15. oktobrī grupa "Triānas parks" laidusi klajā jaunu albumu "11", kurā iekļautas vienpadsmit dziesmas latviešu valodā. Līdz ar albuma publiskošanu klausītājiem tiek nodots arī trešais singls - dziesma "Kamēr", kas ir duets kopā ar dziedātāju Intaru Busuli. Piedāvājam sarunu ar grupu par jaunu albumu, dziesmām latviešu mēlē, Eirovīziju, sadarbību ar Raimondu Paulu un daudz ko citu.

Kā radās ideja par albuma izdošanu dzimtajā valodā?

Edgars: Tā sākās jau sen - ar "Laika dziesmiņu", kas klausītājos radīja lielu atsaucību, un mēs sapratām, ka jāraksta vēl kaut kas latviešu valodā. Tad uzrakstījām “Staru” un “Gaisa balonu”. Koncertos jūt to lielo atšķirību, kā dziesmas dažādās valodās rezonē cilvēkos.

Agnese: Transformācija bija diezgan sarežģīta, jo īpaši man. Uzskatu, ka labus tekstus

Latvijā raksta salīdzinoši maz cilvēku un tā ir ļoti liela atbildība rakstīt dziesmas latviski, lai dziesma vienkārši neizklausītos pēc tukšas mucas, kas tālu skan, vai kaut kādiem skaņu savārstījumiem.

Man pašai ir tikai daži cilvēki, kuru sarakstītie dziesmu teksti man patīk, gan stilistiski, gan mākslinieciski, gan izpildījuma ziņā. Pie dziesmu rakstīšanas latviešu valodā tu ķeries trīcošām rokām, jo latvietis saprot katru vārdu ko tu dziedi. Dziesmām ir jābūt frāzētam, jābūt ir ar domu, oriģinālam, interesantam. Tas nav tā, ka tu vienu dienu nolem - "O, izdosim albumu latviski". Man patīk dziedāta arī angliski, bet, kā jau Edgars teica, koncertos tik tiešām var just, ka dziesmas latviešu valodā cilvēki tiešām ar sevi.

Agnese Rakovska albuma prezentācijā vienā no Rīgas lielveikaliem

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

Lielu motivāciju man deva sadarbība ar Raimondu Paulu, kurā visa programma bija latviešu valodā. Tā bija tāda pirmā lielas metrāžas programma un tie nebija kaut kādi mūsdienu teksti ar kaut kādām modernām, nesaprotamām mākslas izpausmēm, bet tie bija tādi literāri, dziļi darbi no Vizmas Belsevičas, Dainas Avotiņas, kas zināmā mērā pat ir mūsu mentālais kods, jo mums patīk tādas melanholiskas un sāpīgas lietas, mums patīk gremdēties atmiņās, mums patīk, ka teksti liek mums pārdzīvot, vai, protams, arī priecāties. Man liekas, ka latvietim nepatīk tāda tukša izklaide. Viņš meklē tādu pārdzīvojumu, kas ir dziļš, emocionāls. Un, tad, kad tu strādā ar tādām alegorijām, tad, jā tu gribi arī kaut ko tādu.

Vai sadarbība ar Raimondu Paulu ir atstājusi iespaidu uz jauno albumu?

Agnese: Varbūt ne muzikāli, bet uz mani kā uz cilvēku gan. Piemēram, videoklips “Vienaldzības” ir viens no maniem veiksmīgākajiem vizuālajiem stāstiem. Kad tu vari uzturēties vienā telpā ar tādiem lieliem meistariem un vēl kopā ar viņiem strādāt, projektam noslēdzoties, ir vēlme turpināt šajās pašās sajūtās un vairs negribās atgriezties pie kaut kā cita. Sadarbojoties ar Raimondu Paulu, vairāk parādījās tieši Agnese Rakovska, bet nekad nav īsti bijusi tā sajūta, ka es eju kā Agnese Rakovska, vienmēr ir bijusi tā grupa – “Triānas parks”.

