20. gadsimts Latvijā un topošajā galvaspilsētā Rīgā sākās uz bēdīgas nots - Krievijas impērijā valdīja saimnieciskā krīze, kas ietekmēja dzīvi Latvijā, bet drīz vien pasauli piemeklēja postošs karš. Pēdējais posms bija sīvās cīņas starp Latvijas karaspēku un Pāvela Bermonta - Avalova komandēto Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju. 11. novembrī, kas nākotnē ieguva Lāčplēša dienas statusu, Bermonts un tā karaspēks tika padzīts no Rīgas pievārtes. Lai gan uzvara bija gūta, tomēr kara postījumu sekas bija neizmērojamas. Ja runājam no arhitektūras viedokļa - Rīga bija teju pilnībā nopostīta un daudzas vēsturiskās ēkas bija teju jāatjauno no gruvešiem. 

Latviešu tauta 1. pasaules kara sākumu sagaidīja jau kā nobriedusi un savai valstij gatava politiska nācija. Tā bija attīstījusies 19. gadsimta idejisko strāvojumu ietekmē (liberālisms, nacionālisms un sociālisms) un Piektā gada revolūcija (1905.–1907. gads) aktualizēja demokrātijas un autonomijas idejas. Krievijas impērijas ārējā varenība un arī labklājība, kuru Latvijas iedzīvotājiem deva plašais Krievijas tirgus, tikai atsevišķiem latviešu inteliģences pārstāvjiem (redzamākais no tiem bija politiķis Miķelis Valters) ļāva sapņot par neatkarīgas valsts radīšanu. Vairums cerēja uz piezemētākām pašvaldības un administratīvām reformām, kas palielinātu latviešu tiesības un apvienotu latviešu apdzīvotās Kurzemes, Lielvidzemes un Vitebskas guberņas teritorijas vienā administratīvā vienībā (Latvijā).

Karš nesa arī cerības uz lielākām latviešu kultūras tiesībām, valodas statusa nostiprināšanu un pret latviešiem vērstās cenzūras vājināšanu.

Kā vienu no piemēriem var minēt demonstratīvo „Dievs, svētī Latviju!” dziedāšanu kara sākumā, kaut cara cenzūra to bija aizliegusi (tās vietā bija jādzied „Dievs, svētī Baltiju!”), vēstīts vēsturiski informatīvajā vietnē, kas veltīta latviešu strēlniekiem un filmā, un Aleksandra Grīna romānā “Dvēseļu putenis” atspoguļotajiem notikumiem.

Vecrīgas panorāma pirms kara 20. gadsimta  sākumā

FOTO: Wikimedia Commons

Bermontiāde bija izšķiroša cīņa ceļā uz Latvijas neatkarību. Frontes līniju pilsētā Rīga pirmo un vienīgo reizi piedzīvoja Bermontiādes laikā 1919. gada rudenī, vēsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieka Toma Ķikuta apraksts.  

Pāvela Bermonta komandētās Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas uzbrukums vispirms skāra Pārdaugavu. Uzbrukums Rīgai sākās 1919. gada 8. oktobrī, no Jelgavas un Bauskas šoseju puses. Kaujas par galvaspilsētu ilga līdz Latvijas armijas uzvarai 11. novembrī. Sākotnēji, no 8. līdz 10. oktobrim, Bermonta armija plosījās Pierīgā - tagadējā Katlakalnā, Tīrainē un Titurgā. Pēc pāris haotiskām aizstāvēšanās dienām Latvijas armija Pārdaugavu atstāja un nākamo mēnesi – no 10. oktobra līdz 11. novembrim abas karojošās puses bija ieņēmušas pozīcijas katra savā Daugavas krastā, atklāj vēsturnieks. 

Bermnontiešu ierakumi Pārdaugavā uz Šonieru ielas (Uzvaras bulvāris), pretim Kuģu ielai.

FOTO: Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas kolekcija "Zudusī Latvija"

Vēsturnieks Toms Ķikuts raksta, ka pēc tam, kad Bermontiādes kauju frontes līnija Rīgā nostiprinājās abās Daugavas pusēs, sākās savstarpēja apšaudīšanās, un bumbas un artilērijas lādiņi krita krietni tālu Rīgas bulvāros.

