Savā ķermenī ieslodzītie: dzimuma disforija Latvijas jauniešu vidū (44)

Izpētīts, ka bērniem ar dzimuma disforiju ir viens no augstākajiem pašnāvības un nāves riskiem (aptuveni pusei ir vēlme nogalināt sevi, bet teju katrs ceturtais ir mēģinājis to izdarīt). Lai mazinātu bērnu un pusaudžu pašnāvību skaitu Latvijā, šobrīd tiek organizētas apmācības darbam ar tiem nepilngadīgajiem, kam diagnosticēta dzimuma disforija. 

Lai palīdzētu Latvijas ekspertiem viņu darbā ieviest efektīvu algoritmu, Latvijā ieradies Toronto Universitātes profesors Kenets Zakers, pasaules autoritāte bērnu un pusaudžu dzimumidentitātes traucējumos, kurš aprakstījis šo diagnozi psihiatrijas diagnostikas vadlīnijās DSM-V. Zukers ir vadījis dzimumidentitātes traucējumu klīniku bērniem Kanādā, publicējis vairāk nekā 100 pētījumu par šo tēmu un ir vairāku mācību grāmatu autors. Viņš ir arī galvenais redaktors starptautiskam akadēmiskam žurnālam Archives of Sexual Behaviour. 

Portāla TVNET saruna ar Toronto Universitātes profesoru Kenetu Zakeru.

Internetā pieejamos materiālos minēti divi termini – dzimuma identitātes traucējumi un dzimuma disforija. Kurš termins ir korektāks?

Pašreiz lietotais termins ir dzimuma disforija, kas aizstājis iepriekš plaši lietoto terminu dzimuma identitātes traucējumi. Pats termins dzimuma identitāte attiecas uz bērna, jaunieša vai pieauguša cilvēka sevis pamatapzināšanos kā zēnu vai meiteni, vīrieti vai sievieti. Lielākajā daļā gadījumu indivīda dzimuma identitāte sakrīt ar cilvēka bioloģisko dzimumu.

Dzimuma disforija, savukārt, nozīmē, ka veids, kādā tu jūties par savu dzimuma identitāti, nesakrīt ar tavu bioloģisko dzimumu, piemēram, cilvēks, kas pēc bioloģiskā dzimuma ir vīrietis, psiholoģiski sevi jūt kā sievieti un otrādi.

Kā jūs skaidrotu, kā rodas dzimuma disforija? Vai dzimuma disforija ir psiholoģiskas, bioloģiskas vai sociālas dabas jautājums?

Tas ir lielisks jautājums! Šīs jomas speciālisti pagaidām nav nonākuši pie skaidras, pilnīgas un vienotas atbildes, kā rodas dzimuma disforija. Viens no uzskatiem ir, ka šīs disforijas rašanos veicina gan bioloģiski, gan psiholoģiski faktori. Minēšu vienu piemēru, kas ilustrē šī jautājuma sarežģītību, proti, pētījumus par identiskajiem un neidentiskajiem dvīņiem.

Daži pētījumi rāda, ka identisko dvīņu gadījumos dzimuma disforija ir biežāka nekā neidentisko dvīņu gadījumos, kas ļautu mums secināt, ka dzimuma disforijai ir sava veida ģenētiska izcelsme.

Taču tas nav droši apgalvojams, jo, par spīti iepriekš secinātajam, tomēr ir gana daudz gadījumu, kad tikai viens no identiskajiem dvīņiem ir ar dzimuma disforiju. Tātad dzimuma disforijas pamatā ir kas vairāk kā tikai ģenētiska izcelsme. 

Viens no pētniecības laukiem, kam īpaša uzmanība pievērsta tieši pēdējo piecu līdz desmit gadu laikā, ir noteiktu smadzeņu lauku izpēte. Daži pētījumi norāda, ka cilvēkiem ar dzimuma disforiju noteikti smadzeņu lauki atšķiras no to cilvēku smadzeņu laukiem, kuriem nav šīs disforijas. Šis pētniecības lauks ir patiesi interesants. 

Psiholoģijas jomā arī izvirzītas vairākas hipotēzes. Viens secinājums, kam piekrīt daļa ekspertu, ir, ka dzimuma disforiju veicina gan psiholoģiski, gan psihosociāli iemesli. Vienvārdsakot, jūsu uzdotais jautājums ir sarežģīts, un tam ir dažādas atbildes. 

Jūs atbalstāt uzskatu, ka bērnam, kam agrā vecumā parādās dzimuma disforijas pazīmes, tomēr jāmāca pieņemt savs bioloģiskais dzimums. Kāpēc ir svarīgi nogaidīt pubertātes iestāšanos, lai risinātu dzimuma disforijas jautājumus?

