23. novembrī klubā “Melnā piektdiena” pašmāju grupa “Sanctimony” ar iespaidīgu koncertu svinēs savu 25 gadu jubileju. Divdesmit pieci gadi smagās mūzikas skatuvē – par to sarunā ar grupas dalībniekiem.

Ļoti daudz par jums ir rakstīts šo gadu gaitā, tomēr īsumā – kā jums viss sākās? Cik dalībniekiem bija gadu? Pirmie instrumenti, pirmie mēģi, pirmais koncerts?

Viesturs: Viss sākās tā: Es, Rihards Skudrītis un “Fašists” dzērām alu un nolēmām taisīt blici. Rihards atveda Janku B., es Kažu… Pirmie instrumenti, par citiem neatceros, man bija ģitārmeistara “Pulkveža” izgatavots viltus Jackson bultas formā. Pirmais koncerts bija kaut kādā Purvciema vidusskolā. No šī konča visspilgtāk palicis atmiņā, ka bungas bija saliktas no diviem komplektiem, viena bočka zaļa, otra brūna

Jānis Boļšaks: Pirmie mēģinājumi, ja nemaldos, notika kādas izputējušas rūpnīcas telpās Imantā. Vēlāk pārvācāmies pie Riharda viņa dzīvoklī vienā no Imantas deviņstāvenēm. Blakus istabā Riharda vecāki skatās ikvakara seriālu, savukārt mēs aiz sienas maucam detuhu. Bungas noslāpētas uz maksimumu, ģitārām nekādu kabinetu nebija, laidām caur RRR deviņdesmitniecēm. Dziedāju bez mikrofona. Vienkārši pilnā rīklē auroju. Kaimiņi, cik atceros, tā arī neatnāca pasūdzēties. Lai gan no malas noteikti izklausījās interesanti!

Sākotnējā posmā spēlējāt izteikti ņipru death metal. Kas atnesa domu par tautas mūzikas pieskaņu?

Viesturs: Sākotnējā posmā, kamēr radījām savu materiālu, spēlējām tikai kaverversijas. Tautas mūzikas ideja laikam bija mana, moš' Riharda, neatceros.

Jānis: Tautas dziesmas labi iederējās pie mūsu tā laika tematikas - pagānu tauta, krustnešu iebrukumi, ticības uzspiešana u.t.t.

Deviņdesmito paaudze – klubs “Mad Mix”, neskaitāmi leģendārie koncerti un kustība. Spilgtākās atmiņas? Un ārzemes – tolaik saņēmāt gana labas atsauksmes arī no ārzemju preses?

Viesturs: Es kādu gadu līdz pat slēgšanai strādāju Mad Mixā. Mēs tur spēlējām katru otro nedēļu. Ap to pašu laiku, 1995. vai 96. gadā  bija viens koncis Igaunijā. Pēc koncerta mūs uzaicināja uz interviju Nomme radio. Braucām ar Kažu ar stopiem.

Jānis: Koncerts Igaunijā toreiz bija kaut kas! Reāls ārzemju brauciens! Tas tagad piecas reizes gadā aizbraukt uz Igauniju nospēlēt konci ir ok! (smejas). Bet Mad Mixā tolaik mēs dzīvojām. Atceros, ka gadījās uzspēlēt pat divreiz nedēļā. Trešdienā, kad bija smagais vakars, un sestdienā, kad nebija neviens cits, kas uzspēlē. Uz mums varēja paļauties! Vienmēr bijām gatavi maukt!

Filmu “Jelgava 94” esat noskatījušies? Kādi iespaidi?

Aizkalns: Mani daudz vairāk uzrunāja grāmata, kaut filma šķita tieši tik apjukusi, cik tādi mēdz būt cilvēki attēloto varoņu vecumā.

Viesturs: Filmu neesmu redzējis, izlasīju grāmatu. Lasīju un visu laiku nepameta sajūta, ka grāmata ir arī par mani, viss bija tik reāli un precīzi.

Vienīgi nezin kādēļ Joņevs ne ar vienu burtu nepieminēja „Sanctimony”, lai gan mēs tur visur arī bijām.

Grupas, mūziķi, kas palikuši prātā no deviņdesmitajiem, kas nepelnīti aizmirstas šodien?

Aizkalns: Šeit prasītos uzskaitīt visas grupas, kuras atceros, ja gribētos izcelt tā laika burziņus un atmosfēru, apmeklētos koncertus, dzirdētos ierakstus un apkārt klīstošās leģendas. Ja runājam par vietējām metāla grupām, kuras uz mani tajā laikā atstāja iespaidu, tad bez zināmajām jāmin Conquest, Butchers, Dies Irae, Procession, Infrogress.

