Vēl pavisam nesen, septembra beigās klajā nāca publicistes, rakstnieces un žurnālistes Marinas Kosteņeckas atmiņu krājums “Mans XX gadsimts”. Pati rakstniece šo izdevumu sauc par savu mūža darbu un tajā dalās ar savu dzīvesstāstu, atmiņām par Latvijai izšķirošiem nesenās vēstures notikumiem un unikālu laikmeta liecību – Atmodas laikā no lasītājiem un atbalstītājiem saņemtām vēstulēm. Par literatūras un rakstīšanas nozīmi Marinas Kosteņeckas dzīvē lasi šajā intervijā! 

Marina Kosteņecka par savu atmiņu krājumu saka: “Šīs grāmatas ir Latvijas portrets, tās atspoguļo cilvēku gaišo dvēseli un spēju saliedēties neatkarīgi no tautības. Tas ir mans mīlestības apliecinājums Latvijai un pateicība tautai. Es atdodu savu parādu…“

Grāmatas izdevējs ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Atbalsta biedrība, un tā laista klajā ar ilggadēja latviešu literatūras mecenāta “Baltic International Bank” atbalstu. Ar rakstnieces jaunākās grāmatas saturu ikvienam ir iespēja iepazīties, to izlasot. Tāpēc tā vietā, lai intervijā ar autori runātu par grāmatu, mēs vēlējāmies uzzināt par literatūras un rakstīšanas nozīmi Marinas Kosteņeckas dzīvē. Intervija sagatavota speciāli TVNET no lasīšanas veicināšanas projekts “Bibliotēka” nepublicētajiem arhīviem.

Lasīšanas veicināšanas projekta ietvaros mēs daudziem esam uzdevuši jautājumu par literatūras nozīmi un esam saņēmuši ārkārtīgi dažādas atbildes. Līdz ar to mums kļūst arvien interesantāk šo jautājumu uzdot. Vēlamies zināt arī jūsu atbildi. Marina, ko jums nozīmē literatūra?

Ko man nozīmē literatūra? Glābēju bāku. Šī bāka palīdz man nepazaudēt ceļu pašās bargākajās dzīves vētrās, nenodot tos morālos un tikumiskos principus, kurus cilvēkā visā viņa evolūcijas gaitā iedēstījis Visuma Augstākais saprāts. Var, protams, akli ļauties stihijai un nedomājot peldēt dzīves straumē, taču no visām dzīvajām būtnēm vienīgi cilvēkam ir piešķirta spēja paust savu brīvo gribu, un to lielā mērā veido tieši literatūra.

Attiecīgi grāmata man ir tas šķirsts, kurā es glābjos no pasaules ļaunuma grēku plūdiem.

Mazākā mērogā grāmata var pildīt sava veida aptiekas funkciju – dvēseles šaubu brīžos es pastiepju roku pēc iemīļota rakstnieka sējuma grāmatplauktā, un sāpes nemanāmi izgaist.

Jums ir liela rakstīšanas pieredze, un rakstītprasmi no jums var mācīties kā žurnālisti, tā rakstnieki. Kādi priekšnoteikumi jāņem vērā cilvēkam, kurš vēlas rakstīt, radīt kvalitatīvu lasāmvielu?

Tas ir sarežģīts jautājums. Vienas noteiktas atbildes uz to nav. Pirmām kārtām par rakstnieku laikam tomēr būtu jāpiedzimst. Piemēram, es neesmu dzimusi balerīna un jau kopš bērnu dienām lieliski sapratu – daba mani nav apveltījusi ar dotībām dejot baletu. Turpretī rakstītais vārds mani tika valdzinājis jau no pirmajiem apzinātās dzīves gadiem. Vēl neprazdama lasīt, es jau paturēju prātā garus prozas fragmentus no tā, ko man lasīja priekšā pieaugušie. Hemingvejs apgalvoja, ka pirmajai skolai rakstniekam būtu jābūt nelaimīgai bērnībai, tajā pašā laikā Nikoļeņkas (Ļeva Nikolajeviča Tolstoja darbā) bērnību pats ģēnijs nebūt neuzskatīja par nelaimīgu. Vienu varu teikt pilnīgi noteikti – ja cilvēkam ir vēlme dalīties savās domās un pārdzīvojumos ar citiem cilvēkiem, nevajag raudzīties apkārt, gaidot tūlītēju atzinību un slavu. Vienkārši saņemiet drosmi, tveriet spalvu un rakstiet!

