“Šeit jums ir koncentrācijas nometne,” mēdza atkārtot audžumamma, kamēr bērni vasaras svelmē raka pagrabu. Pusaugu meitenes viņa sauca par palaistuvēm, bet 11 gadus vecam zēnam, kurš slapināja gultā, reiz uzvilka galvā piečurātās apakšbikses un izdzina pagalmā. Tādas ir nu jau pieaugušas meitenes atmiņas par dzīvi audžuģimenē, kurā viņa pavadīja vairākus gadus. “Reizēm brīnos, ka vispār esmu dzīva,” saka cita meitene no visā Latvijā zināmās paraugģimenes.

Prokuratūra sākusi kriminālvajāšanu pret audžuvecākiem, kas vairāku gadu garumā pret astoņiem bērniem vērsuši fizisku un emocionālu vardarbību. Divas nepilngadīgas meitenes cietušas no seksuālās vardarbības, informē tiesībsargājošās iestādes. Bijusī aizbildne sarunā ar TVNET apsūdzības noliedz, uzskatot, ka ģimene tiek nomelnota.

Lai pasargātu bērnus, rakstā neminēsim, ne vietu, kur risinājās notikumi, ne cietušo, ne iespējamo vainīgo īstos vārdus.

Nesen publisko telpu pāršalca ziņa: kādā audžuģimenē kopš 2015. gada decembra pret divām nepilngadīgām audžumeitām vērsta seksuālā vardarbība. No 2016.gada vasaras līdz 2017. gada ziemai viena no nepilngadīgajām meitenēm tikusi sistemātiski izvarota. Divas meitenes pašas bija vērsušās policijā. Izmeklēšanā noskaidrojies, ka vardarbīgas apiešanās rezultātā astoņiem bērniem ilgstoši nodarītas fiziskas un emocionālas ciešanas. Tāpēc šī gada februārī aizbildnībā esošos bērnus no ģimenes izņēma un ievietoja krīzes centrā. Aizbildnei - 1961. gadā dzimušai sievietei piemērots drošības līdzeklis, kas nav saistīts ar apcietinājumu, 1968. gadā dzimušam vīrietim - apcietinājums. Turpinās pirmstiesas izmeklēšana, abiem uzrādītas apsūdzības.

Zelta gabaliņš nebija

“Tik pozitīvs iespaids... Priecājāmies, ka mums pagastā ir tāda audžuģimene,” apmulsis saka pagasta pārvaldes vadītājs. Viņš nav vienīgais, kuram šķita, ka šī audžuģimene ir gandrīz ideāla – tā domāja daudzi Latvijas iedzīvotāji, jo mediju starmešos ģimene gozējās bieži, vēl vairāk – pirms gadiem saņēma prestižu balvu. “Mīlēt otru...”, “paldies māmiņ”, “pateicības asaras”, “pēc aicinājuma mamma”. Publiskajā telpā par kuplo saimi savulaik izskanēja daudz skaistu un patētisku vārdu.

Vēlāk viena no audžuģimenes meitenēm atzīs, ka “visi bijām iebiedēti un visiem bija sakāmais teksts izdomāts. Tur nebija ne druskas patiesības – viss samākslots.”

Liela, atjaunota māja, sakopts dārzs, allaž smaidīga mamma, kas par dzīves rūgtumu pašu ģimenēs iepazinušiem bērniem rūpējas vairāk nekā 20 gadus. Un dzīvesbiedrs Juris, kas lielajai saimei pievienojās nesen, kad Zaigas aizbildniecībā jau bija seši dažāda vecuma bērni. “Zelta gabaliņš viņš nebija,” piecdesmitgadnieku raksturo pagasta vadītājs. “Mētājās starp diviem pagastiem un tā viņi kaut kā satuvinājās. Likās, ka pie Zaigas saņēmies.” Par to, ka Jurim ir problēmas ar alkoholu, tuvējā apkaimē zināja visi.

Jau pirms vairākiem gadiem pie slavinošajiem rakstiem bija komentāri, kuriem vajadzēja viest aizdomas, ka ar šo audžuģimeni kaut kas nav kārtībā.

“Bāriņtiesa ļoti labi zināja, kas tas par cilvēku,” piemetina pagasta pārvaldes vadītājs. Tomēr, lai nu kā - strādīgs Juris bija, un Zaigas lielajā mājā ar dārzu vīrieša rokas bija vajadzīgas.