Un, starp citu, arī tajā programmā man bija forša iespēja pieredzēt to, ka nāk uz koncertiem tieši seniori un gados vecāki cilvēki.

Mums ar “Triānas parku” šobrīd ir mērķis strādāt uz auditoriju, kuru veido cilvēki, kas ir precējušies vai domā par ģimeni vai par kāda cita veida stabilitāti, un to, ka viņi vēlās dzīvot Latvijā, ka viņus uztrauc tas, kas šeit notiek apkārt.

“Triānas parka” jaunās dziesmas - tās vairs nav tādas ballīšu dziesmas. Mēs to vēlētos saukt par “tautisko romantismu” - tā ir tāda apcerēšana par to, ka viss būs kārtībā, un  to, ka mēs paši esam savas laimes kalēji un mēs paši varam radīt un veidot. Varbūt kaut ko mazu, bet tas ir mūsu, un tas arī ir forši.

Kā uz šīm pārmaiņām reaģē fani un sabiedrība?

A: Manuprāt, ja palasa Youtube komentārus, top skaidrs, ka “Triānas parka” dziesmas latviešu valodā klausītājiem patīk. Varbūt dziesma “Stars” tik labi aizgāja, jo video klipā Kanēlis (Agneses suns) nofilmēts. Saistībā ar latviešu valodu mūsu grupas lielākais joks ir, ka beidzot Edgars saprot - par ko ir dziesmas.

Vai jaunā albuma tapšanas process ir kaut kā atšķīries no iepriekšējiem?

K: Mēs visu albumu ierakstījām Cēsīs, studijā “Aleja Records” pie Reiņa Kārkliņa. Iepriekšējie albumi bija ierakstīti dažādās vietās.

E: Šis albums ir arī tāds visātrāk savāktais un vienā vilnī izdarītais, jo parasti mēs ilgi taisām dziesmas, bet šoreiz ar mērķi, ka šogad jāieraksta un jāizdod albums, mēs dziesmas sākām rakstīt jau janvārī.

K: Jā, tas bija kaut kur 2018. gada beigās un 2019. gada sākumā. Mums bija doma, ka mēs rudenī laidīsim albumu un tagad viss tā arī notiek! Parasti bija tā, ka mēs kaut kādas dziesmas sarakstām, un tad atkal divus mēnešus netiekamies, un tad atkal satiekamies, kaut ko padarām un tad šausmīgi muļļājamies.

A: Man liekas, ka mēs ar šo albumu esam beidzot izauguši, nevis vienkārši par cilvēkiem, kas strādā tā, kā viņiem sanāk, vai tā, kā viņiem patīk, bet mēs tiešām izvirzījām beidzot tādu ilgtermiņa mērķi, kas, principā ir ilgāks par gadu. Pirmo reizi mēs bijām spējīgi konceptuāli saprast, kā tas ir jādara. Protams, nevar nosodīt to, ka agrāk tā tas nenotika. Mēs paši arī vēl mācāmies strādāt.

Foto: Grupa "Triana Park" prezentē albumu "11".

K: Mums laikam vistipiskāk ir tas, ka mācāmies no kļūdām. Mēs visu laiku kļūdāmies - citreiz smagi kļūdāmies un tad mēs tā kā nedaudz sagurstam, bet tad atkal saņemamies un ejam uz priekšu. Vienmēr ir tās kļūdas, kas veicina attīstību.

A: Gribētos vēl vairāk modulēt un pieregulēt to procesu. Tu iekšā sēdi vairāk sevī un tu domā vēl dziļāk par to, kā vēl apaudzēt to dziesmu, lai viņa ir vēl oriģinālāka. Un, vienalga ir tāda sajūta, ka nedaudz ir "jāber grīdā, jo man nepatīk tā sajūta, ka viss ir sasteigts un ir jau cīņa, ka Tu zvani cilvēkiem un sarunā visādas tikšanās.

Albums “11” nav tikai par mums. Tas ir par visiem cilvēkiem, ar kuriem mēs sadarbojamies. Albuma galamērķis ir koncerts. Mums patīk uzstāties un koncerti mums ir tiešām dinamiski, jautri un tajā pašā laikā arī nostalģiski.

