Jauns amats ar plašākām pilnvarām: topošā EK izpildviceprezidenta galvenie uzdevumi tuvāko gadu laikā (16)

Māris Kūrēns
, Žurnālists
CopyLinkedIn Draugiem X
Foto: EPA/Scanpix

Līdzšinējais Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis jaunajā sasaukumā būs Eiropas Komisijas izpildviceprezidents finanšu pakalpojumu un ekonomikas jomā. Intervijā portālam TVNET Strasbūrā Dombrovskis pastāstīja, ar ko tieši atšķirsies šie abi amati un kas tiks darīts tuvāko gadu laikā.

- Spriežot pēc publiski pieejamās informācijas, Eiropas Komisijas izpildviceprezidentam ir plašākas pilnvaras nekā „vienkārši viceprezidentam”. Kā ar šīm pilnvarām jūs plānojat īstenot savas ieceres?

- Viena būtiska atšķirība starp izpildviceprezidentu un viceprezidentu ir tā, ka izpildviceprezidenta tiešā pārraudzībā ir ģenerāldirektorāts. Līdz ar to tas arī dod plašāku resursu un labākas iespējas strādāt ar ģenerāldirektorāta atbalstu un nav tikai koordinējošā funkcija. No šāda viedokļa, protams, uzstādījums ir cieši strādāt ar atbildīgo ģenerāldirektorātu, kas manā gadījumā ir FISMA, kas atbild par finanšu pakalpojumiem.

Ja runājam par iecerēm nākamajā Eiropas Komisijā, tai ir iezīmētas trīs centrālās prioritātes. Viens ir virzība uz klimata neitrālu ekonomiku, un šis nospraustais mērķis ir jāsasniedz līdz 2050. gadam. Otrs lielais darba virziens ir attiecībā uz ekonomikas digitalizāciju un visiem ar to saistītajiem aspektiem. Trešais darba virziens ir saistībā ar visiem ekonomikas jautājumiem un ciešāku sasaisti starp ekonomiku un sociālajiem jautājumiem.

Par iecerēm – es būšu atbildīgs par ekonomikas un sociālajiem jautājumiem, taču būs arī sasaiste ar abām iepriekš minētajām prioritātēm. Līdz ar to viens svarīgs jautājumu bloks, pie kā plānoju strādāt, ir saistībā ar investīcijām, kas ir svarīga Eiropas Savienības ekonomiskās politikas prioritāte. Tā ir kontekstā ar nākamo daudzgadu budžetu – „InvestEU” programmu, arī veidojot jauno ilgtermiņa Eiropas Investīciju plānu. Mērķis ir „mobilizēt” vienu triljonu eiro ilgtspējīgām investīcijām.

Paralēli ir iecere turpināt strādāt pie jautājumiem, kas aizsākti jau Žana Kloda Junkera Komisijas sasaukuma laikā, respektīvi, pie eirozonas reformām. Vēl arī jautājumi kā Eiropas stabilitātes mehānismu reformas un instrumentu klāsts, atbalsts vienotajam rezolūcijas fondam. Tās ir lietas, kas pašlaik tiek virzītas tālāk. Vēl jāturpina darbs pie Banku savienības pabeigšanas.

Tas ir darbs, kur jāpabeidz darbs pie citiem elementiem, piemēram, Eiropas noguldījumu garantiju shēmas, un tālākais darbs pie kapitāla tirgus savienības, lai diversificētu Eiropas ekonomikas finansējuma avotus, un liekot uzsvaru uz mazo un vidējo uzņēmumu finansējuma pieejamību.

Ja runājam par finanšu pakalpojumu sektoru, es uzsvērtu ilgtspējīgo finanšu plānu, kas pamatā ir par to, kādā veidā veicināt privātā sektora ieguldījumus ilgtspējīgos mērķos, kā arī „Fintech” plāni, kas sasaucas ar ekonomikas digitalizācijas prioritāti. Tajā skaitā jāizvērtē arī kritptovalūtas – šeit kā piemērs bieži tiek piesaukts „Facebook” kripovalūtas „Libra” piemērs.

