“Tangerine Dream” bez šaubām ir viena no visu laiku nozīmīgākajām elektroniskajām grupām un šī mūzikas novirziena pionieri. Kā jūs (katrs no jums) nokļuvāt “Tangerine Dream”, un kādas ir sajūtas būt daļai no leģendāra projekta, kas ilgst jau vairāk nekā pusi gadsimta?

2003. gadā mani uzaicināja uz Edgara [Frēzes] studiju Vīnē. Pēc darba Edgara studijā un koncertturnejas mani 2004. gadā lūdza pievienoties grupai jaunā albuma tapšanā, un pēc tam arī koncertos 2005. gadā. Pirmais albums, kurā piedalījos kā viens no komponistiem bija “Jeanna D’Arc” kopā ar Edgaru un Džeromu Frēzi (Jerome Froese).

2011.gadā Edgars man piešķīra muzikālā direktora amatu.

Kopā mēs pavadījām desmit gadus viņa studijās Vīnē un Berlīnē. Es pat dzīvoju viņa mājā Vīnē. Esmu spēlējis un komponējis vairāk nekā 70 “Tangerine Dream” albumos.

Hošiko Jamanē (Hoshiko Yamane) pirmo reizi pievienojās mums uz skatuves 2011. gadā Mančestras koncertā. Viņa arī piedalījās daudzu albumu tapšanā, un ir nozīmīga radošā darba daļa.

Ulrihs Šnauss (Ulrich Schnauss) pievienojās mums 2014. gadā pēc “Phaedra Farewell Tour” koncertturnejas. Edgars nolēma izslēgt perkusiju, saksofona un ģitāras partijas, lai atgrieztos pie sekvenceros balstītas elektroniskās mūzikas, kas tiek spēlēta simfoniskā veidā. 2014. gada novembrī un decembrī mēs nospēlējām četrdaļīgu koncertturneju Austrālijā.

Mēs nekad neesam nonākuši situācijā, kad mums būtu jāpieņem lēmums, vai turpināt “Tangerine Dream” vai ne – man tas ir tikai vēl viens Edgara uzdevums un rīkojums, jo viņam ir plāns katrai iespējamai situācijai.

Tā ir rūpēšanās par mantojumu un ilgu kombinācija, lai atrastu jaunus veidus, kā attīstīt “Tangerine Dream” ideju un konceptu.

Vai ir jūtams spiediens grupas statusa dēļ? Kā tas ietekmē grupas darbu, dzīvās uzstāšanās? Piemēram, vai ir kāda atšķirība strādājot “Tangerine Dream” vai citos projektos?

Tas jau pamatā ir pilnīgi skaidrs. Jau pirms pirmās skaņas jābūt nodomam – tātad ir skaidrs vai mūzika tiek komponēta “Tangerine Dream”, vai kādam citam projektam.

Šķiet, ka pēdējā laikā “Tangerine Dream” skanējums atkal pietuvojies grupas saknēm – balstīts sintezatoros, ar plašām kompozīcijām. Vai tas bija apzināts lēmums? Vai arī tā ir daļa no dabiska radošā cikla, kurā jūs kā mūziķi sekojat intuīcijai un vienkārši ļaujaties virzienam noskaidroties procesa gaitā?

Šis bija galvenais koncepts tā sauktajiem “Kvantuma gadiem” (Quantum Years). Ideja bija atgriezties pie sekvenceros balstītas mūzikas, integrēt septiņdesmito gadu brīvo formu un strukturēto astoņdesmito gadu idejas un nodomus laikmetīgā skaņas veidolā.

Ikkatra iesaistītā persona sniedz mūzikai jaunu ietekmi, pārdomas un skatījumu. Balstoties milzīgā Edgara skiču apjomā, kas jau bija saglabātas dažādos formātos, mēs ierakstījām jaunu mūziku. Svarīgi, lai simfoniskā ziņā katrs cilvēks ir iesaistījies, tas nozīmē atbildību un uzdevumus mūsu mūzikas ietvaros.

Šogad “Tangerine Dream” laida klajā “In Search Of Hades” kolekciju, kas iekļauj izvērstu “Tanegrine Dream” ierakstu klāstu laika posmā no 1973. līdz 1979. gadam. Tajā ietverts iepriekš neizdots ieraksts ar nosaukumu “Oedipus Tyrannus”. Vai kādi jaunu ierakstu plāni? Vai strādājat pie jauna materiāla?