Burvīgā lauku māja ar dārzu

Anna pēc trim krīzes centrā pavadītajiem mēnešiem no vairākiem piedāvātajiem variantiem izvēlējās tieši šo ģimeni.

“Cik draudzīgi un forši,” viņa nodomāja un nebija vīlusies.

Sākumā. Meiteni pārsteidza sakoptais dārzs un lielā māja. Kad meitene ieminējās, ka vēlas spēlēt klavieres, viņu tūlīt pat aizveda pie klavierskolotājas. Kad viņa teica, ka grib dejot, viss notika kā uz burvju mājiena. Meitene dalīja istabu ar vienaudzi - 16 gadus vecu meiteni (sauksim viņu par Katrīnu), kura ģimenē dzīvoja jau ļoti ilgi. “Bijām astoņi vai deviņi, jaunākajam puisītim bija 9 gadi, tad mums pievienojās 11 gadus veca meitene, kas bija dzīvojusi citā valstī.”

Ilgi nebija jāgaida, lai audžumamma vairs neslēptu savu īsto dabu, atceras Anna. “Pēc skolas mazie bērni sēdēja pie galda un pildīja mājasdarbus. Mazā meitenīte no ārzemēm slikti runāja, neko nesaprata, tāpēc viņai tika visvairāk. Bija traki - Zaiga viņu rāva aiz matiem un sita.

Kad mazā raudāja, Zaiga teica: “Ja raudāsi, sitīšu stiprāk!”

Ja mazie kaut ko nesaprata, Zaiga cirta ar roku pat neskatoties kur trāpa.” Aiz matiem Zaiga meitenes rāva bieži - atceras Anna. Šajā mājā tā bija ierasta audzināšanas metode. Tikmēr audžutēvs Juris bieži nebija mājās - piestrādāja, kur vien varēja.

Annai Juris nepatika. “Izskatījās pēc izvirtuļa,” viņa atceras.

Meiteni vīrietis nekad neaiztika un arī izturējās pret viņu neitrāli. Jāteic, ka Anna atšķīrās no citiem bērniem - ārēji trausla, klusa, bet ar iekšēju spēku. Audžuģimenē viņa bija pirmo reizi, izvēli aiziet no bioloģiskās ģimenes izdarīja pati, jo “mammai uzradās vīrietis, kas drausmīgi dzēra”. Šobrīd viņa ir pieaugusi un studē.

Ja raudāsi, sitīšu vēl!

Zaiga gribēja, lai viss ir perfekti - dārzs, kurā puķes nebeidz ziedēt, māja, kas spīd un laistās, sakārtota saimniecība. Meitene atceras, ka garāža, pagrabs un šķūnis faktiski tapuši ar bērnu rokām. “Bija svelmaina diena, saule cepināja. Mēs, lielākie, arī meitenes, ar lāpstu rakām pagraba pamatus. Mazie palīdzēja. Prasījām audžumammai, vai drīkstam aiziet uz dīķi nopeldēties. Viņa teica “Nē - tikai tad, kad darbs būs pabeigts”.”

Zaiga bieži atgādinājusi “Šeit jums ir koncentrācijas nometne.”

Reizēm viņa darījusi tā: modināja visus septiņos no rīta sakot: “Taisieties, brauksim ekskursijā!” . “Mazie bērni uzķērās - priecājās, pucējās, meitenes uzvilka skaistākās kleitas. Kad bērni bija gatavi, Zaiga sacīja “Tā, un tagad ekskursija ar kapļiem pa dārzu!””

Mājās bija noteikts režīms: celšanās 7.00, sekoja sportiskā aktivitāte - skriešana, 8.00 brokastis. Tūlīt pēc tam sākās darbs. Un tā katru dienu. “Trakākās bija vasaras. Skolas laikā bija pulciņi, mājasdarbi - tad nebija tik traki. Tomēr, kad nebijām skolā vai nodarbībās, strādājām.”

Zaiga mīlēja ziedus, tāpēc gribēja, lai to ir daudz. Reiz vēlā rudenī zemē bija jāliek puķu sīpoli. Kad bērni teikuši, ka zeme sasalusi - tajā nevar iedurt lāpstu, Zaiga parādījusi - var gan.