Tie ir daži darba virzieni – tāpat plānojam arī pie sociālajiem jautājumiem, pie Eiropas sociālo tiesību pīlāra ieviešanas plāna, kur plānotas vairākas iniciatīvas, tostarp arī ietvars Eiropas minimālajai algai.

Ir arī virkne citas jomas, kuras ir manā darba kompetencē, tostarp arī cīņa pret naudas atmazgāšanu, sankciju ieviešana. Protams, arī Eiropas semestris, kas ir Eiropas Savienības dalībvalstu fiskālā un makroekonomiskā uzraudzība. Tas, protams, ir ikgadējs darbs, taču tas ir jāturpina.

- Kādas varētu būt tās aktivitātes, ko varētu veikt saistībā ar naudas atmazgāšanas apkarošanu?

- Runājot par cīņu ar naudas atmazgāšanu, tad faktiski tā problēma, kas pašlaik iezīmējas, – mums ir stingri likumi un normatīvi, tā saucamās direktīvas. Bet – uzraudzība ir pilnībā dalībvalstu nacionālā kompetencē. Līdz ar to mēs redzam, ka šis uzraudzības līmenis ir stipri atšķirīgs vairākās valstīs, līdz ar to priekšlikums būtu virzīties uz zināmu uzraudzības jautājumu centralizāciju. Tas nozīmē, ka būtu jādod plašākas funkcijas Eiropas līmeņa institūcijai, kas varētu koordinēt nacionālo uzraudzības dienestu darbu. Pirmais solis jau ir veikts – tad, kad mēs veicām Eiropas uzraudzības iestāžu pārskatu, tad paredzējām plašākas pilnvaras Eiropas Banku iestādei, tieši saistībā ar cīņu pret naudas atmazgāšanu. Šīs pilnvaras stāsies spēkā 2021. gadā, taču pašlaik skatīsimies, kādi ir tālākie nepieciešamie soļi Eiropas līmeņa uzraudzības virzienā.

- Tas varētu uzlabot situāciju arī Latvijā?

- Mēs zinām, ka naudas atmazgāšanas skandāli ir skāruši daudzas Eiropas Savienības valstis. Pirms dažiem mēnešiem veicām arī pētījumu un ziņojām, ka, pētot desmit dažādus naudas atmazgāšanas skandālus dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs, ieskaitot arī „ABLV Bank” gadījumu Latvijā, daudzas no tām problēmām, ko iepriekš jau iezīmēju, parādījās. Šeit jārunā par uzraudzības mehānismiem – to līmeņu atšķirību, un arī pašās bankās nereti uzraudzības procesiem ir pieiets formāli, neveicot pienācīgu risku analīzi.

- Kādus vēl priekšlikumus Eiropas Komisija varētu virzīt, kas būtu jūsu pārziņā?

- Šie priekšlikumi būs samērā daudz. Faktiski Eiropas Komisijai ir iezīmējusies plaša darba kārtība. Mēs formāli savu darba plānu prezentēsim tikai tad, kad komisija sāks savu darbu, bet galvenās prioritātes ir iezīmētas. Šeit jau jārunā par iepriekš minēto Eiropas investīciju plānu, un notiks sadarbība ar atbildīgo Reģionālās attīstības komisāri, Taisnīgas pārkārtošanās fondu (Just Transition Fund), kas ir atbalsta mehānisms attiecībā uz klimata neitrālu politiku. Tas palīdz reģioniem un sektoriem, kurus visvairāk skars pāreja uz klimata neitrālu ekonomiku. Faktiski šī pāreja uz klimata neitrālu politiku var radīt jaunas darba vietas, bet skaidrs, ka šīs darba vietas mainīsies, un atsevišķos sektoros tās var arī samazināties. Līdz ar to reģionos būs jānovērš negatīvās sekas un jānodrošina cilvēkiem, piemēram, pārkvalifikācijas iespējas.

Tāpat arī tiks turpināts darbs un nāksim klajā ar jaunām iniciatīvām saistībā ar ilgtspējīgām finansēm, kas skar privāto sektoru. Tātad – būs konkrēti priekšlikumi banku savienības un kapitāla tirgus savienības pabeigšanas. Tie būs saistīti ar Bāzeles standartu ieviešanu. Kapitāla tirgus kontekstā būs priekšlikumi arī par jauna fonda izveidi, kas būtu privātās publiskās partnerības fonds, lai veicinātu mazo un vidējo uzņēmumu ieiešanu kapitāla tirgos (Initial public offerings), kad mazie un vidējie uzņēmumi var sākt kotēt savas akcijas biržās.