Pēc sadarbības ar Raimondu Paulu sapratu, ka tas man patīk, ka pēc koncerta cilvēki iet prom gan izraudājušies, gan izsmējušies. Man gribās, lai cilvēki, atnākot uz koncertu, piedzīvo dažādas emocijas - lai viņiem ir iespēja paskumt, lai ir arī viņiem tāda jautra vieta, kur viņi var padejot, un tad viņi var pasēdēt, padzert vīnu un vienkārši pabaudīt. Vēlos domāt par izklaidi no visiem šiem aspektiem. Mums arī Hanzas perona koncertā būs sēdvietas, lai cilvēki, kuri vēlās nākt uz koncertu, bet negrib stāvēt, arī var izbaudīt koncertu.

Agnese, Jūs ar Edgaru, šķiet, esat senākie grupas dalībnieki. Kā jūs vērtējat grupas izaugsmi šo vienpadsmit gadu laikā?

A: Nu, Edgar, atbildi!

K: Īstenībā, es arī esmu gandrīz tik ilgi. Es esmu vienpadsmit, viņi varbūt 12 gadus.

A: Nē, nav, grupa ir vienpadsmit gadus kopā. Arī Kristapam var šo jautājumu uzdot.

Triānas parks

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

Kristap, kā tu vērtē grupas izaugsmi?

K: Pa vienpadsmit gadiem nemainīgs ir palicis tas, ka “Triānas parks” visu laiku mainās muzikāli. Mēs nekad neesam varējuši pieturēties pie viena skanējuma vai stila. Mums bija dziesmas svingā, bija dziesmas franču, spāņu valodās. Visu laiku viss ir gājis,  mainījies. Mums ir bijušas metāla dziesmas un nenormāli traki instrumentāli gabali ar pārsteidzošiem ritmiem, kurus sarakstīja pati Agnese. Esam bijuši arī Lietuvā, kur spēlējām tikai bāra apkalpojošam personālam. Mums ir gājis raibi!

Agnese: Mēs būtībā esam izdzīvojuši pilnībā visus punktus – sliktos un labos. Man liekas, ka ir arī bijuši kritiskie punkti, piemēram, kad kāds paziņo, ka viņš vairs nevar turpināt savu dalību šajā grupā, bet nav bijusi tāda diena, kad tā būtu bijusi es. Cilvēki maina redzējumu par sevi, piemēram, kāds sevi ierauga kā vetārstu vai kaut ko citu, un tu nevari neko izdarīt, jo katrs cilvēks pasauli redz un pārdzīvo citādāk. Es zinu, ka mūzika ir mana sirdslieta un no pirmās dienas uz skatuves esmu ļoti konsekventi apzinājusies, uz kurieni es eju un cik tālu es iešu. Man dažreiz ir tāda sajūta, ka es nevaru iedomāties, ko es vēl varētu darīt, lai gan esmu paralēli dažādas citas lietas darījusi. Bet “Triānas parkā” viss ir kopā - tu radi mūziku, gan mēģini viņu pārdot, gan mēģini viņu iesaiņot. Es nezinu, kas man vēl tik labi nepiespiežoties sanāk, kā darboties šajā te visā parkā. Kristaps gadu gaitā izglītojies mūzikā - viņš ir producējis visas šīs dziesmas, un mums nav jāmeklē cilvēki ārpus, kas to darīs. Mēs paši varam sevi noproducēt, sakārtot savu menedžmentu, atrast, kur mēģināt. Mēs paši varam organizēt savus pasākumus un mēs gribam, lai tas ir pilns cikls, ko mēs varam izdarīt paši, esot šeit, ar saviem resursiem - vismaz tāds, man liekas, ir “Triānas parka” uzstādījums.

Kādi jums ir secinājumi pēc Eirovīzijas?