“No lamuvārdiem viņa nekautrējās,” saka Anna.

“Saukāja mūs visos sliktajos vārdos, kādi vien ir.” Kad lielās meitenes atgriezās no skolas, Zaiga smaidīja, bet mazākie pastāstīja, ka viņas atkal apsauktās par palaistuvēm, kurām tikai puiši prātā.

Vecākās meitenes audžumamma kontrolējusi - vakarā atņēmusi telefonus, uz randiņiem ar puišiem iet liegusi, lai gan sešpadsmitgadniecēm ļoti gribējās satikties ar vienaudžiem. Lai tiktu projām, nācies samelot.

“Vasarā braucām uz mežu - zēni zāģēja malku, mēs nesām zarus. Ja kādam kaimiņam vajadzēja, sūtīja mūs palīgā, nejautājot, vai to vēlamies,” stāsta jaunā sieviete.

Anna atceras: reiz pie viena no mazajiem zēniem ciemos atbraucis draugs. Puikas spēlējoties sākuši plēst nost kokam mizu. Zaiga bērnam dusmās tā iesitusi ar dūri pa seju, ka tam no deguna sākušas tecēt asinis. Sieviete teikusi: “Ja neapklusīsi, sitīšu vēl!” Tad viņa saķērusi bērna roku un teikusi, ka nogriezīs pirkstus. Kāda no vecākajām meitenēm aiznesusi mazo līdz dīķim un nomazgājusi seju. Anna atceras vēl kādu scēnu: 11 gadus vecs zēns naktīs čurājis biksēs. Zaiga viņam slapjās apakšbikses uzlikusi galvā un tā likusi staigāt.*

“Sēdēju istabā, raudāju un domāju: lai vai kā gāja manā ģimenē, tas, kas notiek te…”

Anna skaitīja dienas līdz pilngadībai, lai tiktu projām no mājas, kur ar bērniem apietas “ar šādām metodēm”.

Zaigas noskaņojums bijis kā svārsts. Dažreiz viņa bērnus sasēdinājusi pie galda un teikusi, ka mīl visus. Reizēm saukusi meiteni par “eņģeli”.

Kad Anna mācījās vidusskolā, viņai nācās palikt dienesta viesnīcā, jo katru dienu braukt no mājām uz skolu sliktās satiksmes dēļ nebija iespējams. “Man vajadzēja naudu ēšanai. Sākumā Zaiga manā konta ieskaitīja pa 10 eiro, bet drīz vien pārtrauca dot naudu. Vairākas dienas nodzīvoju pusbadā, tad prasīju Zaigai, kas par lietu. Viņa žēlojās, ka neesot naudas. Ja nepalīdzētu māsas, bads būtu īsts.” Apģērbu bērniem gādāja labdarības veikals.

Bāriņtiesa uzticas, pārbaudes formālas

Zaigai bija aizbildnes statuss un tas nozīmē, ka no likuma viedokļa viņa bērniem aizvietoja vecākus, tāpēc varēja patstāvīgi pieņemt lēmums par visiem, tostarp arī ar finansēm saistītiem jautājumiem. Turpretim, piemēram, audžuģimenē bērnu likumiskais pārstāvis ir Bāriņtiesa, kas pieņem visus ar bērniem saistītos lēmumus, skaidro Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktore Valentīna Gorbunova.

Tomēr līdzekļi, ko par bērnu saņem aizbildnis, ir gaužām niecīgi. Pabalsta apmērs mēnesī ir vienāds ar minimālo uzturlīdzekļu apmēru - no dzimšanas līdz 7 gadu vecumam 25% no minimālās algas, tātad, 107,50 eiro mēnesī. No 7 līdz 18 gadu vecumam 30% no minimālās mēnešalgas, proti, 129 eiro. Ja bērnam ir invaliditāte, aizbildnis saņem arī šo pabalstu. Plus 54 eiro ikmēneša atlīdzība, kas nav atkarīga no aizbildnībā esošo bērnu skaita, un ģimenes valsts pabalsts 11.38 eiro. Papildus iespējams saņemt pašvaldības piešķirtos atvieglojumus, piemēram, bez maksas izmantot sabiedrisko transportu. Tāpat pašvaldības daudzbērnu ģimenēm izdala pārtikas paciņas, piedāvā lietoto apģērbu utml.

