Harijs Gulbis ir viens no latviešu drāmas spilgtākajiem pārstāvjiem 20. gadsimta 60.–80. gados. Gulbja rokrakstu iezīmē īpaši veidota ainu kompozīcija un kamerspēles principi.

Vairāk nekā 15 Harija Gulbja lugas spēlētas profesionālajos teātros, bet īsti par savējo Hariju Gulbi padarīja Nacionālais teātris (padomju laikā – Drāmas teātris). 

Ievērojamākās viņa drāmas ir lugas “Viena ugunīga kļava” (1967), “Cīrulīši” (1974), “Kamīnā klusu dzied vējš” (1976), savukārt otru viņa dramaturģijas daļu veido sociālās komēdijas - “Aijā žūžū, bērns kā lācis” (1968) un “Silta, jauka ausainīte” (1973).

Gulbis darbojies arī pēc neatkarības atgūšanas, kad Nacionālais teātris, kuram ilgus gadus bijusi uzticīga sadarbība ar dramaturgu, iestudē lugas “Uz Liepsalām ejot” (1996) un “Vēverīši” (1999). Viņš ir arī četru romānu autors.