Latviešu strēlnieku bataljonu formēšana bija liels izaicinājums Organizācijas komitejai, kuras sastāvā vairums cilvēku bija bez militāras pieredzes. Turklāt bataljoni bija jāformē pēc iespējas ātrāk, jo bija gaidāms vācu uzbrukums Rīgai. Situāciju apgrūtināja arī katastrofālais stāvoklis Krievijas armijā, kurā pēc 1915. gada vasarā piedzīvotajām smagajām sakāvēm valdīja visa veida materiālu, ieroču un virsnieku deficīts. Rezultātā latviešu strēlnieku bataljoniem bija jāsaskaras ar lielām grūtībām nepieciešamo materiālu un kadru iegūšanai.

Filmas reklāmas rullītis.

Organizācijas komiteja saskārās arī ar piemērotu telpu trūkumu. Par pirmajām bataljonu mājvietām kļuva nesen evakuētā Cīzes kuģu būvētava un „Ziemeļblāzmas” biedrības nams Mīlgrāvī. Bataljonu formēšanai izmantoja arī Daugavgrīvas cietoksni, Citadeli un Ķeizarmeža kazarmas. Dažkārt strēlnieki „pazuda” uz dažām dienām vai pat nedēļām un mēnešiem, garlaicīgās apmācības vietā izvēloties pavadīt laiku vai nu pie savām ģimenēm vai izklaidējoties tuvējā Rīgā. Bija arī gadījumi, kad strēlnieki patvaļīgi mainīja bataljonus, klejojot no vienas strēlnieku vienības uz citu, lai atrastu sev tīkamāko.

Treniņnometnēs, gatavojoties savām pirmajām kaujām, strēlnieki nodevās praktiskām apmācībām, piemēram, kā doties izlūkos, veidot dzeloņdrātu pinumu un to pārvarēt, kā nosargāt teritoriju, orientēties pēc kartes un apvidus u.tml. Par spīti ieroču trūkumam, jaunie strēlnieki ar lielu sajūsmu nodevās šaušanas apmācībai.

Pastāvēja arī disciplīnas problēmas, t.s. Rīgas pašpuikām – no trūcīgajiem strādnieku rajoniem nākušajiem zēniem – netrūka bravūras un drosmes, kā arī nevēlēšanās pakļauties disciplīnai,

dažkārt no kazarmām viņi pazuda dienām, pat nedēļām ilgi un “garlaicīgo” nodarbību vietā izvēlējās izklaidi.

Iesākumā pilsētnieki un laucinieki turējās savrup, izcēlās pat savstarpēji kautiņi, bet pamazām abas puses sāka mierīgi sadzīvot. Pašpuiku izlēcieni drīz vien pārauga nekaitīgā izjokošanā.

Daudzi karu uztvēra kā rotaļu, to veicināja arī apmācībā izmantotie koka ieroču prototipi, īstos ieročus izdalīja tikai pēdējā brīdī, un to joprojām pietika tikai dažiem. Kopumā latviešu brīvprātīgos izmeta kaujas laukā ļoti nesagatavotus, bet virspavēlniecība vairs ilgāk nevarēja kavēties.

“Dvēseļu puteņa” vajadzībām treniņnometne tika izveidota Līgatnē, kuras vide ideāli atbilda filmai nepieciešamajai noskaņai. Filmas mākslas departaments divu nedēļu garumā vaigu sviedros strādāja pie vides labiekārtošanas un ar vēsturisku fotogrāfiju un materiālu palīdzību rūpnīcas teritoriju noformēja atbilstoši tam laikam.

Plašāka informācija par Pirmo latviešu strēlnieku bataljonu apmācībām apskatāma šeit.

Foto: "Dvēseļu puteņa" aizkadri – pirmo strēlnieku bataljonu apmācība.