Obligātās militārās audzināšanas atjaunošana Latvijas skolās: plusi un mīnusi (61)

2018. gadā Saeimas deputāti atbalstīja valsts aizsardzības mācības (VAM) iekļaušanu valsts vidējās izglītības standartā noteiktajā izglītības saturā kā obligātu mācību priekšmetu no 2024. gada. VAM paredz apmācīt skolniekus četrās mācību jomās – 1) valstiskā audzināšana (valsts un lokālās vēstures apgūšana, kā arī patriotiskuma izkopšana), 2) dzīves skola (valsts aizsardzības pamatprincipu apgūšana, līderības un personības spēju izkopšana), 3) militārā sagatavotība (lauka administrācijas un lauka kaujas iemaņu apgūšana, ierindas mācības, sakaru un normatīvo aktu apgūšana, šaušanas un darbību ar ieročiem, kā arī pirmās medicīniskās palīdzības apgūšana). Šīs trīs jomas caurvīs arī 4) fiziskā sagatavotība. Kā teikts Aizsardzības ministrijas mājaslapā, apgūt kaujas lauka iemaņas vai orientēšanos ir iespējams tikai ar fizisko aktivitāšu palīdzību. Pagaidām VAM atrodas pilotprojekta stadijā un to izmēģina dažas Latvijas skolas. Savukārt, sākot ar nākamo gadu, tā tiks ieviesta kā obligāti piedāvājams izvēles mācību priekšmets.

VAM vispārizglītojošās vidējās mācību iestādēs tiks realizēta 10. un 11. klasē, bet vidējās profesionālās izglītības iestādēs 2. un 3. kursā. Turklāt pēc 10. un 11. klases vasarās jauniešiem tiks piedāvātas praktisko iemaņu nometnes. Tās ilgs attiecīgi 10 un 11 dienas. Turklāt profesionālo vidējo izglītības iestāžu audzēkņiem 4. kursā tiks piedāvāts iziet praksi, kura var tikt aizstāta ar praksi Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS), vēsta Aizsardzības ministrijas izdotā infografika. Kopumā VAM var paredzēt pat līdz 320 stundām (160 divos mācību gados un 160 nometnēs). Turklāt no šī laika 260 stundas tiks paredzētas militārajam blokam, bet 60 stundas valstiskajai audzināšanai un dzīves mācībai.

Bijušais militārais analītiķis un bloga «Vara bungas» autors Mārtiņš Vērdiņš raidījumā «Pasaule kabatā» norāda, ka VAM pats par sevi nav nekas jauns un jau PSRS laikā skolā ir bijusi militārā sagatavotība. Principi ir saglabājušies tie paši – sagatavot militārajam dienestam un dažādām dzīves situācijām topošo rekrūti (tai skaitā iemācīt to rīkoties ar dažadiem individuālajiem aizsardzības līdzekļiem (piemēram, gāzmaskām). Lai gan Latvijas valsts atgriešanos pie šādām nosacītām pagātnes relikvijām var saprast mūsu ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ, tas nav slāpējis sabiedrības diskusijas par šāda soļa lietderīgumu.

Argumenti par

Militārā audzināšana var veicināt piederības izjūtu nācijai

Kā intervijā portālam TVNET norādījis Jeruzalemes Ebreju universitātes profesors Arje Marselo Kacovičs, Izraēlā (valstī ir ieviests obligātais militārais dienests) militārā apmācība tiek uztverta pat samērā pozitīva.

Profesors norāda, ka armijā un cita veida militāro apmācību nometnēs ir spiesti satikties cilvēki no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem un veidot uz sadarbību vērstas attiecības.

Grūtības, kuras ir nepieciešams pārvarēt militāro apmācību dalībniekiem, tos satuvina un veicina savstarpēju sapratni. Tādā veidā armija palīdz veidot piederības izjūtu Izraēlas nācijai.

Neapšaubāmi, ka Latvijas sabiedrībā, kurā valda zināma rīvēšanās starp latviešiem un krievvalodīgajiem, lielāka nacionālā vienotība būtu tikai vēlama. Tas ir īpaši aktuāli tāpēc, ka Krievijas dezinformācijas kampaņas akcentē to, ka Latvijas valdība krievvalodīgos apspiež un cenšas atsvešināt no iesaistīšanās valsts veidošanā. Kā intervijā TVNET norādījis Valsts prezidenta nacionālās drošības padomnieks un Nacionālās drošības padomes sekretārs Jānis Kažociņš, mums vēl arvien ir divas atšķirīgas informācijas telpas. Turklāt cilvēkiem, kuri vairāk uztver krievvalodīgos medijus, atšķiras uzskati par tādiem jautājumiem, kā Krimas okupācija no tiem, kuri lielāku uzmanību pievērš pašmāju un Rietumeiropas medijiem. Šādā kontekstā pastāv risks, ka Krievija varētu mēģināt ietekmēt Latvijas krievvalodīgos savu politisko mērķu sasniegšanai.

Militārā audzināšana veicina mīlestību pret savu zemi

Vēl viens arguments, kuram piekrita arī Mārtiņš Vērdiņš ir militārās audzināšanas pienesums Latvijas patriotiskumam.