Kad tiek nodibināta aizbildnība, Bāriņtiesai ģimene jāizvērtē ne retāk kā reizi gadā, turpina Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāve. Izvērtējums ietver dzīvesvietas apmeklējumu, kura laikā tiek noskaidrots, vai bērnam tiek nodrošinātas visas pamatvajadzības, seko saruna ar aizbildni un saruna ar bērnu, atkarībā no viņa vecuma. Paralēli Bāriņtiesas darbiniekam jāspēj novērot un novērtēt situāciju.

“Saruna nevar būt vispārīga, par “ne par ko”, tai jābūt konkrētai, bērnam saprotamai un atbilstoši formulētai,” uzsver Valentīna Gorbunova.

Papildus jāpieprasa informācija no izglītības iestādes un ģimenes ārsta. Katru gadu līdz nākamā gada 1. februārim aizbildnim pašvaldībā jāiesniedz finanšu pārskats. Ja pašvaldībai rodas šaubas par naudas izlietojumu, tas jādara biežāk.

Novada pagastu Bāriņtiesas vadītāja, kura bija atbildīga par lēmumiem, kas pieņemti saistībā ar šo ģimeni, pēc reformas 2019. gada sākumā Bāriņtiesā vairs nestrādā un uz TVNET aicinājumu sazināties neatsaucās. Jaunizveidotās novada Bāriņtiesa priekšsēdētāja, kura pārņēma lietu, skaidro, ka materiāli liecina: katru gadu audžuģimene tikusi pārbaudīta, kā to prasa likums.

Tikmēr Anna saka, ka triju gadu laikā nevienu no Bāriņtiesas mājās nav redzējusi.

Zaigai bijušas labas, pat draudzīgas attiecības ar Bāriņtiesas darbiniekiem, par ko netieši liecina audžumammas paustais senākās publikācijās. “Kad kāds atbrauca, visi bija iebiedēti un klusēja. Viņi redzēja jauku ģimeni. Tas, ka notika šajā mājā, tur arī palika,” skaidro Anna.

Seksuālā vardarbība*

Uzreiz jāsaka, ka Anna no seksuālās vardarbības nav cietusi, bet par Jura seksuālajām darbībām bieži dzirdējusi no citām meitenēm. Tas neesot bijis nekāds noslēpums - par to runājušas visas meitenes, kas nonākušas šajā ģimenē. Un tā vairākus gadus. Visbiežāk sūdzējusies 13 gadus vecā Krista.

“Atkal līda klāt, aiztika krūtis, iebāza roku biksēs,” meitene stāstījusi citām.

“Varbūt pat ļāva to darīt, jo citreiz Juris viņu veda uz veikalu, no kura Krista atgriezās ar saldumiem un čipsiem,” - Anna atceras, ka Krista reiz neizturējusi - atzinusies Zaigai, ka Juris viņu “aiztiek”. Sieviete neesot noticējusi. Sekojusi epizode ar Zaigas mazo mazmeitu. Kad Zaigas pieaugusī meita Annai elektroniskajā sarakstē vaicājusi, vai tiesa, ka viņas mammas jaunais vīrs uzmācas bērniem, Anna, zinot Zaigas nesavaldīgo raksturu, izvēlējusies distancēties no notiekošā un atbildējusi, ka neko nezina.

Par to, ka piecdesmitgadīgais vīrietis grābstās, stāstījusi arī viņas istabas biedrene Katrīna - vecākā no visiem.

“Varbūt, ka tur bija kaut kas vairāk…,” prāto Anna.

“Kad viņš mani iereibis veda uz pulciņiem, Katrīna brauca līdzi. Nākamajā dienā viņš ar audžumammu sarunāja, ka Katrīnai nav jāstrādā.” Anna atceras, ka Juris ne reizi vien bērnus uz pulciņiem vedis, būdams alkohola reibumā.

Meitenēm pieaugot, Katrīna aizvien vairāk parādījusi raksturu, neesot ļāvusi sev darīt pāri un kādā brīdī Juris burtiski “apmetis kažoku” - sācis pret viņu izturēties sliktāk. Reiz, kad Zaiga Katrīnai sejā iemetusi vecus burkānus un sākusi raut aiz matiem, Katrīna devusi pretim, sakot: “Mani tu nesitīsi”.