Marina Kosteņecka

FOTO: publicitātes

Bez kādām jūsu rakstura īpašībām jūs nebūtu kļuvusi par tādu rakstnieci, kāda esat? Kāpēc? Kā šīs īpašības jums ir palīdzējušas radīt tos darbus, ko esat radījusi?

Manuprāt, galvenā rakstura īpašība, kuru audzinot ar literatūras palīdzību manī attīstīja māte, bija līdzcietība. Piemēram, viņa man lasīja priekšā Čehova stāstu „Vaņa” un, kad es gauži raudāju par nabaga bāreņa likteni, kurš no laukiem bija aizsūtīts uz pilsētu kurpniekam par mācekli, nesteidza mani mierināt, sakot, ka rakstnieks to visu tikai izdomājis un dzīvē tā nenotiek. Krietni vēlāk, jau būdama pieaugusi, es izlasīju Dostojevska rakstīto, ka laimīgi ir tie cilvēki, kuri spēj just līdzi citu bēdām, – viņi aizmirst par savējām. Šajā ziņā esmu laimīgs cilvēks. Prozā, it īpaši publicistikā, es pilnībā izdzīvoju savu varoņu ciešanas. Un lasītāji man pateicībā atbildēja ar savu līdzpārdzīvojumu. Pierādījums tam – tūkstošiem vēstuļu, kuras pašlaik glabājas manā arhīvā.

Kā izvēlaties grāmatas savai bibliotēkai?

Arī šis nav viegli atbildams jautājums. Savu gana plašo bibliotēku es izveidoju jau XX gadsimtā, kad mēs visi vēl dzīvojām PSRS. Jāteic, ka tolaik cilvēki lasīja krietni vairāk nekā tagad. Padomju Savienībā grāmatas tika izdotas lielās tirāžās (manis pašas grāmatas Maskavā tika publicētas 75 un 100 tūkstošu eksemplāru tirāžās) un tomēr grāmatveikalu plauktos ilgi neaizkavējās – grāmatas padomju cilvēkam bija vislielākais deficīts! Un viena no nedaudzajām privilēģijām, kuras savā mūžā tiku izmantojusi, bija iespēja PSRS Rakstnieku savienības biedriem iegādāties grāmatas slēgtos grāmatveikalos pēc iepriekšējas pierakstīšanās. Tur es pasūtīju visu – sākot ar krievu literatūras klasiķu kopotiem rakstiem un beidzot ar ievērojamu padomju un aizrobežu autoru prozas un dzejas izdevumiem.

Protams, veidojot savu mājas bibliotēku, es izmantoju arī tik svarīgus avotus kā grāmatu antikvariāts un privātie bibliofili, pie kuriem aizvien varēja kaut ko iemainīt vai vienkārši nopirkt par cenu, kāda tika prasīta.

Ko, jūsuprāt, bibliotēka un grāmatas, kuras cilvēks lasa, liecina par viņa personību?

Mājas bibliotēka ne vienmēr objektīvi raksturo tās īpašnieku. Nepietiek ar to, ka cilvēks noliek savā plauktā moderna autora sējumu, to vajag arī izlasīt. Taču, ja cilvēks tiešām lasa, es par viņu priecājos un neņemos no malas izteikt savu subjektīvo vērtējumu. Kāds vairāk aizraujas ar detektīviem, kāds – ar vēsturi, kāds – ar mākslu, kāds cits – ar dzeju. Galvenais, ka, lasot grāmatas, cilvēks nodarbina savu dvēseli un tādējādi pilnveido savu personību.

Vai piekrītat, ka grāmata spēj mainīt cilvēka dzīvi? Ja ir kāda grāmata/-s, kura mainījusi vai ietekmējusi jūsu dzīvi, priecāsimies, ja pastāstīsit par to!