Galu galā – cilvēki var apzināties, ka tie ir daļa no kādas nācijas, taču ir arī ļoti svarīgi apzināties, ka tie ir daļa tieši no latviešu nācijas.

Šādā kontekstā militāro audzināšanu nereti pavadošā filozofija palīdz veidot mīlestību pret savu dzimteni, kas var izrādīties izšķiroši hibrīdkara apstākļos. Jau atkal citējot interviju ar Jāni Kažociņu – «ja cilvēkiem trūks uzticības savai valstij, tad šī valsts aizsargāta netiks. Tādā gadījumā sagraut to no ārpuses būs daudz vieglāk».

Šeit arī jāuzsver, ka valsts ir tikai un vienīgi tās iedzīvotāji, nevis valdība vai politiķi (kā mums nereti gribas domāt), tāpēc ir īpaši svarīgi, lai tieši iedzīvotājos saglabātos vēlme dzīvot neatkarīgā un brīvā Latvijā. Turklāt pamatojoties uz Kažociņa vārdiem, Nacionālie bruņotie spēki ir viena no institūcijām ar vislielāko sabiedrības uzticības kredītu. Tādā veidā militārajam elementam būtu daudz vieglāk skaidrot iemeslus, kāpēc Latvija tomēr ir lieliska valsts.

Militārā audzināšana cilvēku norūda un palīdz ikdienas dzīvē

Arje Marselo Kacovičs intervijā arī norāda, ka sava pasniedzēja pieredzes ietvaros viņš ir novērojis, ka Izraēlas studenti pēc militārā dienesta pabeigšanas ir daudz nobriedušāki par studentiem ASV, kuri šādu apmācību nav izgājuši.

Tiesa, tas varētu būt arī vecuma starpības dēļ (Izraēlā jaunieši sāk studēt ap 20 gadiem, bet ASV – ap 17-18), tomēr viņa valstī universitātēs neesot tik lielas problēmas saistībā ar izvarošanu un citiem pārkāpumiem.

Savukārt, Mārtiņš Vērdiņš vērš uzmanību uz to, ka PSRS laikā cilvēkiem skolās tika mācīts arī rīkoties ar individuālajiem aizsardzības līdzekļiem. Vērdiņš šajā kontekstā min gāzumaskas, kuras vajadzēja iemācīties lietot. Tādā veidā cilvēks arī tika sagatavots dažādām ārkārtas situācijām un nelaimes gadījumiem. Turklāt Izraēlas piemērs norāda, ka bieži vien militāro apmācību laikā iegūtie kontakti noder arī vēlāk. Autoru Dena Seņora un Paula Singera grāmatā «Start-up» nācija (Start up Nation) tiek minēts, ka uzņēmēji vēlāk izvēlas veidot kopīgus uzņēmumus ar cilvēkiem, kuri ir iepazīti vēl militārā dienesta laikā. Tas pats attiecas arī uz darbā pieņemtajiem darbiniekiem. Turklāt armija sniedz cilvēkiem iespēju izkopt savu radošumu un intelektu. Tas tāpēc, ka vismaz Izraēlas gadījumā tajā nav iebūvēta spēcīga hierarhistiska sistēma, kura slāpē improvizāciju kādas problēmas atrisināšanai.

Argumenti pret

Ne visi spēj izturēt militārās apmācības prasības

Ja VAM tiktu ieviesta obligātā kārtā, tad kā galveno kritiku var minēt atsevišķu jauniešu nepiemērotību militārajam dienestam. Ne visi no tiem ir fiziski un garīgi pilnībā veseli, lai izturētu šāda veida audzināšanas uzlikto slodzi.

Savukārt, fiziskās un garīgās grūtības apvienojumā ar šāda tipa mācībās nepieciešamo stingro disciplīnu var radīt jaunietim ļoti skarbus apstākļus un ,iespējams, ka pat to traumēt.

Tādā veidā VAM ietvaros būtu jādomā par mehānisma iestrādi, kura ietvaros ir iespējams no VAM arī tikt atbrīvotam. Iespējams, ka šo jaunieti tad arī var iesaistīt Latvijas drošības stiprināšanā citā veidā.

Šāda izaicinājuma eksistencei piekrīt arī Latvijas Republikas Aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Viņš intervijā norāda, ka ārstu atzīti veselības traucējumi noteikti tiks ņemti vēra. Tiesa, viņš arī norāda, ka slinkums un nedaudz apaļīgs vēders nebūtu gana labs attaisnojums jaunietim šajās apmācībās nepiedalīties. Savukārt, Jaunsardzes 3. novada nodaļas instruktore Inese Marķitāne, kura jau pagaidām Alūksnē apmāca jauniešus VAM pilotprojekta ietvaros, intervijā norāda, ka jauniešiem ar veselības problēmām nav jāpilda pilnīgi visas prasības. «Katrs dara tik, cik var izdarīt,» saka instruktore.