Pavisam skumji kļuvis, kad mazā meitenīte, ko Zaiga bieži rāvusi aiz matiem, atskrējusi un nesakarīgi stāstījusi, ka audžutēvs viņu aizticis “tur”. 

"Nebijām viņai teikušas, ka Juris tā mēdz darīt,” saka Anna. Viņa piekodinājusi mazajai, lai neļauj onkulim tā darīt. Tomēr pēc kāda laika Anna redzējusi, kā meitene izkāpj no Jura mašīnas turot rokās visādus našķus. Tagad pieaugusī Anna prāto, kāpēc meitenes ļāvušās Jura iegribām. “Ja viņš man pieskartos, es uzreiz aizietu un paziņotu. Bet… man bija kur iet. Viņām jau neviena nebija.”

Anna saka, ka Zaigai ne reizi vien gan pašas pieaugušie bērni, gan citi teikuši, ka Juris “nav labs cilvēks”.

Zaiga spītīgi turējusies pie sava, neticējusi. Juris ir vīrs uz goda un punkts.

Reizēm gan “goda vīrs” norāvies un nedēļu dzēris. Tad Zaiga viņam neesot ļāvusi rādīties mājās. Anna saka, ka pārējā laikā Juris daudz strādājis - darījis visu, ko sieva liek. Viņš esot labi sapraties ar vecākajiem audžuģimenes zēniem, kuri pat mudinājuši audžumammu iziet pie vīra.

“Ja audžumamma apprecas vai sāk kopdzīvi ar kādu, viņas statuss ir jāpārvērtē. Tas ir viennozīmīgi,” saka Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktore Valentīna Gorbunova. Ņemot vērā bērnu intereses, Bāriņtiesai ir jāielūkojas soda reģistrā, lai noskaidrotu, vai audžumammas partneris nav sodīts, un jāizvērtē situācija no visiem aspektiem. Ja nav pamata satraukumam, iespējams, ka dzīvesbiedrs iziet apmācības un iegūst, piemēram, aizbildņa statusu.

Liekot roku uz sirds…

No sarunas ar TVNET Zaiga neizvairās: “Liekot roku uz sirds varu teikt, ka katram bērnam devu visu, cik vien varēju!” Sieviete saka, ka ģimene tiekot nomelnota un viņai esot zināms kāpēc. “Visi vienmēr uzskata, ka bērniem var ticēt. Es jau neizliekos balta un pūkaina." 

Jā, esmu izgājusi no rāmjiem, jā esmu apsaukājusi viņus. Bet kāpēc? Lai viņi izaugtu par kārtīgiem cilvēkiem!

Zaiga saka, ka visi kopā strādājuši un arī bērnus likusi pie mājas darbiem - traukus mazgāt, skapi sakārtot. “Nezin cik reizes es skapī esmu atradusi netīras zeķes un veļu - meitenēm ar asinīm apkaltušas apakšbikses. Ir bērni, kas negrib mazgāties - man jālaužas vannas istabā, lai tikai viņi nomazgātos. Es gribēju, lai meitenes iemācās rūpēties par sevi, dzīvot skaistās, akurātās telpās,” emocionāli stāsta Zaiga.

Jautāta par iespējamo seksuālo vardarbību, ko dzīvesbiedrs vērsis pret meitenēm, Zaiga atbild strikti:

Protams, ka neticu! Par simts, nē par visiem 200 procentiem esmu pārliecināta, ka tā nav taisnība.

"Mēs esam nodzīvojuši kopā piecus gadus 24 stundas diennaktī. Ja kaut kas būtu, es to uzreiz redzētu pēc bērnu uzvedības. Es ne pirmo dienu strādāju ar bērniem, bet 25 gadus.”

*Par vardarbīgu apiešanos ar mazgadīgo var tikt piemērota brīvības atņemšana līdz pieciem gadiem, piespiedu darbs vai naudas sods.

*Par seksuālo vardarbību un nepilngadīgā izvarošanu var sodīt ar brīvības atņemšanu no pieciem līdz 20 gadiem vai mūža ieslodzījumu.

TVNET turpinās sekot lietas izskatīšanai tiesā, un skaidrot, kā tas varēja notikt, ka ne atbildīgās institūcijas, ne skola nepamanīja notiekošo ģimenē; kāpēc klusēja bērni.