Ieva ir cieši apņēmusies ne tikai absolvēt vidusskolu, bet arī turpināt studijas sev interesējošā jomā. Šobrīd viņa mācās Rīgas Tālmācības vidusskolas 12. klasē un attālinātā mācīšanās ir viņas vienīgā iespēja iegūt izglītību – Ieva ir 1. grupas invalīde kopš bērnības. Mamma Inta Ivkina saka – iespēja mācīties ir izcīnīta tikai pateicoties meitas iniciatīvai un apņēmībai. Mamma ir ļoti lepna par savu meitu un vienmēr atbalstīs vēlmi mācīties.
Vidusskolas nebija gatavas pieņemt
Ievas mācību stāsts ir sarežģīts – viņas ģimene dzīvo ārpus Rīgas un cilvēkam ar kustību traucējumiem laukos gandrīz nav iespēju nokļūt līdz skolai. “Pamatskola bija pieejama pagastā, kurā dzīvojam, un meita, lai gan intelektuāli ir ļoti spējīga, mācījās C līmeņa klasē.
Pabeidzot pamatskolu, meita ļoti vēlējās mācīties tālāk, bet neviena vidusskola nebija gatava mūs pieņemt.
Ievas vēlme mācīties bija ļoti liela, un, ja gribas mācīties, jāmeklē skola. Meklējumi ilga vairākus gadus līdz beidzot vainagojās ar panākumiem. Ieva atrada iespēju, ko piedāvā tālmācība,” stāsta meitenes mamma Inta.
Mesties nezināmajā
Inta turpina: “Ja Ieva nebūtu meklējusi iespējamos mācīšanās variantus, visticamāk, par tādu tālmācību uzzinātu tikai pēc vairākiem gadiem, jo kopumā trūkst informācijas par šādiem mācīšanās veidiem.
Turklāt, situācijās, kādā esam, manuprāt, izglītības iespēju, arī vidusskolas līmenī, būtu jānodrošina valstij vai pašvaldībai.
Iepriekš ar tālmācību nebijām saskārušās un vienīgais, kas bija skaidrs – mācības notiks attālināti, caur internetu. Kopumā nebija ne jausmas, kā notiks mācību process. Lai visu uzzinātu, braucām uz skolu klātienē.
Mammai lielākas bailes, nekā meitai
Šobrīd rit Ievas trešais gads vidusskolā – viņa strādā ar datoru, rakstot ar degunu un zodu. Pastāvīgas mācības bija liels risks, tomēr meitas vēlme mācīties mani pārliecināja.
Protams, bija bail, domājām, kā tas būs, vai varēs tikt ar visu galā, bet es nedrīkstēju liegt meitai iespēju mācīties.
Viss panākts, pateicoties Ievas iniciatīvai un apņēmībai, turklāt, kā tagad ir noskaidrojies – man pašai bailes bija daudz lielākas, nekā meitai.
Sākums nebija viegls
Atklāti sakot, sākumā nemaz nebija viegli. Nebiju pārliecināta, ka meita to spēs. Spilgti atceros pirmo kontroldarbu – meitai bija pamatīgas bailes un ļoti liels satraukums, domāju, ka veselībai tas nenāks par labu, bet ar laiku viss normalizējās.
Viņa visam pieiet ļoti atbildīgi – tas ir viens no iemesliem, kas palīdz soli pa solim tuvoties absolvēšanai.
Ja man kādreiz šķita, ka parastā klasē ir vieglāk mācīties, tagad redzu, ka Ievai vieglāk mācīties šādi – viņu netraucē klases biedri, no rītiem var ilgāk pagulēt un vakaros mācīties, var skatīties video stundas jeb vebinārus un komunicēt ar skolotājiem. Vēl pluss ir arī tas, ka nav jāapgūst visi priekšmeti vienlaicīgi, bet var mācīties pēc moduļu sistēmas.
Pierādīt sev un citiem
Neraugoties uz meitas intelektuālajām spējam un vēlmi mācīties, pamatskolā Ievu norakstīja.
Nosūtījums uz mācīšanos C līmeņa klasē absolūti neatbilda viņas intelektam.
Domāju, ka arī tas tikai sekmēja Ievas vēlmi parādīt sevi, pierādīt sev un citiem, ko viņa spēj, un attīstīties. Ieva, veselības stāvokļa dēļ, visticamāk būs atbrīvota no obligātajiem eksāmeniem 12. klases beigās, tomēr viņa gribētu tos kārtot (noteikti eksāmenam atvēlētais laiks būtu par īsu), un es ticu, ka arī veiksmīgi nokārtotu.
Plāni par tālākām studijām
Meitai patīk un padodas eksaktie priekšmeti – pamatskolā bija lielāka interese par ķīmiju un bioloģiju, tagad domas nedaudz mainījušās un vairāk patīk fizika. Ar vidējās izglītības iegūšanu neplānojam apstāties – ja būs iespēja, Ieva gribētu arī studēt kaut ko saistībā ar astronomiju vai robotiku. Katrā ziņā – eksaktajā jomā.
Ievai vispār patīk ļoti sarežģītas lietas.
Uzskatām, ka vidējā izglītība ir nepieciešama visiem, kā obligāts zināšanu līmenis, neatkarīgi no tā, vai tā ir vispārēja vai profesionāla. Mana meita skaidri pateica – vēlos pienācīgu izglītību un viss! Viņai fizisko spēju dēļ neder profesionālā, bet tieši akadēmiskā izglītība. Esmu lepna par viņu un vienmēr atbalstīšu Ievas centienus mācīties. Mēs panācām, ka viņa drīkst mācīties! Es respektēju to, ka mana meita grib mācīties, un savos gados mācos viņai līdzi. Un daudz mācos arī no viņas!“
