“Šeit jums ir koncentrācijas nometne,” mēdza atkārtot audžumamma, kamēr bērni vasaras svelmē raka pagrabu. Pusaugu meitenes viņa sauca par palaistuvēm, bet 11 gadus vecam zēnam, kurš slapināja gultā, reiz uzvilka galvā piečurātās apakšbikses un izdzina pagalmā. Tādas ir nu jau pieaugušas meitenes atmiņas par dzīvi audžuģimenē, kurā viņa pavadīja vairākus gadus. “Reizēm brīnos, ka vispār esmu dzīva,” saka cita meitene no visā Latvijā zināmās paraugģimenes.

No 2016.gada vasaras līdz 2017. gada ziemai viena no nepilngadīgajām meitenēm tikusi sistemātiski izvarota. Divas meitenes pašas bija vērsušās policijā. Izmeklēšanā noskaidrojies, ka vardarbīgas apiešanās rezultātā astoņiem bērniem ilgstoši nodarītas fiziskas un emocionālas ciešanas.

Mediju starmešos ģimene gozējās bieži, vēl vairāk – pirms gadiem saņēma prestižu balvu. “Mīlēt otru...”, “paldies māmiņ”, “pateicības asaras”, “pēc aicinājuma mamma”. Publiskajā telpā par kuplo saimi savulaik izskanēja daudz skaistu un patētisku vārdu.

Vēlāk viena no audžuģimenes meitenēm atzīs, ka “visi bijām iebiedēti un visiem bija sakāmais teksts izdomāts. Tur nebija ne druskas patiesības – viss samākslots.”

CopyLinkedIn Draugiem X