Iespēja padarīt Latviju par simpatizējošāku partneri noteikti būtu Ķīnas interesēs, tomēr nerodas sajūta, ka Ķīnai šeit varētu būt liela ietekme, turklāt tai Latvijā darboties ir diezgan grūti, jo izteikti trūkst izpratnes un vēsturiskās pieredzes, intervijā aģentūrai LETA izteicās Londonas "King’s College" "Lau China" institūta direktors Kerijs Brauns.
Pieaugot Ķīnas starptautiskajai ietekmei, arī Latvijā tai ir savs jautājumu saraksts, kurā tā ļoti vēlas gūt atbalstu, tomēr Braunam nešķiet, ka ķīniešiem Latvijā varētu būt viegli sasniegt savus mērķus.
“Nekādā ziņā nedomāju, ka Ķīnai varētu šeit būt liela ietekme. Un nerodas sajūta, ka latviešus varētu būt viegli piespiest domāt līdzīgi ķīniešiem. Ķīnai šeit nav tādas vēsturiskās pieredzes, kāda tai ir attiecībās ar Krieviju,” norāda britu profesors, “varu iedomāties Ķīnas vēstniecības cilvēkus šeit - šādā jaunā vietā viņiem nav viegli integrēties. Esmu drošs, ka ir lietas, ko Ķīna šeit vēlas panākt, tomēr nedomāju, ka tas būs viegli.”
Viņš norādīja, ka bez atbalsta tādos jautājumos kā Taivānas statuss un citi Ķīna vēlas arī labas investīcijas, lai iegūtu intelektuālo īpašumu vai veicinātu savu tehnoloģiju panākumus. “Ķīna arī vēlas panākt, lai Eiropas Savienība (ES) pārstāj to kolektīvi kritizēt par cilvēktiesību jautājumiem,” piebilda Brauns.
“Ķīniešiem ir viena ārpolitika visai pasaulei, kas tiek īstenota neatkarīgi no tā, kur tu atrodies. Tā ir liela problēma. Viņus noteikti interesē Ķīnas interešu aizstāvība ES iekšienē, un varu iedomāties, ka daži no vēstījumiem, kas tiek pausti, Latvijai nekādā ziņā nav piemēroti. Tāda sajūta man radās arī citās Eiropas valstīs, kurās esmu bijis pēdējā laikā, piemēram, Čehijā,” izteicās ilggadējais Ķīnas pētnieks.
Apstākļos, kad Rietumu pasaulē pieaug bažas par komunistiskās Ķīnas ietekmes pieaugumu pasaulē, tai aizvien noteiktāk kļūstot par superlielvalsti, pazīstamais britu žurnālists Edvards Lukass nesen pauda izbrīnu, ka Austrumeiropas valstis, kuras komunismu ir izbaudījušas uz savas ādas, Ķīnas komunismu kritizē pavisam minimāli.
“Ne vien šajā reģionā, bet visā Eiropā, Amerikā un arī Austrālijā izplatīta problēma ir grūtības rast līdzsvaru starp savu vērtību aizstāvēšanu un darījumu attiecībām ar Ķīnu, kas šobrīd ir tik liela ekonomika. Nereti materiālās intereses nostājas pretrunā savām vērtībām,” uzskata Brauns.
Viņš gan uzsver, ka Rietumiem pašiem ir jātiek skaidrībā par to, kādas vērtības tad īsti tie aizstāv, jo “ar to Rietumos pēdējā laikā ir diezgan liels sajukums”. “Dažas no šīm vērtībām tiek nepareizi traktētas. Un atsevišķos gadījumos Ķīna tiek vainota šīs situācijas izmantošanā,” piebilda profesors.
“Domāju, ka Edvards norāda uz faktu, ka bijušajās komunistiskā bloka valstīs ir daudz cilvēku, kuri joprojām atceras padomju sistēmu - vienas partijas sistēmu -, viņi to spēj saprast arī Ķīnas kontekstā. Tomēr Ķīnas gadījumā pastāv daudzas citas lietas, kas ir patiešām unikālas.”
Tomēr Brauns nedomā, ka Ķīna jebkad varētu mēģināt “eksportēt savu sistēmu”. Tā vietā Ķīna visā pasaulē aizstāv savas intereses.
“Ķīnai ir grūti runāt ar globālo auditoriju, kura to it kā atzīst, bet kurai nav nekādas lielās patikas pret ķīniešu sistēmu. To nav viegli pārdot. Nedomāju, ka jebkad vēlēsimies pieņemt sev Ķīnas sistēmu. Nespēju to iedomāties,” izteicās britu profesors.
“Kad cilvēki redz "16+1" vai "17+1", viņi ir ļoti pārsteigti un nobijušies, jo viņiem šķiet, ka tas ir kāds ķīniešu lielais plāns. Un daudzi runā par to, ka Ķīnai ir kāds nopietns globālais plāns, bet es par to neesmu tik drošs - es domāju, ka tad, ja Ķīnai būtu šāds globāls plāns, tas netiktu īstenots tik neveikli,” viņš uzsvēra.