Saistībā ar Eiropas sociālo tiesību pīlāru jāpiemin iniciatīva par jaunatnes garantijas fonda paplašināšanu, izveidot jaunatnes garantiju kā pastāvīgu instrumentu. Tāpat jāpiemin priekšlikums par bērnu garantijas fondu, kas būtu pēc līdzīgas idejas kā jaunatnes fonds. Būs daudz pasākumi sociālajā jomā.

Attiecībā uz Eiropas Semestri vēl notiek diskusijas, un jādomā, vai būs kādi jauni priekšlikumi par Eiropas fiskālajiem noteikumiem un vai tos nevarētu kādā veidā vienkāršot. Par tiem ir izteikta kritika, ka šie noteikumi ir pārāk sarežģīti un grūti saprotami.

Par šo tēmu ir bijis arī Eiropas fiskālās padomes ziņojums, un padome ir izstrādājusi vairākus priekšlikumus. Mēs skatīsimies, vai var atrast pārliecinošu atbalstu jaunajiem noteikumiem, jo tikai tādā gadījumā ir jēga atvērt jaunos noteikumus, jo pretējā gadījumā var gadīties, ka varam iesprūst tādās kā pretrunīgās debatēs. Faktiski fiskālās uzraudzības noteikumi ir stipri ideoloģizēti, un viedokļi par to stipri atšķiras.

- Iztaujāšanas laikā jūs sacījāt, ka sociālajā sfērā būtiska problēma ir iedzīvotāju novecošanās un demogrāfiskā situācija, kas diktē nepieciešamību pielāgot darba tirgu un sociālās apdrošināšanas sistēmu. Šīs problēmas ir aktuālas arī Latvijā. Vai ir kāds universāls līdzeklis, kas ļautu atrisināt šīs problēmas gan Eiropas Savienībā, gan Latvijā?

- Attiecībā uz šīm sabiedrības novecošanās un pensiju sistēmām – protams, tas ir aktuāls jautājums visā Eiropas Savienībā. Tieši tāpēc Eiropas Komisija cieši sadarbojas ar dalībvalstīm, sniedz rekomendācijas Eiropas Semestra ietvaros, runājot par Eiropas pensiju sistēmas ilgtspējas nodrošināšanu, par pensiju reformām.

Šajā jomā jāsabalansē divas lietas – pirmkārt, pensiju pietiekamība, otrkārt, pensiju sistēmas ilgtermiņa ilgtspēja. Šeit jāsaka – jo laicīgāk tiek veiktas pensiju reformas, jo to var darīt pakāpeniskāk, ar mazākām sociālām sekām. Ja šo problēmu atliek vai ignorē, tad kādā brīdī tas var prasīt pat dramatiskas korekcijas.

Vēl paralēli daudzās valstīs ir ieviests otrais pensiju līmenis, tātad – fondētās pensijas. Novecojošas sabiedrības nevar paļauties tikai uz to, ka esošie nodokļu maksātāji spēs samaksāt nodokļos pietiekami daudz, lai varētu pietiekami maksāt pensijas. Tā ir tā saucamā paaudžu solidaritātes shēma.

Tomēr pensionāru skaits sabiedrībā aizvien pieaug, un ir nepieciešami papildu „buferi”, kā fondētās pensijas. Te gan jāskatās uz pensiju plānu ienesīgumu, par ko nereti rodas problēmas.

Paralēli šajā komisijā esam izstrādājuši priekšlikumus par vispārēju Eiropas pensiju plānu, kas ir tāds kā brīvprātīgais pensiju plāns. Ir valstis, kur brīvprātīgie pensiju plāni ir labi pieejami, bet ir valstis, kur šis piedāvājums ir stipri nabadzīgāks un potenciālajiem pensionāriem ne tik interesants.