Vienmēr pastāv arī zināmi drošības riski

Ņemot vēra, ka VAM konceptā ir ietvertas arī darbības ar ieročiem un stacionārā šaušana, vienmēr pastāv zināms jauniešu drošības risks. Jāņem vērā, ka armijā kritušie nerodas tikai kaujas laukā un arī apmācībās var notikt dažādi nelaimes gadījumi.

Piemēram, PSRS armijā savulaik bija situācijas, kad atsevišķi rekrūši gāja bojā no rokā uzsprāgušām granātām.

Savukārt, sakropļoti (sliktākajā gadījumā – miruši) jaunieši ir gan milzīgs emocionāls zaudējums to ģimenēm, gan arī materiāls zaudējums valstij kopumā. Līdz ar to, apmācību organizatoriem ir nepieciešams pievērst pastiprinātu vērību VAM drošības standartiem. Tomēr pat nevainojamas uzmanības gadījumā negadījumu iespējamību neviens izslēdzis nav.

Artis Pabriks portālam TVNET norāda, ka šajā gadījumā Latvijas valsts cenšas sagatavot profesionālus instruktorus un paredzēt tiem speciālas sagatavošanas programmas. Tāpat līdz 18 gadiem jauniešiem netiks doti smagie ieroči. Viņš pieļauj, ka apmācībās varētu tikt izmantotas tikai pneimatiskās vai arī mazkalibra šautenes. Savukārt, Marķitāne saka, ka mācībās šaušanas nolūkos netiek pielietota kaujas munīcija un jaunieši par drošības pasākumiem tiekot informēti. Nodrošināt nepieciešamo drošību palīdzot arī skola.

Novērš uzmanību no cita veida izglītības

Uz VAM var attiecināt arī klasisko argumentu par izglītības satura prioritātēm. Ņemot vērā, ka tā no 2024. gada tomēr būs iekļauta valsts vidējas izglītības standartā kā obligāts mācību priekšmets, VAM tomēr prasīs noteiktu stundu skaitu, kuru varētu izlietot citu (iespējams, ka ekonomiskajai attīstībai svarīgāku) zināšanu un prasmju apgūšanai. Piemēram, mācību priekšmeta realizācijai vajadzīgās stundas (aptuveni 160 divos mācību gados) varētu izmantot, lai pilnveidotu zināšanas fizikā, ķīmijā, ekonomikā vai citur.

Tas arī varētu traucēt citu priekšmetu mācāmajā vielā iekļaut pašreizējo detalizācijas pakāpi un upurēt dažas apgūstamās tēmas (to mācīšanu uzticot universitātēm).

Iespējams, ka šādā kontekstā varētu būt neapmierināti tie skolnieki, kuri vēlētos kādam sevis interesējošam priekšmetam pievērst pastiprinātu uzmanību.

Pabriks uz šo kritiku atbild ar to, ka Latvijas vispārējā izglītība tomēr paredz sabalansētu izaugsmi. Savukārt, sabalansēta izaugsme nozīmē arī patriotisma mācīšanu un labāku fizisko veselību. Viņaprāt VAM ļoti labi iekļausies pārējā skolu sistēmā, jo jauniešiem varētu būt veselīgi pēc ilgstošas sēdēšanas izkustēties. Turklāt, viņaprāt iegūtu arī sporta stundas, jo sporta pedagogi, ārsti un atbalstītāji vienmēr ir teikuši, ka to ir par maz. Tomēr Marķitāne intervijā atzīst, ka skolai ir nepieciešams pēc tam «pieķert» VAM dienā paredzētos priekšmetus. Viņa gan neuzskata, ka tas traucējot pārējam mācību saturam.

Kāda ir pašreizējā pieredze VAM ieviešanā?

Tomēr, neskatoties uz valdošo diskusiju un pausto kritiku, Marķitāne intervijā norāda, ka vismaz atsauksmes no pilotprojektā iesaistītajiem skolniekiem Alūksnē esot visnotaļ pozitīvas.

«Jaunieši ir ļoti ieinteresēti, jo viņi uzskata, ka VAM mācību saturs noderēs dzīvē. Šeit es runāju gan par kompasiem, gan par ierindas mācību,» saka instruktore.

Viņa arī apgalvo, ka skolnieki VAM apmeklējot un turklāt nākot uz to priecīgi. «Skolotāji pat vēlētos, lai būtu vairāk tādu priekšmetu uz kuriem audzēkņi nāktu pozitīvā noskaņojumā,» pauž Marķitāne.

Viņa arī kategoriski noraidoši atbild uz jautājumu par to, ka fiziski nespējīgākie jaunieši mācībās tiek apsmieti. «Viņi ir viens par visiem un visi par vienu. Ja kādam kaut kas nesanāk, tad mēs cenšamies pielāgot mācību tempu un ļaujam pārējiem bērniem veikt uzdevumus ātrāk. Klases kolektīvā nenotiek nekāda apsmiešana!» norāda instruktore. Komentējot grūtības VAM ieviešanā, Marķitāne gan atzīst, ka sākotnēji jauniešiem esot bijušas grūtības saprast, ko no tiem sagaida un ir bijis vajadzīgs laiks, lai pie jaunās programmas pierastu.