HBO jaunais seriāls «Katrīna Lielā», kuru tagad var vērot arī LMT mājas viedtelevīzijā, saviem skatītājiem piedāvā vēsturisku skatījumu uz vienu no ievērojamākajām Krievijas valdniecēm. Daudzi seriālā redzamie notikumi var tikt sasaistīti arī ar realitāti, un viens no tiem ir Krievijas mūžīgā identitātes dilemma starp divām pasaulēm – Eiropu un Āziju.

Kas ir Krievijas identitātes dilemma?

Krievijas vēsturiskā attīstība ir noteikusi divu identitāšu – Eiropas un Āzijas miksli. No vienas puses Krievija sevi redz kā daļu no Eiropas vēstures un ir tikusi iesaistīta mūsu civilizācijas definējošajos mirkļos (piemēram, reformācija, Lielā Franču revolūcija, Napoleona kari, Pirmais pasaules karš u.c.). Tomēr no otras puses Krievija ir ilgstoši bijusi arī daļa no Āzijas vēstures. Valsts ir piedzīvojusi gan mongoļu jūgu, gan veikusi ekspansiju Centrālāzijā, gan bijusi iesaistīta stepju politikas veidošanā.

Daudzi politikas analītiķi norāda, ka Krievijai dažādos vēstures posmos ir bijis jāizvēlas, uz kuru no savām sejām likt lielāku uzsvaru. Tomēr tas nenozīmē, ka novārtā atstātā seja tiek iznīcināta. Gluži pretēji – tā vienmēr būs klātesoša un gaidīs mirkli, kad jau atkal varēs būt starmešu gaismā. Piemēram, pašreizējās Krievijas ārpolitikas kontekstā daudzi eksperti ir norādījuši, ka prezidents Vladimirs Putins jau ar rietumvalstīm sadarboties vēlas. Lai gan Krievija uzsver savu neaizstājamību kā vienam no pasaules varas centriem un savas tuvās attiecības ar Ķīnu, Krievijas ārpolitikas dokumentos ir novērojams aicinājums Vašingtonai un Maskavai sēsties pie viena sarunu galda.

Lai gan ir jautājumi par to, cik rakstā apskatāmais seriāls «Katrīna Lielā» atbilst vēsturiskajai precizitātei, tomēr tajā attēlotajos notikumos un vēstījumos, manuprāt, lieliski var novērot šo abu Krievijas seju sadursmi. Nākamajās rindkopās ar saviem novērojumiem centīšos iepazīstināt arī jūs. Tomēr vispirms lielākai izpratnei vajadzētu ieskicēt vēstures kontekstu, kurā norisinās seriāla darbība.

FOTO: TVNET

Vēsturiskais konteksts

Krievijas imperatore Katrīna II valdīja Krievijā 18. gs. otrajā pusē (no 1762. līdz 1796. gadam). Šajā laikā Krievija vairs nebija tik ļoti izolēta no Rietumeiropas politiskajiem notikumiem kā pirms Pētera I iekarojumiem Lielā Ziemeļu kara (1700. - 1721. gads) rezultātā, taču tā vēl arvien nebija vienlīdzīgs spēlētājs tā laika Eiropas milžiem – Francijai, Lielbritānijai, Austrijai un Prūsijai. Šā iemesla dēļ lielu daļu no Katrīnas lielās ārpolitikas veidoja mēģinājumi panākt Krievijas de facto spēka atzīšanu starptautiskajā arēnā. To bija iespējams izdarīt ar vairākiem paņēmieniem, taču Katrīna izvēlējās iekarojumu ceļu. Viņas laikā notika mēģinājumi konsolidēt Krievijas pozīcijas divu ģeogrāfiski stratēģiski svarīgu ūdensceļu tuvumā. Pirmais no tiem bija Baltijas jūra ar savu vilinošo piekļuvi Rietumeiropas tirgiem, bet otrais – Melnā jūra ar potenciālu piekļuvi Bosfora šaurumam un līdz ar to – Vidusjūrai.