Deniss: Mans ceļš smagās mūzikas pasaulē sākās deviņdesmito gadu vidū, un tieši vietēja skatuve spēlēja lielu lomu. RVR / Robinsons koncerti un tās bandas, kas mani iespaidoja - Neglected Fields, Huskvarn, Disgorged, Dies Irae, Invasion – es vismaz pusi no to bandu repertuāra zināju un mācēju nospēlēt līdzi ierakstiem. Nopietni!    

Viesturs: Mana mīļākā Latvijas metāla banda ir Dies Irae. Žēl, ka tie džeki ierakstīja tikai vienu albumu.  

Jānis: Dies Irae, Conquest, Butchers, Moral Free. Noteikti jāpiemin Huskvarn! "On the Road" tekstus zinu no galvas vēl šodien.

"Sanctimony"

FOTO: No personīgā arhīva

Pamata kodolā cauri gadiem nemainīgi palikuši Jānis un Viesturs. Ko šobrīd dara Rihards (Skyforger), bundzinieks Kārlis?

Viesturs: Kārlis dzīvo Anglijā, Rihardu neesmu sastapis kopš viņš aizgāja no Skyforger.

2000. gadā mainījāt grupas skanējumu – death'n'roll. Kāds iemesls un kā uz to reaģēja klausītāji?

Aizkalns: Kāds bariņš fanu bija vīlušies, kad nomainījām spēlēšanas stilu. Mums ap to laiku vajadzēja pārmaiņas, jo neredzējām iespēju turpināt spēlēt death metal. Izskanēja arī ideja spēlēt grind core, bet nosvērāmies par labu metālam ar roka elementiem. Dziesmas arī tapa ātri un mūs aizrāva ar savu enerģiju.

Deniss: Bija radošais un mentālais sastrēgums, gribējām virzīties uz priekšu, un pārmaiņas iedeva vajadzīgo dzirksteli, kas dzina uz priekšu, neskatoties uz apkārtējiem viedokļiem. Reakcijas un atsauksmes bija dažādas, bet mūsu pārliecība par to, ka darām visu pareizi, darām to, kas patiesi patīk, bija daudz stiprāka.   

Viesturs: Skanējums kā reizi nav mainījies. Mainījies ir pats muzons. Ja pareizi atceros, vienā brīdī sapratām, ka esam sevi izsmēluši klasiskajā death stilā un kaut kas jāmaina. Bija divas versijas: sākt spēlēt smagāk un ātrāk vai doties vieglākas mūzikas virzienā. Nolēmām par labu rokenrolam.

No šī brīža aktīvajām deviņdesmito gadu smagās mūzikas grupām jūs esat viena no burtiski dažām, kas palikušas ierindā. “Huskvarn” nosvinēja 25 un izbeidza darbību. Kā esat spējuši noturēties kopā tik ilgi?

Aizkalns: Domāju, ka iemesli, kāpēc spējam noturēties kopā, ir vienota interese par mūziku, tas, ka esam labi čomi, un tas, ka mums nav ko dalīt savā starpā.

Viesturs: Mēs esam mūžīgi. svinēsim gan 30 gadus, gan 50 gadus…

Deniss: Vispirms tā ir vienotība. Svarīgi ir tas, ka visiem vairāk vai mazāk ir vienāds muzikālais bekgraunds. Gaume un redzējumi atšķiras, bet, radot dziesmas, sega netiek raustīta uz dažādām pusēm. Esam kā spirta formula C2H5OH - katram elementam ir sava loma (smejas).

Nav bijusi doma – eh, ģimenes, darbs, vēl tie mēģi, varbūt beidzam šo?

Aizkalns: Tādas domas, nenoliedzami, ir bijušas.

Deniss: Par beigšanu kā tādu laikam nav bijusi doma. Ir bijuši dažādi dzīves posmi, kur bija citas prioritātes, tas arī viss.   

Viesturs: Man nē.

Jānis: Ģimenes mūs vienmēr ir atbalstījušas. Bet nenoliedzami ir bijuši posmi, kad tas viss ir bijis diezgan sarežģīti.

Grupā pēc astoņu gadu pauzes atgriezies ģitārists Jānis Aizkalns. Klusākais grupas dalībnieks. Kur viņš bija pazudis un kāpēc? Pie viena – kas notiek Cēsīs, kur savulaik bija stipra metālistu skatuve?

Aizkalns: No grupas 2010. gadā aizgāju, jo jutos radoši izsmēlis sevi - muzikāli man tobrīd nebija ko teikt. Stagnēju un tāpēc izlēmu atvadīties no Sanctimony. Cēsīs, cik zinu, šobrīd nav nevienas aktīvas smagās grupas, kaut Cēsu Fonoklubā regulāri notiek smagās mūzikas koncerti.