Jā, mēs jau strādājam pie jauna studijas albuma, kas visticamāk nāks klajā 2020. gadā. Aizvadīto pāris gadu laikā esam izdevuši “Quantum Gate”, “Quantum Key” un “The Session I-V”.

Noklausies.

Kā ar citiem projektiem, piemēram filma vai videospēļu skaņu celiņiem? Agrāk “Tangerine Deam” diezgan daudz tādu ir sakomponējuši. Kā darbs pie skaņu celiņa atšķiras no studijas albuma ieraksta?

Studijas albuma mūzikai jākalpo pašai mūzikai. Savukārt mūzika, kas rakstīta filmai vai videospēlei, jābūt pakārtotai attiecīgās filmas vai spēles jēgai un atmosfērai. Abas pieejas ir lieliskas dažādu iemeslu dēļ. Rakstīt mūziku filmai daļēji nozīmē to darīt arī orķestrim, jo skaņas filmā nemainās tik krasi, kā tas var notikt albuma ietvaros. Filmas mūzikas gadījumā katrs sintezators, skaņas avots utt. tiek uztverts kā atsevišķa persona lielā orķestrī. Studijas albums lielākoties top vairāk priviliģētos, kontrolētos apstākļos, ieskaitot vairāk laika. Mūzika videospēlēm gan ir diezgan atšķirīga. Piemēram “Grant Theft Auto V” pati miksē mūziku, jo tā saistīta ar konkrētu spēlētāja pozīciju spēlē. Lielo motīvu un melodiju idejas, kādas novērojam “Vējiem līdzi” vai “Zvaigžņu karos” utt., nedarbojas mūsdienu videospēļu mūzikas kontekstā, jo spēlētājam nepieciešamais laiks, lai gūtu panākumus, piemēram, vienā misijā, ļoti atšķiras. Tātad jums jāstrādā ar noskaņām un ritmiskiem elementiem.

Vai varat nosaukt kādas idejas, kultūras parādības, personīgo pieredzi, kas nozīmīgi ietekmē “Tangerine Deam” mūziku? Vai arī pieeja ir vairāk formālistiska, koncentrējoties uz kompozīciju, noteiktiem skaņu aranžējumiem, noskaņām, pārāk nelauzot galvu par ārpus mūzikas radīšanas notiekošo?

Ļoti labs jautājums! Es domāju, ka nav iespējams norobežoties no vides, laika gara un visas jūsu esošās, uzkrātās pieredzes. Kas attiecas uz gaumi un prasmēm, iespējams, tās veido pusi no jūsu mākslinieciskās izpausmes. No otras puses vairāki “Tangerine Dream” elementi ir balstīti uz izstrādātām strukturizētām skaņu kārtām vai “gammām”. It īpaši, izmantojot soļu sekvencerus. Piemēram, izmantojot 16 daļu ritma dalījumu un veidojot 16 nošu šablonu. Šādā šablonā mēs varam individuāli apstrādāt katru noti, piemēram kādu no notīm izslēgt, ieslēgt, mainīt nots augstumu un garumu. Dziļākā līmenī tas mums dod iespēju manipulēt ar katru no skaņām, kuras galu galā veido 16 soļu garu šablonu.

Nav šaubu, ka ar unikālajām skaņām un īpašo pieeju mūzikas komponēšanai “Tangerine Deam” atstājusi nozīmīgas pēdas mūzikas vēsturē. Kā jums šķiet, vai mūsdienās - ņemot vērā visas pieejamās tehnoloģijas un straumēšanas platformas, komunikācijas iespējas un vispārējo informācijas pārpilnību - mūzikas jaunrades apstākļi ir vairāk vai mazāk labvēlīgi nekā 60. gadu beigās, 70. vai 80. gados?

Vairāk iespēju nozīmē arī vairāk saistību.

Ne katrs mūziķis ir labs komponists un tikpat kompetents sociālo mediju un mārketinga lietotājs. Ideja par neierobežotām iespējām vispār ir zināmā mērā biedējoša.