Šādas ambīcijas Katrīna varēja realizēt divu valstu vājuma dēļ. Pirmā no tām bija Osmaņu impērija, kuras atpalicība no Eiropas sasniegumiem tehnoloģijās, valsts administrācijā un citās jomās tajā laikā kļuva arvien jūtamāka. Otrā bija Polija-Lietuva, kuru pārvaldes grūtības, karu novārdzināta ekonomika un citi faktori bija padarījuši uzņēmīgu pret ārvalstu ietekmi.

Seriāls «Katrīna Lielā» stāsta par imperatores dienvidu ārpolitikas virzienu un valsts attiecībām ar Osmaņu impēriju. Rietumeiropas valstis tajā laikā redzēja Stambulas zūdošo ietekmi, tāpēc no vienas puses priecājās, ka lēnām pazūd nopietnais militārais drauds, kurš vēl 1683. gadā bija aplencis Vīni, bet no otras puses – tās baidījās, ka Eiropas spēlētāju politiskie ieguvumi no Osmaņu impērijas sabrukuma varētu izjaukt spēka līdzsvaru šajā pasaules daļā. Šā iemesla dēļ tās centās uzmanīgi izturēties pret Osmaņu impērijas vājināšanu un ievērot pietāti savās ambīcijās. Vēlāk 19. gs., kad Stambulas vājums kļuva vēl pamanāmāks un parādījās arī papildu bailes par nekontrolētu impērijas teritoriju pārdali, šo politiku sāka apzīmēt ar terminu «Austrumu jautājums».

FOTO: TVNET

Krievijas identitātes dilemma seriālā

Ja runājam par Āzijas un Eiropas identitātes dilemmu seriālā «Katrīna Lielā», tad jau primāri ir jāpievērš uzmanība pašas Katrīnas attēlojumam, kuru veic aktrise Helēna Mirena.

Seriālā tiek prasmīgi parādīti ķeizarienes centieni būt par apgaismoto monarhu un ienest Rietumu tradīcijas Krievijā. Viņa pati nepārtraukti uzsver, ka ir ieradusies galmā no Vācijas (Prūsijas), un seriāla sākumā pat iebilst pret viņas padomdevēju norādēm neiekļaut runās pārāk progresīvus elementus.

Ja kāds nezina, kas bija apgaismība, tad tā bija intelektuāla un filozofiska kustība, kura savus zelta laikus piedzīvoja 18. gs. Eiropā. Tās ietvaros tika sludinātas tādas vērtības kā brīvība, zinātniskais progress, sekulārisms, brālība un konstitucionāla valdība.

Tomēr, seriālam progresējot, Katrīna ir spiesta piemēroties Krievijas politiskajai realitātei un galmā notiekošajām intrigām. Lai noturētos pie varas, imperatore ir spiesta pieņemt lēmumus, kuri liek pašai apšaubīt tās ideālus. Piemēram, viņa ir spiesta pavēlēt nogalināt viņas gāztā vīra Pētera III brālēnu Ivanu, kad pieaug aizdomas, ka sazvērnieki vēlētos viņu atbrīvot un likt Krievijas tronī. Tāpat viņa pieņem lēmumu nežēlīgi apspiest dzimtcilvēkus brīdī, kad tie pret viņu saceļas kazaka Jemeļjana Pugačova vadībā. Tas ir būtiski, jo seriāla otrajā sērijā Katrīna runā par nepieciešamību reformēt Krievijā iesīkstējušo dzimtbūšanas sistēmu. Visbeidzot, seriāla noslēgumā Katrīna ir spiesta pavēlēt dedzināt to pašu apgaismotāju darbus, kurus viņa agrāk tik ļoti cienīja. Tas ir nepieciešams tāpēc, ka Francijā tajā laikā ir sākusies revolūcija un revolucionāri izmanto apgaismības filozofu idejas, lai sludinātu monarhiju krišanu arī citās valstīs.

Manuprāt, šajā dimensijā saduras no Eiropas nākošais ideālisms un austrumos tik ļoti akcentētā reālpolitika. Katrīna no vienas puses redz sevi kā Rietumu civilizācijas ideju nesēju, bet no otras puses arī uz aukstiem aprēķiniem bāzētu valdnieci, kura ir gatava no saviem ideāliem nepieciešamības gadījumā atkāpties.