Deniss: Kopā ar Jāni ar dažādu mēnešu starpību 1998. gadā pievienojāmies Sanctimony, un viņa aiziešana 2010. gadā bija smags trieciens man personīgi. Līdz pēdējām brīdim cerēju, ka tas ir tikai mirkļa vājums un Janka pārdomās, bet nē… vajadzēja laiku, lai pats saliktu visu galvā. Pēc astoņu gadu pārtraukuma pirmajā mēģinājumā man bija sajūta, ka kopā pēdējo reizi spēlējam pirms nedēļas. Jā – tā saikne starp mums ir pārāk stipra, tāpēc man ir liels prieks, ka esam atpakaļ. Cēsis ir mūsu otrā dzimtā pilsēta un regulāri spridzinām Fonoklubā, kad ir iespēja. Metāla skatuve Cēsīs kā tāda vienmēr bija ar savu odziņu. Jā, pašlaik ir klusums, bet nepamet sajūta, ka Winter Is Coming… ("Ziema tuvojas" - atsauce uz seriālu "Troņu spēle - aut.)

Pēc albumiem “Devil And Men” (2005) un “Hell In Stereo” (2007) līdz “Perfection” (2012) un “Unholy Five” (2016) ir manāma nosacīta ieilgusi pauze. Koncertējat, bet jaunais albums? Top? Būs?

Aizkalns: Top. Neesam ātri, bet pie jaunām dziesmām strādājam. Esam vienu no tām ierakstījuši un līdz koncertam darīsim to pieejamu publikai, kā arī atrādīsim koncertā.

Deniss: Satraukumam nav pamata, viss notiek.

Neesam metāla rūpnīca ar sastādītu ražošanas grafiku. Mēs pieejam tam radoši un tas prasa laiku.    

Viesturs: Jaunais albums, protams, top, tas jau ir daļēji uztapis. Pauzes, jā, tās gadās, mēs esam pieauguši cilvēki ar ģimenēm, darbu u..tt. Nevar kā jaunībā tikai spēlēt metālu un dzert alu.

Jānis: Tik tikko taču vienu izdevām.

Velns. Grupas vizuālās identitātes viens no simboliem. Par ko ir runa tekstos un kas tos raksta?

Aizkalns: Esmu viens no dziesmu tekstu autoriem. Pārsvarā, ja ņemam globāli, caur stāstiem tekstos izceļu dažādas dzīves negācijas un pārdzīvojumus. Varbūt arī tāpēc velns, kā negatīvā arhetips. Personīgi, ja runājam par velna tēlu, jāsaka, ka neuztveru to kā kaut ko neuzvaramu un neizbēgamu. Tas man no latviešu pasakām izveidojies priekšstats.

Deniss: Velns ir mūsu traki ellīgās metāla ballīte direktors. Tā es to vienmēr esmu redzējis.  

Foto: "Sanctimony" prezentē jaunu albumu "Unholy Five".

Alkohols – stereotips, ka metālisti ir mežoņi, dzērāji, vandāļi, velna pielūdzēji un dumpinieki?

Aizkalns: Dumpinieki - viennozīmīgi, jo smagā mūzika traucē daudzu līdzcilvēku mieru gan ar savu skaļumu, gan agresīvo raksturu. Velna pielūdzēji - tas nebūs par mums. Pārējais ir stāsts par jaunības nevaldāmību, kura ir palikusi pagātnē.

Deniss: Sex Drugs & Rock’n roll - stereotipu ir daudz un katram gan jau atrastos tās īstais personāžs. Runājot par Sanctimony, tad esam gājuši cauri daudziem posmiem.

Viesturs ir aktīvs sporta cienītājs – “Stirnu buka” medaļas, reizē motociklistu kluba prezidents, Jānis dzied korī. Kādi vaļasprieki ir pārējiem?

Aizkalns: Mūzika un māksla, cik nu tam visam atliek laika.

Deniss: Esmu alternatīvā kluba “Melnā piektdiena” vadītājs, tas ir dzīves hobijs, kas neliek mani mierā. Arī manu bērnu hobiji, neizbēgami, ir liela daļa no mana brīva laika.

Jānis: Jāatzīstas, ka es ar kori šobrīd esmu nedaudz iepauzējis.

Kādu mūziku paši klausāties? Un kādā formātā? Modē vinila plates un pat kasetes, esat pārizdevuši agrīnos ierakstus digitāli – mūzikas straumēšanas platformās.

Aizkalns: Mūziku pārsvarā klausos Spotify. Tur arī atklāju priekš sevis daudz jaunas mūzikas. Klausos ļoti dažādu mūziku, bet pārsvarā smago roku, blūzroku un metālu.