Piemēram, lielisku brīžu uztveršana kādā laika sprīdī: jūs piedalāties lieliskā koncertā, taču tā noskaņu var sagrozīt vai pilnībā iznīcināt “viedtālruņa-Youtube-video”, jo dažreiz tas vienkārši pārraksta jūsu pašu veidotās atmiņas par koncertu. Bet tā ir mūsu sabiedrības sastāvdaļa, un es, piemēram, esmu liels mūzikas izpētes algoritmu straumēšanas platformās fans. Diezgan bieži izdzirdu jaunus māksliniekus un grupas, kurus vēl nekad neesmu klausījies, un tur atrodu kādu man patlaban interesantu mūziku.

Oktobrī un novembrī “Tangerine Deam” dodas Eiropas turnejā, kurā ietilpst arī koncerts Cēsīs. Šis būs pirmais “Tangerine Deam” šovs Latvijā, un bez šaubām mūzikas fani par to ir patīkami satraukti. Kam viņiem gatavoties - vai jūs izpildīsiet mūziku galvenokārt no jaunākiem vai vecākiem albumiem? Vai vispār ir stingri noteikts kompozīciju saraksts? Varbūt daļa no tā ir improvizācija?

Koncertos mēs spēlējam mūziku, kas izdota no 1974. līdz 1989. gadam un tad pēc 2005. gada. Es uzskatu, ka pirms 1973. gada tapusi mūzika nav īsti piemērota atskaņošanai. Savukārt 1989. - 2000. gadu periodā radītais materiāls vienkārši nav mūsu iecienītākais. Katrā koncertā spēlējam tā saucamo “sesiju” - improvizācijas un “reālā laika kompozīcijas” sajaukumu. Sesijas sākumā mēs vienojamies par tempu un pirmo akordu vai taustiņu - viss pārējais ir mūsu visu trīs plūdināts, ietekmēts un veidots. Sesija ilgst no 20 līdz 120 minūtēm, dažkārt pat vēl ilgāk. Tas palīdz saglabāt svaigu un radošu garu gan mums pašiem, gan ideālā pasaulē arī skatītājiem.

Video: Koncerts 1975. gadā.

Jūs esat uzstājušies daudzās un dažādās vietās. Runājāt par to, cik atšķirīgi cilvēki reaģē uz “Tangerine Deam” mūziku - piemēram Dienvideiropā reakcija ir emocionālāka, auditorija dažreiz pat dejo mūzikas pavadījumā, kamēr tādās valstīs kā Vācija un Japāna klausītāju attiecības ar skaņu mēdz būt vairāk meditatīvas. Vai tas kaut kādā veidā ietekmē jūsu sniegumu? Vai ir atšķirība spēlēt intīmākās vietās un, teiksim, oficiālākā vidē - piemēram, filharmonijas zālēs vai operas namos?

Jā, ir lieliski redzēt, ka cilvēki uz mūsu mūziku reaģē ļoti atšķirīgi, jo mēs no tā varam mācīties. Nav iespējams mani atraut no telpā esošajiem cilvēkiem, tas ir tāpat kā klausīties mūsu mūziku daļēji arī ar viņu ausīm, tāpēc tas ļoti ietekmē koncerta norisi. Cilvēki, norises vietas, satiktie ļaudis, pat lidojums un viesnīcas istaba var ietekmēt koncertu. Šī ir arī “Kvantu gada” koncepcijas elementārā sastāvdaļa - kaut kādā līmenī viss ir savstarpēji saistīts. Rezultāts ir sesija katra koncerta beigās.

Vai atceraties savu iecienītāko “Tangerine Deam” koncertu? Kas tajā bija īpašs?

Nav iespējams pārspēt pirmā mirkļa maģiju, kas bija Londonas koncertzālē “Shepherd's Bush Empire“. Mēs uzsākām koncerta pirmo stundu, skatoties tikai uz mūsu instrumentiem, kuri bija uzstādīti pretēji – tā, ka mēs paši neredzējām auditoriju. Starp 1. un 2. daļu man bija jāspēlē klavieru partija skatuves priekšā. Tas bija vienlaikus biedējošs un brīnišķīgs brīdis.

Otrs būtisks brīdis, ko atminos, saistīts ar mūsu koncertu Oslo pagājušajā gadā, kad, iespējams, visi uz skatuves bija vienisprātis: “Sajūtas ir brīnišķīgas, viss notiek lieliski un tā varētu ilgt daudzas turpmākās desmitgades”.

Biļetes uz koncertu Cēsīs visā “Biļešu serviss” tīklā un www.bilesuserviss.lv.

Video: Tangerine Dream | Boiler Room x Dekmantel Festival 2018.