Tomēr visizteiktāk Krievijas divas dažādās sejas parādījās trešajā sērijā, kad Katrīna un viņas padomdevēji sprieda par nepieciešamību iekļaut Krimas pussalu Krievijas sastāvā un šo teritoriju izmantot kā atspēriena punktu topošās Melnās jūras flotes spēkiem. Viņas ārlietu ministrs Ņikita Paņins šādu kampaņu dienvidos neatbalstīja un uzsvēra, ka Krievijai būtu jākoncentrējas uz savu alianšu nostiprināšanu Eiropā un uzsvaru uz sadarbību ar Prūsiju (Vāciju). Šī sadarbība ļautu Krievijai būt par lielvalsti.

Savukārt viņas favorīts Gregorijs Potjomkins pauda skaidru nostāju, ka Krievijai Eiropa nav tik ļoti vajadzīga un tā pati var realizēt savas nacionālās intereses.

Viņa un vēlāk arī Katrīnas Lielās vīzija bija saistīta ar Krieviju, kura ieņem savu vietu Eiropas lielvalstu saimē ar vienlīdzīgiem noteikumiem kā pārējiem spēlētājiem. Turklāt šī vieta ir izcīnīta nevis ar piekāpšanos, bet gan ar spēku, kuru nav izvēles nerespektēt. Šī sadursme arī ļoti labi parādās ainā, kad Katrīna Lielā uzņem ārvalstu vēstniekus greznā pieņemšanā. Paņins šķiet esam savā elementā, bet Potjomkins kļūst aizkaitināts un ātri pasākumu pamet.

Situācija vēl vairāk eskalējas brīdī, kad Krima jau ir iekļauta Krievijas sastāvā un Eiropas lielvaras draud Krievijai ar sankcijām un pat ar karu. Šajā brīdī Katrīna izvēlas pilnībā ignorēt eiropeiskos strāvojumus viņas padomdevēju vidū un pieslejas Āzijas nometnei. Viņa paziņo, ka Krievija neklanās neviena priekšā un savu ārpolitiku nemainīs.

Tomēr šajā brīdī seriāls meistarīgi parāda, kā Rietumu elements Krievijas identitātē turpina dzīvot pat par spīti apspiešanai.

Lielās Franču revolūcijas radīto izaicinājumu dēļ Eiropas lielvaras eventuāli nolemj mīkstināt savu agresīvo nostāju un ļaut Katrīnai Krimu paturēt. Ironiskā kārtā Eiropas civilizācijas notikums, kurš pēc tam radīja imperatorei daudzas iekšpolitiskas problēmas, ļāva realizēt sapni par Krievijas iekļaušanos lielvaru saimē bez uzsvara uz Eiropas aliansēm.

FOTO: TVNET

Ko varam secināt?

Jau atkal uzsvēršu, ka nezinu, cik ļoti seriāls «Katrīna Lielā» atbilst vēsturiskajai precizitātei, taču seriālā novērotais manī raisīja pārdomas par to, ka var mainīties laiki un režīmi, taču dažas pamatvērtības katrai valstij tomēr paliek. No vienas puses tas ir slikti, jo šāds domāšanas veids izslēdz iespēju, ka agresorvalstis varētu tapt miermīlīgas. Tomēr no otras puses tas var būt arī labi, jo var saglabāties arī jau iesakņojies miermīlīgums. Šādā kontekstā ir viegli domāt, ka kāda miermīlīga valsts, kura ir kļuvusi par agresorvalsti, tomēr var atkal atgriezties pie sava sākotnējā stāvokļa. Tieši tāpēc izteikšu nedaudz pārdrošu cerību, ka beigu beigās Rietumi ar Krieviju varēs dzīvot draudzīgi. Galu galā valstis daudz vairāk var panākt ar sadarbību, nevis konfliktu.

Raksts tapis sadarbībā ar LMT mājas viedtelevīziju.