Viņš piederēja tiem nedaudzajiem izcilajiem latviešu dramaturgiem, kuru darbi padomju gados ne vien prata pārvarēt cenzūras ierobežojumus un tika iestudēti uz Latvijas profesionālo teātru skatuvēm, bet arī iemantoja pelnītu skatītāju mīlestību. Harija Gulbja pazīstamākā luga ir "Cīrulīši". Kopš 1975. gada iestudēta dažādos teātros Latvijā un Igaunijā, ekranizēta tāda paša nosaukuma kinofilmā (1980) tā izskanēja kā brīdinājums par latviešu lauku sētas sairumu, kas draud ar latvietības zaudēšanu, autoram atklājoties kā prasmīgam sociālo un cilvēcisko drāmu meistaram. "Cīrulīši" saņēmuši Autortiesību bezgalības balvu, Eduarda Veidenbauma prēmiju, Andreja Pumpura prēmiju.

Bibliogrāfijās atrodams, ka Harijs Gulbis sarakstījis 14 lugas. To nosaukumi dzīvo Latvijas teātru vēsturēs. Tie dzīvo uz skatuvēm: "Aijā žūžū, bērns kā lācis" (1968), "Silta jauka ausainīte" (1973), "Kamīnā klusu dzied vējš" (1977), "Alberts" (1985), "Olivers" (1985). Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Harija Gulbja lugas izrādītas Nacionālajā teātrī - "Uz Liepsalām ejot" (1996) un "Vēverīši" (1999). Nacionālā teātra vajadzībām Harijs Gulbis dramatizējis Augusta Deglava romānu "Rīga" (1998). Arī 2019. gada novembrī Nacionālā teātra repertuārā ir divas dramaturga radītas lugas – lielās zāles izrāde – leģendārie "Cīrulīši" un aktieru zālē iestudētais "Olivers". Biļetes uz abām ir izpārdotas.

Līdzās veikumam dramaturģijā Harijs Gulbis bija atzīts prozas meistars, kurš lasītāju ievērību pievērsa jau ar savu pirmo romānu "Pieneņu laiks" (1976). Izcils notikums 80. gadu literatūrā ir viņa romāns "Doņuleja" (1981), kas saņēmis Andreja Upīša prēmiju. 1998. gadā tika publicēts romāns "Degoši debesu akmentiņi". 2017. gadā tika izdots Rakstu 1. sējums.

2012. gadā Harijs Gulbis tika apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 2016. gadā – ar Kultūras ministrijas Atzinības rakstu. Harijs Gulbis bija VKKF mūža stipendiāts.

Latvijas Rakstnieku savienība izsaka visdziļāko līdzjūtību Harija Gulbja tuviniekiem.