Rīgas centra augstākās klases jeb premium dzīvojamās mājas „Central Club Residence II” restaurētais griestu gleznojums ir iekļauts starp Latvijas labākajām būvēm ar sarežģītiem būvniecības procesiem, kuras uzlabojušas vides kvalitāti, un ir apskatāms izstādē „Vietas, ko maina būves”. Restaurētais gleznojums, kas ir dzīvojamās ēkas īpašais akcents ieejas vestibilā, ir unikāls ne tikai Latvijā, bet arī tuvējās kaimiņvalstīs.
Maija nogalē ekspluatācijā nodotā jaunuzbūvētā māja Lāčplēša ielā 11, ir daļa no projekta attīstītāja „Axi Invest” ieguldījuma, pārdomāti atjaunojot kvartālu starp Lāčplēša un Baznīcas ielu.
Nams tapa 1860. gadā būvētās koka ēkas vietā, kura, lai arī nebūdama vairs konstruktīvi glābjama, slēpa īstu pērli – dekoratīvi bagātu, izsmalcinātu 19. gadsimta griestu gleznojumu.
Gleznojums saskaņā ar Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas norādījumiem, izmantojot sarežģītu restaurācijas tehnoloģiju, tika integrēts ēkas vestibilā, kļūstot par galveno telpas māksliniecisko akcentu un par nama īpašo identitāti, apliecinot, ka mūsdienu arhitektūrā iespējams integrēt senas, vēsturiskas lietas, dodot tām jaunu dzīvi.
Gleznojuma izmēri – kopumā restaurējami bija 25 m² - ietekmēja arhitektūras risinājumu izvēli un plānojumu. Jaunās daudzdzīvokļu ēkas arhitektonisko kompozīciju veido stiklotas fasādes sistēmas un akmensmasas lielizmēra plākšņu apdare pirmajā stāvā, izteiksmīga erkeru kompozīcija no otrā līdz piektajam stāvam, kas veidota no stiklotas alumīnija fasādes sistēmas un fasādes apdares lielizmēra paneļiem ar koka tekstūru. Rudens toņos ieturētā koka tekstūra rada mājīgumu un sasaisti ar kādreizējo, vēsturisko koka apbūvi zemesgabalā un ar blakus ēkām, bet Lielvārdes jostas elementi sasaucas ar ielas nosaukumu Lāčplēša kontekstā, fasādē iekļauti arī līdzās esošās vecās Ģertrūdes baznīcas arhitektūras elementi.
Par šī nama unikālo identitāti iepriekš izteicies projekta arhitekts Uģis Zābers: „Esmu gandarīts, ka izdevās pārliecināt pasūtītāju, ka arī publisko telpu – halles un abu kāpņu telpu – interjeram ir jābūt loģiskam ēkas ārējā tēla turpinājumam. Šajā vietā kādreiz atradās vēsturiska ēka, kurā tika atrasts vērtīgs griestu gleznojums. Tas pēc Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas norādījumiem bija jānoņem un jārestaurē, un jaunajā objektā tam bija jāatrod vieta eksponēšanai. Gleznojums tika noņemts nost pa gabaliņiem un atlikts atpakaļ ieejas hallē, turklāt visas vēsturiskās plaisiņas, defekti nav „piepucēti”, bet gan saglabāti, kas dod tā laikmeta „garšu”. Gleznojumu ir izdevies saglabāt ļoti autentisku. Šis griestu gleznojums arī bija viens no motīviem, kas noteica, kā attīstīsies interjers hallē.”
Griestu gleznojuma agrāko spozmi atguva restaurators Valdis Platais un Madara Rasiņa ar savu speciālistu komandu – kopā 9 cilvēki, un šim darbam bija nepieciešami 4 gadi.
Valdis Platais: „Šis bija īpašs darbs, jo līdz šim nekas tāds nebija Latvijā darīts. Atklātais griestu gleznojums bija t.s. sausās freskas tehnikā (gleznots uz sausa apmetuma). Tas, kas šo restaurācija padarīja par unikālu, bija gleznojuma transfērs. Mums tas bija pa gabaliem jāņem nost no vecās ēkas griestiem (pārvietojamo gabalu izmērus noteica logu un durvju ailes, pa kurām to iznesa), jāaizved uz restaurācijas vietu un tad gatavs jānogādā atpakaļ objektā. Nekas tāds nebija darīts nedz Latvijā, nedz Baltijas valstīs, bet kaimiņos – Krievijā, kad pirms vairākiem gadiem viesojāmies Ermitāžā, bija dokumentētas liecības par līdzīgu restaurācijas procesu, bet tikai 6 m² apmērā, bet mūsējais izmēru ziņā to pārsniedza vismaz četras reizes – tas ir ļoti liels restaurētais apjoms.
Kāpēc šādus darbus veic tik reti? Lai arī ir pieejami labi restauratori, tomēr tas ir ne tikai sarežģīts un darbietilpīgs, bet arī dārgs process, ja to attiecina pret kopējām projekta izmaksām.
Restaurāciju sākām 2014. gada sākumā un atjaunoto gleznojumu jaunajā vietā - hallē uzstādījām 2018. gada beigās.
Rezultātā projekta pasūtītājs ieguva gleznojumu praktiski oriģinālā skatā un apjomā – 97% no tā, kāds tas bija bijis. Piemēram, Polijā kultūras pieminekļu sargi šādos gadījumos pieļauj pat 30% zudumus, bet šai gadījumā aptuveni 3% zuduma ir izcils rezultāts. Liela daļa laika mums pagāja ne tikai restaurējot, bet arī komunicējot ar ārvalstu kolēģiem un pasūtītāju, arhitektu, pieminekļu sargiem un būvvaldi. Es vēlos īpaši uzteikt šo komunikāciju, kas bija operatīva un cieņpilna, un ļoti atviegloja darbu.
Laiks atjaunošanai bija pietiekams, bet gadījās arī izaicinājumi: līdz darba pabeigšanai mums bija palikuši tikai pāris mēneši, un, aizbraucot klātienē uz objektu, sapratām, ka mums būs radikāli jāmaina restaurācijas tehnoloģija, ko noteica metode, kā gleznojumu bija paredzēts stiprināt pie griestiem. Gleznojums tika noņemts no vecas ēkas un, kā jau senās ēkās, tas bija greizs, šķībs, bet virsma, kur to bija paredzēts novietot, bija perfekta, gluda. Tas bija kā basketbola bumbu no apaļas pārvērst plaknē, lai netiktu mainīta gleznojuma ģeometrija un nebūtu baltu laukumu. Iepriekš tika plānots, ka gleznojums pie griestiem tiks stiprināts ar enkuriem. Izrādījās, ka griestos nedrīkstam neko urbt, tādēļ bija jāatrod cits stiprināšanas risinājums: kā to pielīmēt, lai tas kalpotu mūžam. Tas bija liels izaicinājums.
Gribu arī noņemt cepuri arhitekta Uģa Zābera un pasūtītāja priekšā par spēju operatīvi pielāgoties esošajiem apstākļiem. Sākotnējā arhitektoniski mākslinieciskā izpēte liecināja, ka griestu gleznojums būs tumši brūns, lakots, bet darba gaitā atklājās, ka centrālais halles elements būs pavisam citā krāsu gammā. Tāpēc arhitektam nācās ātri un ievērojami pieskaņoties ar interjera un apdares materiāliem. Lai gan darbs bija izaicinošs, tomēr, paveikto aplūkojot, ir liels gandarījums un prieks.”