Pasargātas nebija arī citas apkaimes ārpus centra – 14. oktobra vakarā apšaudē no Daugavas otra krasta tika sapostīti arī vēsturiski Sarkandaugavas nami.

Lielus postījumus izjuta nami, kas atradās Daugavas tuvumā. Vecrīgas krastmalu postīja Bermonta artilērija, kamēr Pārdaugavu – ložmetēju un lielgabalu šāvieni, kā arī igauņu bruņotā vilciena uguns - no Latvijas armijas pozīcijām. Pašmāju armija īpaši nesaudzēja Rīgas arhitektūru - Latvijas armijas uguns nodarīja nopietnus postījumus Āgenskalna un Torņkalna ēkām. 

FOTO: Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas kolekcija "Zudusī Latvija"

Kopumā Pārdaugavā lielākie postījumi apbūvei tika nodarīti posmā no Āgenskalna kuģīšu piestātnes līdz Dzelzceļa tiltam, sevišķi mūsdienu Latvijas Nacionālās bibliotēkas apkaimē, un arī Torņakalnā.

Nopietni cietis bija arī Lībekas tilts, kas reiz savienoja Vecrīgas Grēcinieku ielu ar Pārdaugavas Akmens ielu, – tā uzbrauktuvi Pārdaugavas pusē saspridzināja Bermonta armijas karavīri.

Lībekas tilts pēc spridzināšanas

FOTO: Wikimedia Commons

Artilērijas šāviņi pamatīgi izroboja daudzu namu fasādes, tostarp Latvijas Universitātes galveno fasādi, citas ēkas Raiņa bulvārī, arī mūsdienu “klusajā centrā”, Baznīcas ielā un citviet nami teju bruka no lodēm un sprādzieniem. Postījumus piedzīvoja arī Rīgas pilsētas mākslas muzeja jumta izbūve.

Rīgas aizstāvēšanas laikā tieši Daugavmala un Vecrīga pārvērtās līdz nepazīšanai. Latvijas armijas karavīri izveidoja pozīcijas ar dzeloņstiepļu joslām un tranšejām Daugavmalas bruģī un vietumis Vecrīgā, kur atradās arī sardzes posteņi.

FOTO: Wikimedia Commons

Atrašanās Daugavmalā bija bīstama.

Laiku pa laikam gan viena, gan otra karojošā puse pretinieka virzienā raidīja artilērijas uguni, bet Bermonta armija veica arī vairākus uzlidojumus. Daudzi seni un saudzējami nami Vecrīgā cieta haotiskā apšaudē naktī uz 17. oktobri un arī dienas laikā karojošās puses turpināja viena otru bombardēt.

FOTO: Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas kolekcija "Zudusī Latvija"

Pēc tam, kad asiņainās apšaudes bija beigušās un Bermonta armija tika sakauta, abu Daugavas krastmalu apbūve vietām bija pārvērtusies par drupu kaudzi.

Vecrīgas pusē visvairāk cietušas bija ēkas, zaļās zonas un pieminekļi posmā starp mūsdienu Akmens tiltu un dzelzceļa uzbērumu. Vienu no vissmagāk cietušajiem Daugavmalas namiem bija sagrāvusi Bermonta armijas lidmašīna.

Vēsturnieks atklāj, ka uz Rīgas pils pusi postījumu bija mazāk, taču pašu pili Bermontieši nebija saudzējuši, bet gan padarījuši to par apšaudes mērķi. Tāpat arī stipri sašauta bija arī mūsdienu Latvijas bankas ēka.

Ložu apskādētā Rīgas pils

FOTO: Wikimedia Commons

Pēc kaujām un cīņām Rīga bija pārvērtusies teju par gruvešiem un daudzas ēkas bija tikpat kā sagruvušas, bet citām bija nepieciešama pamatīga restaurācija. Latvijas Brīvības cīņās bojā gāja 686 karavīri, 57 virsnieki, bet materiālie zaudējumi sasniedza 293 miljonus Latvijas rubļu pēc tā laika kursa