Šīs nedēļas tēma - vingruma maratons un svinības. Viss sākās ar ģimenes svinībām iepriekšējā svētdienā, tad trešdien un sestdien svinēju savu dzimšanas dienu. Un paralēli visam vēl izdomāju paslimot (ieteikums sev pašai - pēc sporta kluba ir gudri pamatīgi satīties, lai nenoķer kādu nepareizu vēja brāzmu un citas kaites).
Atskaitei pāris skaitļi:
Jau no nedēļas sākuma niezēja rokas un kājas kaut ko padarīt, bet sagaidīju otrdienu, lai dotos pie treneres Elīnas uz savu pirmo ārstnieciskās vingrošanas seansu. Jāsaka godīgi - jutos neveikli un daudzas lietas izpildīt nevarēju, bet ticu, ka nākamajā reizē būs vienkāršāk. Tā teikt, taciņa jau iemīta. Vēl vairākas dienas pēc tam labi jutu presīti un citus dziļus muskuļus - laba zīme!
Nākamajā dienā biju ieplānojusi dienu sev - dzimšanas diena kā nekā. Bet aukstums un citas neražas pielipināja varenas iesnas un galvassāpes, kas lika atpūsties un atslābt uz pāris dienām. Aktīvi pierunāju sevi uz zāli neiet (jo tā kļūst par atkarību, pilnīgā nopietnībā!), lai varētu atlabt. Tāpēc uz ceturtdienas treniņu neaizgāju, bet apsolīju vēl piektdien un sestdien iet pavingrot trenažieru zālē.
Piektdienas rītā, neziņā par to, vai slimība atkāpsies vai pastiprināsies, devos un spēru pirmos soļus arī savā pirmajā īstajā trenažieru zāles treniņā (visādi kāju un roku smagumi līdz šim vienmēr šķita cita pasaule, bet no sirds priecājos, ka beidzot varēju tos iemēģināt un tagad turpināšu darboties uz tiem katru nedēļu). Par brīnumu un prieku, galva, lai arī vēl nedaudz slima, tomēr kļuva daudz skaidrāka un ķermenis - priecīgi svaigs. Tieši tāpēc uz zāli devos arī sestdienas rītā un sajutos vēl labāk.
Šonedēļ svētku režīmā ar kaloriju skaitīšanu bija interesanti. Izaicinājums un arī praktiskās mācības man pašai. Ko varu un ko nevaru ēst, kā uzvesties pie galda un kurā brīdī apstāties. Ģimenes svētkos to darīju diezgan pedantiski - sasvēru sev atļautos ēdienus vēl sēšanās pirms galda un pieteicos pagatavot diētiskākus gaļas salātus (liellopu gaļas vietā liellopa sirds un majonēzes vietā - sinepju mērce). Tas bija īpaši nozīmīgi, jo sapratu, cik daudz īstenībā pie svētku galda apēdam.
Līdz šim tādās riktīgās svinībās pie galda vakara gaitā apēdu / izdzēru vairākus tūkstošus kaloriju. Neiedomājami! Savā dzimšanas dienā gan bija nedaudz grūtāk, jo svinēšana nenotika pie galda un šādā brīvā atmosfērā viens sieriņš, otrs … un tā labi daudz citu našķu. Paldies Dievam, nedēļa galā - varu atkal pievērsties režīmam bez atlaidēm!
Kādas ir sajūtas? Kopumā esmu enerģētiskāka, priecīgāka un treniņu zāle ir mana jaunā atkarība. Slimības dienās garastāvoklis bija skumīgs, bet kustēšanās palīdzēja atgūt dzīvesprieku. Esmu sajūsmā par ķermeņa spēju pielāgoties - jaunais ēšanas režīms nu jau šķiet pavisam dabisks un porcijas tiešām vairs neprasās tik lielas. Pēc vienas dienas bezdarbībā jau sapņoju par to, kā iešu uz zāli un spēšu katram treniņam likt klāt dažas minūtes vai intensitāti, kas ļaus tuvoties uzstādītajiem mērķiem. Sapratu, ka man ļoti patīk sevi izaicināt un pārvarēt savas nevarēšanas - piektdaļa programmas garām, bet zinu, ka šie ieradumi ar mani paliks uz ilgu laiku!
Nākamnedēļ sāku aktīvāku zāles apmeklēšanu - četras reizes nedēļā. Paralēli sākšu arī autoskolu - būs traki, bet būs labi!
Laiks sapņu piepildīšanai!
