Kas patiesībā notika uz bēdīgi slavenā spoku kuģa “Mērija Selesta” klāja

"Mērija Seleste" 1861. gada gleznā.

FOTO: Wikimedia Commons

1872. gada 5. decembrī, kuģojot nemierīgos laikapstākļos, britu brigas “Dei Gratia” apkalpe pamanīja šķietami pamestu kuģi, kas dreifēja Atlantijas okeāna ūdeņos netālu no Azūru salām, aptuveni pusotru tūkstoti kilometru uz rietumiem no Portugāles.

Kad brigas apkalpe uzkāpa uz “Mērijas Selestes” klāja, viņi atklāja, ka uz tā viss bija vislabākajā kārtībā; pat apkalpes locekļu drēbes bija kārtīgi salocītas, tomēr uz kuģa nebija nevienas dzīvas dvēseles.

Vienīgie pavedieni, kas saistīti ar cilvēku trūkumu, bija izjaukts pumpis un pazudusi glābšanas laiva. Tā sākās viena no aizraujošākajām mistērijām jūrniecības vēsturē.

Vairāk nekā pus gadsimtu pētnieki izvirzīja neskaitāmas teorijas par to, kas īsti notika ar kuģa apkalpi. Sākot ar jūras briesmoņiem un beidzot ar bailēm no potenciāla ugunsgrēka alkohola kravā. Tomēr tagad, iespējams, zinātnieki beidzot ir atraduši īsto atbildi.

“Mērijas Selestes” atklāšana

1872. gada 7. novembrī kapteinis Bendžamins Brigss ar apkalpi uz tirdzniecības kuģa “Mērija Seleste”, kas bija pielādēts ar spirtu, atstāja Ņujorkas ostu, lai dotos uz Dženovu Itālijā. Līdz ar sievu un meitu kapteinis līdzi bija ņēmis septiņu cilvēku lielu komandu. Galamērķi viņi nekad nesasniedza.

Pēc Ņujorkas ostas atstāšanas kuģis divas nedēļas, vētru un viļņu plosīts, virzījās uz priekšu, bet tad, 25. novembrī, kapteinis kuģa žurnālā veica pēdējo ierakstu, tomēr nekas neliecināja par kādām problēmām vai ko neparastu.

Tomēr, kad 5. decembrī kuģi atrada briga “Dei Gratia”, tuvumā nebija nevienas dzīvas dvēseles. Kad brigas kapteinis uzkāpa uz spoku kuģa klāja, tā apakšā (zemākajā vietā, kas atrodas zem ūdens līmeņa) viņš aptuveni metru dziļu ūdens slāni. Kuģa krava bija neskarta, lai arī dažas no mucām bija tukšas.

Neskatoties uz ūdeni kuģa korpusā, tas joprojām bija kuģojams, tāpēc brigas komanda sadalījās un kopīgiem spēkiem abus kuģus aizgādāja uz Gibraltāru.

Kāpēc kuģis bija pamests? Tas taču bija pilnīgi lietojams. Uz tā atradās pārtika un dzeramais ūdens sešiem mēnešiem. Apkalpes mantas bija noglabātas. Kuģa kapteinis kuģi var pamest tikai ārkārtas gadījumā, bet nekas neliecināja, ka šeit tāds būtu bijis.

Daži uzskatīja, ka kuģa apkalpe piedzērās un uzsāka dumpi, tomēr nebija nekādu vardarbības pazīmju. Citi uzskatīja, ka kuģim uzbruka pirāti, tomēr no kuģa nekas nebija nolaupīts. Artura Konana Doila īsajā stāstā, kas veltīts šim atgadījumam, aprakstīts kāds bijušais vergs, kurš sagrāba kuģi. Tomēr, kur viņš un visi pārējie pazuda?

Viens otrs min arī kāda jūras briesmoņa vai milzu astoņkāja eksistenci.

Tomēr nevienu no šīm teorijām nebalsta pierādījumi. Iespējams, viena no ticamākajām teorijām bija tāda, ka alkohola tvaiki atsita vaļā lūku. Baidoties no ugunsgrēka, kuģa apkalpe pameta kuģi. Tiesa, kā vēlāk noskaidrojās, lūkas vāks nebija atvērts.

Arī noziedzīgi nodomi nebija visa notikuma pamatā. Kad abi kuģi ieradās Gibraltārā, “Dei Gratia” pieprasīja īpašumtiesības uz atrasto kuģi. Sākumā tiesa domāja, ka ir noticis noziegums un atradēji cenšas piesavināties kuģi, tomēr pēc trīs mēnešus ilgas izmeklēšanas, nekādi pierādījumi tam netika atrasti.

“Dei Gratia” apkalpe beigās saņēma naudu par kuģi, tiesa, tā bija sešas reizes mazāka par atrastā kuģa īsto vērtību, kas bija 46 tūkstošus dolāru liela. Izskatās, ka varas iestādes tomēr nebija līdz galam pārliecinātas, ka šeit nav noticis noziegums vai kāda krāpšana.

1884. gadā Arturs Konans Doils uzrakstīja īso stāstu, kura pamatā bija “Mērijas Selestes” stāsts. Stāsta popularitāte noveda pie jaunas izmeklēšanas, tomēr nekādi jauni atklājumi arī tad netika veikti.

2002. gadā dokumentāliste Anne Makgregora uzsāka vēl vienu izmeklēšanu. Izmantojot dažādas modernās tehnoloģijas, viņa rekonstruēja spoku kuģa dreifa virzienu un secināja, ka kapteinis bija pamatīgi novirzījies no kursa. Kuģis atradās 190 kilometrus no vietas, kur tam vajadzēja būt.

Tāpēc kapteinis cerēja ieraudzīt zemi trīs dienas ātrāk nekā viņam tas izdevās. Rezultātā viņš mainīja kursu uz Santa Marijas salu Azūru salās, iespējams, meklējot patvērumu no nelāgajiem laikapstākļiem. Tomēr tas joprojām nebūtu pietiekams iemesls, lai kapteinis pamestu kuģi.

Tomēr Makgregora arī atklāja, ka kuģis pirms došanās jūrā bija pārbūvēts un darbu laikā, iespējams, bija aizdambēti sūkņi, kas aizvāc ūdeni no kuģa korpusa. Ņemot vērā, ka sūkņi nestrādā un kuģis ir novirzījies no kuras, kapteinis, visticamāk, nolēma neriskēt un ar glābšanas laivu doties uz tuvējo Santa Marijas salu.

Lai arī šī teorija nav universāli pieņemta un pilnībā pierādīta, tomēr tai vismaz ir pierādījumi, piemēram, izjauktais pumpis uz kuģa klāja.

Uz augšu