Dažādos mana nu jau visai ilgā mūža etapos dažādas grāmatas ir likušas man pārvērtēt savus uzskatus. To, ko man nemācīja pēc skolas programmas, nācās apgūt patstāvīgi. Tajā pašā laikā esmu pateicīga liktenim, ka manā ģimenē grāmatai tika veltīta lielāka uzmanība nekā citām materiālajām vērtībām. Tikai viens piemērs. Mans tēvs tika apcietināts 1945. gadā mēnesi pirms manas dzimšanas un notiesāts uz 20 gadiem gulagā. Pēc Staļina nāves 1955. gadā viņu atbrīvoja, dzēšot sodāmību un tiesību ierobežojumus, un mēs pirmo reizi tikāmies Rīgas stacijā. Man bija jau desmit gadu. Ceļš no ieslodzījuma vietas līdz Rīgai bija ildzis trīs dienas, un šīm trim dienām nometnes administrācija bez dzelzceļa biļetes kopējā vagonā tēvam bija piešķīrusi nelielu iztikas naudu pārtikai ceļam. Ļeņingradā tēvam bija jāpārkāpj citā vilcienā. Gaidot vilcienu uz Rīgu, viņš bija paguvis uzmeklēt pilsētā grāmatveikalu un par visu iztikas naudu iegādājies Daniela Defo grāmatu „Robinsons Krūzo”. Šī grāmata joprojām kā svētums glabājas man mājās. Titullapā ar tēva roku ir ierakstīts man dārgs novēlējums: „…Aizvien savā dzīvē esi tikpat neatlaidīgi čakla kā Robinsons Krūzo, tad tu vienmēr būsi uzvarētāja. Tavs tētis”.

Domāju, ka tieši šī grāmata kļuva par vienu no pirmajiem tikumiskajiem ceļa rādītājiem manā mūžā.

Marina Kosteņecka

FOTO: publicitātes

Kurai grāmatai, jūsuprāt, ir jābūt katra cilvēka grāmatplauktā?

Atkarībā no tā, kurai pasaules reliģijai cilvēks no dzimšanas pieder, viņa grāmatplauktā katrā ziņā jābūt šīs reliģijas galvenajai grāmatai – Bībelei, Korānam utt. Lai gan tas nebūt nenozīmē, ka cilvēkam jābūt reliģijas fanātiķim. Taču tādās grāmatās glabājas gadsimtos krātas gudrības. Bez tikumisko pamatu bāzes, uz kuras balstās mūsu pašreizējā civilizācija, nav iespējama cilvēces tālāka evolūcija. Bez šāda pamata mēs drīz vien noslīdēsim atpakaļ pirmatnējās kopienas iekārtā.

Ja nav noslēpums, ko jūs lasījāt bērnībā? Ar ko sākās jūsu ceļš grāmatu un rakstniecības pasaulē?

Pašas pirmās grāmatas, protams, bija pasakas. Turklāt dažādas. Atceros, ka man bija gan grāmata „Padomju tautu pasakas”, gan Andersena, gan Puškina pasakas… Kad mācījos otrajā klasē, māte pierakstīja mani pilsētas bibliotēkā, un šajā vecumā, bibliotekāres mudināta, es izlasīju Viktora Igo „Nožēlojamos”. Visu mūžu neaizmirstams pārdzīvojums man palicis meitenes Kozetes un zēna Gavroša liktenis – droši vien arī tas piederēja pie jau minētās līdzcietības skolas, kas noteica manu tālāko ceļu literatūrā. Bērnībā daudz lasīju Čehovu, taču līdztekus arī Žilu Vernu, Džeku Londonu, Gogoli, Maršaku, žurnālu „Vokrug sveta” – lasīju kāri, visu bez sevišķas izvēles, kas trāpījās pa rokai. Jo manā pēckara bērnībā nācās samierināties ar to, ko varēja dabūt. Varu atzīties, ka tad, kad māte istabā nodzēsa gaismu, es ar kabatas laterniņu lasīju zem segas. Mūsdienu bērni tā zem segas droši vien grēko ar gadžetiem. Taču tas jau ir XXI gadsimts…