A: Es neko vispār negribētu mainīt, vispār nekad neskatos atpakaļ - es vienkārši izdaru lietu, un tā ir palaista prom – pasaulē. Dziesma “Line” ir viena no mūsu “bombīgākajām” dziesmām. Manuprāt, Eirovīzijas priekšnesums bija estētisks – pamatīgi uzbūvēts un mēs tam gatavojāmies ļoti daudz un ļoti nopietni. Tā kā varu sacīt - mūsu sirdsapziņa ir tīra un mēs centāmies izdarīt maksimāli ko mēs varējām. Saprotams, Eirovīzija mums bija ļoti liels pārdzīvojums. Īpaši pirmās divas dienas pēc koncerta bija ļoti smagi.

"Line"

FOTO: GLEB GARANICH/REUTERS

K: Bet  mums patika Eirovīzija un Kijeva! Ar konkursiem ir tā, ka tu nekad neko nevari zināt! to pat nevar zināt, vai tas bija izdomāts, vai nebija. Un tur tā visa politika, balsošanas politika, kā kurš kaut kā saliekas - kur var balsot, kur nevar.

A: Tagad jau ir jauna diena, jauns laiks, mums ir iznākuši jauni klipi, jaunas dziesmas un jauns albums.

Noklausies jauno albumu.

Jā, atgriežoties pie albuma – daudz tiek runāts par to, ka albuma formāts mūsdienās ir tā teikt miris. Vai jūsuprāt albumā visiem ir jābūt singliem?

K: Nē, visām dziesmām nav jābūt singliem. Manuprāt, albuma burvība ir tā, ka tu vari izlaist arī tās dziesmas, kuras pašas par sevi nekad nespētu izdzīvot. Piemēram, mums jau tāda tradīcija ir kļuvusi, mēs liekam kādu minūti, līdz pusotru - divas garas starpspēlītes (interludes). Šīs dziesmas nav domātas radio, taču albuma kontekstā tev ir pieejams milzīgs darba lauks, kurā izpaust savas idejas daudz mākslinieciskāk, konceptuālāk, neuztraucoties par to, ko citi padomās. Singliem ir konkrēts formāts un uzdevums. Tagad jau radio formāts ir trīs minūtes, un, lai tu gribi, lai cilvēki nāk uz koncertiem, tev jādabū tās dziesmas ir radio. Un, tad tev ir kaut kādi nosacījumi, kuriem tev jāseko ir līdzi, un tad tu esi spiests kaut kādos brīžos sevi ieraut, lai iekļautos tajās trīs minūtes un varbūt neliktu metāla ģitāras partijas iekšā.

A: Man liekas, ka mums kā māksliniekiem, kuri uz skatuves darbojas jau vienpadsmit gadus, vienkārši pieklājas izdot albumu. Līdzīgi kā mākslinieki, kuri glezno, gatavojot savus darbus izstādei, izvērtē, kurš no tiem desmit ir vislabākais.

K: Jā, vienmēr ir kaut kas, tas viens, kas pārdod to un visiem ir karogu nesēji. Jebkur tas ir, arī auto tirgotājiem.

A: Svarīgi ir tas, ka mums pašiem, vismaz man personīgi, katra no dziesmām ir ļoti  īpaša. Mums pašiem ir grūti saprast, kurš tad būs tas karoga nesējs, jo par visām dziesmām var teikt, ka, jā mēs esam viņā ieguldījuši darbu un enerģiju. Jā, varbūt albums kā formāts ir beigts, bet, tajā pašā laikā var jau domāt, ka nevajag viņus pirkt. Vismaz, ja tev patīk tā grupa, un patīk, tas ko viņi dara un, ja tas paliek kaut kādā arhīvā. Es domāju, ka tam diskam kā datu nesējam, viņam nav ne vainas.

Kristaps:  Es domāju, ka diski, kā diski ir miruši, kaut kur viņi dzīvo kaut kādu dzīvi, kas ir stipri mazāk kā kādreiz, bet albums kā formāts, es domāju, ka viņš vēl joprojām dzīvos.

Video: Triānas parks un Intars Busulis "Kamēr".