Kosmiskā ātrumā... uz tualeti jeb kas ir pāraktīva urīnpūšļa sindroms

FOTO: depositphotos.com

Steidzami, steidzami... vajag uz tualeti! Urīna nesaturēšana nav tikai vecu cilvēku vai mazu bērnu problēma. Pāraktīvs urīnpūslis ir visai izplatīta kaite, kas skar arī jaunus cilvēkus. Kādi ir pāraktīva urīnpūšļa simptomi un cēloņi un kā ar šo slimību cīnīties, skaidro uroloģe Inese Celmiņa.

Kādi ir simptomi?

Pāraktīvam urīnpūslim raksturīga bieža, ļoti steidzama jeb neatliekama vēlme urinēt, kā arī neatliekama urīna nesaturēšana, kad cilvēks nepaspēj aizskriet līdz labierīcībām un notiek patvaļīga urīna noplūde.

Pāraktīva urīnpūšļa gadījumā urīna noplūde nav saistīta ar fizisku slodzi, klepošanu, smiešanos, kā tas ir slodzes urīna nesaturēšanas gadījumā.

Tiesa gan, pacientu vienlaikus var piemeklēt abi urīna nesaturēšanas veidi – katra nesaturēšanas veida cēloņi ir dažādi, tāpēc arī ārstēšana atšķiras.

Zinot pārāk aktīva urīnpūšļa simptomus, var ātrāk apzināties problēmas nopietnību un vērsties pie speciālista, lai uzsāktu ārstēšanu. Jāņem vērā, ka laika gaitā simptomi var mainīties, kas nereti apgrūtina problēmas identificēšanu.

FOTO: Publicitātes foto

Kādi ir cēloņi?

Ja urīnpūslis ir vesels, signāli smadzenēm ļauj saprast, kad urīnpūslis piepildās un kad ir nepieciešams apmeklēt labierīcības. Savukārt pāraktīva urīnpūšļa gadījumā tas tā diemžēl nenotiek – cilvēks izjūt pēkšņu un steidzamu vēlmi urinēt, un tas var notikt pat tad, kad urīnpūslis ir pustukšs. Jāatzīmē, ka šī slimība mēdz būt kā simptoms arī citām nopietnām veselības problēmām – piemēram, centrālās un perifērās nervu sistēmas slimībām, uroloģiskām vai ginekoloģiskām onkoloģiskām saslimšanām, cukura diabētam, tāpēc ieteicams pie ārsta vērsties savlaicīgi, lai noskaidrotu patiesos urīnpūšļa pāraktivitātes iemeslus.

Visbiežāk sastopamie cēloņi, kas var izraisīt pāraktīva urīnpūšļa simptomus:

  • mugurkaula jostas-krustu daļas deformācijas;
  • urīnceļu infekcijas;
  • hormonālas izmaiņas;
  • emocionāls stress, veģetatīvās nervu sistēmas darbības traucējumi;
  • cukura diabēts;
  • citu medikamentu radītas blakusparādības;
  • slimības, kas ietekmē galvas vai muguras smadzenes, piemēram, insults vai multiplā skleroze, parkinsonisms.

Pāraktīvā urīnpūšļa sindroma attīstības risks palielinās līdz ar vecumu, bet to nevarētu raksturot kā ierastu un normālu novecošanas sastāvdaļu, jo mūsdienās ar šo slimību saskaras arvien jaunāki cilvēki.

Kā ārstēt?

Ir pieejami vairāki veidi, kas palīdz mazināt pāraktīva urīnpūšļa simptomus.

Medikamenti (antimuskarīna preparāti), kurus lieto pāraktīva urīnpūšļa gadījumā, koncentrējas uz simptomu mazināšanu. Tā arī ir visbiežāk izmantotā ārstēšanas metode, ko sievietēm bieži kombinē ar lokāli lietojamiem medikamentiem (fitoestrogēni, estrogēni) un medikamentiem, kas iedarbojas uz veģetatīvo nervu sistēmu (dienas trankvilizatori un anksiolītiķi), nereti pat antidepresantiem.

Psihoterapija bieži nepieciešama kā līdzeklis, lai radikāli atrisinātu pāraktīva urīnpūšļa problēmu pacientiem, kuriem slimības galvenais cēlonis ir psihogēnas dabas.

Fizioterapija (atgriezeniskās saites metode) tiek piedāvāta pacientiem, kuriem tradicionāla medikamentozā ārstēšana nedod gaidāmo efektu. Metodes pamatā ir pacienta apmācība kontrolēt savus starpenes pamatnes dziļos muskuļus, tādejādi iemācoties kontrolēt un mazināt neatliekamās urīna nesaturēšanas epizodes. Jāsaka gan, ka ar fizioterapiju vien nekad nesasniegsim tik labus rezultātus kā ar specifiskas medikamentozas terapijas palīdzību.

Botulotoksīna injekcijas – invazīva ārstēšanas metode, kad medikaments tiek ievadīts tieši urīnpūšļa muskulī. Ļoti dārga un īslaicīgu efektu dodoša metode, ko izmanto gadījumos, kad neviena no iepriekš minētajām ārstēšanas metodēm nedod uzlabojumu.

Uz augšu