arī tas, ka cilvēkiem nebija pieejama nekāda veida tehniskā literatūra atšķirībā no mūsdienām. Mūsdienās, piemēram, atrodami arī tādi uzņēmumi, kas ražo detaļas tieši restauratoriem, turklāt tās ir pietiekami labas kvalitātes. Ivars Ķupis piemin, ka restaurācijas darbs tiek uzskatīts par labu, ja izmantotas vismaz 30% oriģinālo detaļu. Konkrētā motocikla gadījumā var teikt, ka restaurācijas procesā izmantoti vairāk nekā 70% oriģinālo detaļu. Dažas no detaļām iegūtas no tā saucamajiem racējiem – mantu meklētājiem. Tās kuras bijušas vēl labā stāvoklī, arī izmantotas restaurācijā, bet citas (kā aizmugures spārns, kas atrodas līdzās motociklam) – izmantotas kā uzskates līdzeklis, veicot restaurāciju.

Līdzās motociklam skatāms vācu motociklista tērps – gumijas tipa auduma mētelis, kas ir sapogājams starp kājām, lai vējā neplandītos.

Uz augšu