Deniss: Pārsvarā izvēlos mūsdienu tendences un klausos straumēšanas servisus. Tur var visu atlasīt - gan vecos, gan ko jauno atrast. Cietā CD formātā kolekcionēju vietējo skatuvi. Tam ir pievienotā vērtība. Klausos dažāda žanra mūziku atkarībā no garastāvokļa. Diapazons ir no eksperimentālā džeza līdz graindkoram

Viesturs: Klausos tikai Spotify. Klausos patiesībā to pašu mūziku, ko pirms divdesmit gadiem, konkrēti - metālu.

Jānis: Mūziku klausos Spotify. Un pārsvarā metālu, hiphopu un džezu.

Sekojat līdzi arī pašmāju mūzikai – ko ieteiktu paturēt prātā vai noklausīties?

Viesturs: Skyforger noteikti, bet tos jau tāpat visi zina. Preternatural, Flaying. Vispār maz staigāju pa koncertiem, laikam var teikt, ka nesekoju Latvijas mūzikas apritei.

Deniss: Cenšos sekot jaunajiem. Ja ir iespēja, ieteiktu ievērtēt grupu “Pauls Raimonds”, čaļiem 15-16 gadi! Tur ir īstais dvēseles draivs. Ceru, ka viņi turpinās un attīstīsies.

Dzimtā valoda – varbūt beidzot ir laiks kādiem pāris gabaliem latviešu valodā?

Aizkalns: Neesam par to domājuši. Tas droši vien nozīmē, ka tāds laiks vēl nav pienācis.

Grupa kā ģimene, bet ko par mēģiem, koncertiem saka sievas un bērni?

Deniss: Vispirms bija Sanctimony, un tad sievas nāca klāt, tāpēc viss ir pašsaprotami un kā viens vesels. Ik vasaru nemainīgi jau trīspadsmit gadus mums kopīgais “Sanctimony Family” izbrauciens uz dažādiem kempingiem.

Viesturs: Ģimene saprot, cik svarīga man ir grupa. Ģimene atbalsta un pacieš.

Kā jums pašiem liekas, ko esat sadarījuši paliekošu pa šiem 25 gadiem, ar ko lepojaties?

Aizkalns: Paliekošais ir atmiņas un ieraksti. Varam lepoties ar grupas ilgmūžību un izdotajiem albumiem.

Manuprāt, esat uzstādījuši gana augstu latiņu paši sev un skatuvei kopumā – iespaidīgākais, profesionālākais Latvijas metālistu videoklips (Heading Mexico) , esat iesildījuši lērumu lielu ārzemju grupu (Entombed, Judas Priest u.c.) , pašmāju Metāla gada balvas ar jums ir piešķirtas vairākkārt, ar kori koncertu esat nospēlējuši. Un ko tālāk? Nākamais izaicinājums?

Aizkalns: Šobrīd lielākais izaicinājums ir jaunu dziesmu radīšana un to ierakstīšana, cerams, drīzā nākotnē. Pārējos izaicinājumus dzīve pati piespēlēs.

Viesturs: Dotajā brīdī lielākais izaicinājums ir sagatavoties 25 gadu jubilejas koncertam. Nākamais varētu būt jauns video, tad albums un tā tik pa apli…

Deniss: Es personīgi izaicinājumus salieku katrā posmā, un uz doto brīdi tā ir mūsu XXV jubileja. Ļoti daudz nianses, pie kā strādāt, lai tā būtu tāda ballīte, kādu es gribētu. Tālāk viennozīmīgi jaunās dziesmas.

XXV – vienreiz dzīvē. Sadarbībā ar alus ražotājiem “Malduguns” jums tapis grupas alus. Vai varat atklāt, ar ko šis koncerts būs īpašs jums pašiem un klausītājiem? Torte ar melnām svecēm būs?

Aizkalns: Līdz tortēm savos plānos neesam tikuši. Būs alus, un būs tusiņš.

Deniss: Kopš esam sākuši rīkot savas dzimšanas dienas ballītes no 2004. gada, katrā no tām mēs cēlām kvalitātes latiņu augstāk un augstāk. Un arī šis pasākums nebūs izņēmums, būs daudz jaunumu mūsu priekšnesumā. Stāstīt nebūtu interesanti.

Janis: Ar to šis koncerts arī būs īpašs, ka pirmo reizi svinēsim XXV gadu jubileju.

Foto: Grupa "Sanctimony" prezentē albumu "Melnajā piektdienā".

Koncertā kā īpašie viesi – enerģiskie "Rebel Riot", pēc astoņu gadu pauzes uz skatuves atgriežas grupa "Flaying" un jaunās paaudzes rokeri "Terror Activator".

Koncerta sākums plkst. 19, ieeja no plkst. 18, biļetes iepriekšpārdošanā šeit.