"Vingruma" Laimdota: pēdējos 20 gadus mans svars ir audzis ģeometriskā progresijā

FOTO: Vingruma klubs

Nu tad tā. Esmu pieteikusies Vingruma maratonam un, lai cik dīvaini arī būtu, – arī uzņemta. Neskatoties uz to, ka man ir zināmi visi noteikumi utt., nez kāpēc nepamet sajūta, ka es līdz galam vēl to neapzinos. 

Patiesībā jau viss izklausās gana vienkārši – 10 nedēļu garumā man būs savs personīgais treneris, uztura speciālists, brīva pieeja sporta klubam un viss, kas tiek gaidīts no manis, – 3 treniņi nedēļā un ievērot visu, ko man saka. Ā, un vēl, protams, - publicitāte, kas patiesībā visā šajā mani biedē visvairāk. Izklausās superforši, vai ne? Nē, nu ir jau arī – atslēgas vārds ir “bezmaksas”. Kāpēc es īsti tam visam piekritu? Vienkārši paskatieties manas bildes, un viss ir skaidrs – pilnīgi nekas nav jāskaidro. Veselību arī gan nedaudz gribas uzlabot, jo manos gados jau ir skaidrs, ka nekas pats no sevis nenotiek. Pēdējos 20 gadus mans svars ir audzis ģeometriskā progresijā, un te nu es esmu – Vingruma maratonā. Nav ļaunuma bez labuma. Mēdz jau teikt, ka viss notiek tā, kā jānotiek. Pie tā arī centīšos palikt visu maratonu.

Nedaudz liekuļošu un būs melots, ka jūtos nenormāli satraukta un aizgrābta, 100% ticu, ka man viss izdosies, tas ir jaunas dzīves sākums utt. Man šķiet, tādus rakstus var atrast pilnu internetu, un es neesmu pārliecināta, ka tā ir taisnība. Patiesībā es jūtos nedaudz nobijusies, apmulsusi, nezinu, vai man izdosies. Ne jau nu pirmo reizi esmu nolēmusi mainīt savu dzīvi, sākt dzīvot veselīgi, sportot un neēst visādus draņķus. Tāpēc jau arī zinu, kā tas viss sākas un kā beidzas. Pārāk labi zinu. Zinu, cik grūti pārplānot savu dzīvi, patiesībā mainīt gandrīz visus savus paradumus, un zinu, cik viegli ir atmest visam ar roku. Tieši tāpēc šoreiz varbūt nav tāda tik ļoti pacilāta sajūta, vairāk varbūt tāds iekšējs miers un paļaušanās – es vienkārši no visas sirds centīšos darīt visu, ko man liek, ievērošu visus noteikumus, un tad jau manīs. Cik nu vienā reizē izdevās iepazīt Vingruma kluba darbiniekus, kas turpmāk strādās ar mani, – izskatās, ka esmu labās rokās.

FOTO: Vingruma klubs

Negribu visu maratonu rakstīt dienasgrāmatu ar klišejiskām frāzēm - cik viss superlabi un jūtos kā septītajās debesīs. Tā noteikti nebūs – jau tagad zinu, ka gribēsies ēst visādus draņķus, būšu nogurusi un īgna, nevarēšu iet uz ballītēm, jo vienkārši nespēšu atturēties no kokteiļiem un neveselīgām uzkodām. Centīšos visu arī godīgi aprakstīt un varbūt arī iedvesmot kādu, kas tāpat kā es 20 gadus nav bijis pārāk apmierināts ar sevi un nepārtraukti domājis, kā gan to visu varētu mainīt! Un, protams, būšu ļoti, ļoti apmierināta, ja man izdosies nomest tos pirmos 10 iecerētos kilogramus, iemācīties ēst veselīgāk un sabalansētāk un pierast pie fiziskās slodzes. Pie tā arī pagaidām gribu palikt un neskriet, tā sakot, vilcienam pa priekšu. Kā jau teicu, viss notiek tā, kā jānotiek. Un pagaidām viss notiek ļoti labi!

Uz augšu