Tāpēc ir priekšlikums par vispārēju Eiropas plānu, kas būtu pieejams visās dalībvalstīs ar vienkāršiem un saprotamiem nosacījumiem, bet ar stigru caurspīdīgumu, lai cilvēkiem ir skaidrs, kur viņu līdzekļi tiek ieguldīti, piemēram, cik lielu summu pensiju pārvaldītāji paņem sev par pensiju pārvaldīšanu. Tās ir brīvprātīgās pensijas, kur cilvēki var izvēlēties valsts noteiktajai pensijai uzkrāt līdzekļus.

- Kādas izmaiņas varētu būt nepieciešamas darba tirgum Eiropā, un ko varētu rekomendēt Latvijā?

- Runājot par Eiropu, jāsaka, ka šie darba tirgus nosacījumi dažādās Eiropas valstīs diezgan stipri atšķiras, līdz ar to darba tirgus reformas ir aktuālas daudzās dalībvalstīs. Tā vienkāršoti runājot, Dienvideiropas valstīs ir tipiski, ka šie darba tirgi ir diezgan neelastīgi un ir izveidojies segmentēts darba tirgus.

Viens sektors ir ar labām garantijām, bet ir daļa, kas strādā ar pagaidu līgumiem vai citiem risinājumiem lielā mērā tāpēc, ka uzņēmēji baidās pieņemt darbā jaunus darbiniekus, jo pēc tam, ja uzņēmumam rodas problēmas, tad nav iespējas šo darbinieku skaitu samazināt. Viens no uzdevumiem ir radīt sabalansētu sistēmu, kur darbiniekiem ir garantētās tiesības un arī uzņēmējiem ir iespēja droši plānot savu biznesu.

Tā problēma ir arī Latvijā, taču tas ir jāsaista arī ar digitalizāciju un jaunām nodarbinātības formām. Pieaug platformu ekonomika, kur cilvēks strādā dažādās interneta platformās. Bieži vien tas notiek bez sociālajām garantijām, jo bieži šīs platformas formē savus darbiniekus kā pašnodarbinātos, un strādājošais ar platformu faktiski ir kā starpnieks.

Tas, ko jaunā komisija ir paziņojusi, ka ir jāuzlabo šo platformu darbinieku sociālās garantijas. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no nodarbinātības formas, darbiniekiem ir jāveic iemaksas sociālajā sistēmā un nepieciešamības gadījumā arī jāsaņem atbalsts no sociālās apdrošināšanas sistēmas. Tas ir darba virziens, kas kļūst arvien aktuālāks. Nevar veidoties situācija, kad cilvēki paliek bez sociālajām garantijām un neveic iemaksas sociālajā sistēmā.

Runājot konkrēti par Latviju, tā nav to valstu vidū, kur darbaspēka elastība būtu nopietna problēma. Viens virziens, uz kuru Latvijai jāvirzās, - uz nozaru koplīgumiem. Ja mēs skatāmies, tā ir tendence daudzās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tajās valstīs, kur darba tirgus funkcionē labāk, ir lielāka sociālo partneru un koplīgumu loma. No Eiropas Komisijas puses šādu darba virzienu atbalstām, un Latvijai ir potenciāls ar šo koplīgumu palīdzību gan uzlabot strādājošo stāvokli, gan mazināt ēnu ekonomiku, gan nodrošināt uzņēmējiem godīgākus konkurences nosacījumus.

Viens no piemēriem ir koplīgums, kas noslēgts celtniecības sektorā, taču tas ir virziens, kur Latvijai jāvirzās. Vēl ir svarīgs sociālais dialogs un virzība uz nozaru koplīgumiem. It īpaši, skatoties uz lielākiem uzņēmumiem, pēc produktivitātes līmeņa Baltijas valstis sasniedz aptuveni 50-60% no Rietumeiropas līmeņa, bet atalgojuma līmenis nesasniedz 50-60% no Rietumeiropas līmeņa, sasniedzot vien aptuveni trešo daļu. Te arī ir jārunā par algu neatbilstību.

Jautājumu par algu neatbilstību aktualizēja Eiropas arodbiedrību konfederācija – visā Centrālajā un Austrumeiropā ir tāda problēma, un labākais ceļš, kā to risināt, ir caur nozaru koplīgumiem.

- Paldies par sarunu!

- Paldies!

Komentāri (16)CopyLinkedIn Draugiem X
Svarīgākais
Uz augšu