Arī šis ir ļoti labs jautājums. Lielam daudzumam bērnu, kam agrīnā posmā novērota dzimuma disforija, tā šķietami “izzūd”, iestājoties pubertātei. Tas, iespējams, skaidrojams ar bērna attīstību, fleksibilitāti un ārējo faktoru ietekmi. Jāuzsver, ka ir vairākas diagnozes, kas, lai gan novērotas bērnībā, neturpinās pusaudžu vecumā un tālākā attīstībā. Jāpiezīmē, ka dzimuma disforija novērojama visās Rietumu kultūrās, kur tā pētīta.

Taču dzimuma disforija nav tikai Rietumpasaules fenomens; tā, kā rāda jaunākie pētījumi, novērojama arī Āzijas kultūrās, piemēram, Ķīnā.

Šeit es gribētu aprakstīt kādu interesantu piemēru, kas novērots Samoa salās, arhipelāgā Polinēzijā. Tur, līdztekus sieviešu un vīriešu dzimumam, jau izsenis pastāv arī trešais dzimums, saukts Fa'afafine, kas tulkojams kā “sievišķīgā veidā”. Tie ir cilvēki, kas pēc bioloģiskā dzimuma ir vīrieši, bet pēc psiholoģiskā dzimuma ir sievietes. Fa'afafine vēsture Samoa salās ir ļoti sena. Jāsecina, ka transseksuālisms, tostarp, arī dzimuma disforija, novērojama daudzviet pasaulē, un tā izpaužas dažādās formās.

Dzimuma disforija Latvijā ir maz pētīts jautājums, turklāt, to apvij dažādi aizspriedumi. Ko jūs teiktu tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka dzimuma disforija ir izdomāta problēma?

(Brīdi domā.) Ņemsim kā piemēru tādu plaši izplatītu saslimšanu kā depresija. Kāpēc gan lai kāds izdomātu, ka viņam ir depresija?

Līdzīgi ir ar dzimuma disforiju – kādēļ būtu jāizdomā un sevi iedomu veidā “jāaplipina” ar tik komplicētu problēmu, kas sevī iekļauj tik daudz grūtību? 

Jāpiezīmē, ka, runājot par dzimuma disforiju, ir jārunā arī par ārkārtīgi augstiem pašnāvības riskiem un tieksmi sevi apzināti savainot, visbiežāk tā ir graizīšanās. 

Pastāv dažādi profesionāli veidi, kā sniegt palīdzību jauniešiem ar dzimuma disforiju. Mērķis ir viens – palīdzēt viņiem tikt skaidrībā par savu patieso identitāti. Pie palīdzības veidiem varam minēt, teiksim, grupu terapiju, individuālo sarunu terapiju, hormonu terapiju u.c.

Savā praksē pārsvarā strādāju ar bērniem un jauniešiem, bet reizēm gadās sastapties arī ar pieaugušajiem. Tā, piemēram, viens no klientiem pie mums vērsās aptuveni 60 gadu vecumā. Respektīvi, viņš visu dzīvi bija pavadījis, slēpjot savu patieso identitāti. 

Video: īsfilma "Listen!" 

Pusaudžu resursu centra klīniskā vadītāja Nila Konstantinova komentārs par dzimuma disforiju Latvijā.

Cik bieži Pusaudžu resursu centrā vēršas jaunieši ar dzimuma disforiju?

Runājot par nepilngadīgajiem, kam ir dzimuma disforija, jāizšķir divas grupas: viena būtu bērni, bet otra – jaunieši pubertātes vecumā. Mēs Pusaudžu resursu centrā saskaramies ar otro grupu, proti, jauniešiem, un lielākoties tās ir bioloģiskās meitenes. Esam radījuši drošu vidi, kurā šie jaunieši var vērsties.

Līdz šim to darījuši ap astoņiem pusaudžiem, kas ir diezgan daudz priekš viena centra, taču jāuzsver, ka šis skaitlis noteikti neraksturo kopējo situāciju.

Kopējo Latvijas jauniešu skaitu, kuriem piemīt dzimuma disforija, nosaukt nav iespējams, jo trūkst datu.

Kāda veida palīdzību jaunieši ar dzimuma disforiju var Latvijā saņemt?

Šobrīd mums Pusaudžu resursu centrā nav atsevišķas programmas, kas būtu paredzēta specifiski šiem jauniešiem, taču šādas programmas izveide ir aktuāla, jo

pusaudžiem ar dzimuma disforiju ir augsts citu veselības problēmu risks, kā arī ārkārtīgi augsts pašnāvības risks.

Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ profesors Kenets Zakers tika uzaicināts uz Latviju – ceram, ka viņš mums palīdzēs izveidot vienotu algoritmu, pēc kā ar pusaudzi, kam ir dzimuma disforija, varēs strādāt dažāda profila speciālisti, tostarp, endokrinologs, psihologs, psihiatrs u.c.

Pašreiz šāda vienota ceļa Latvijā trūkst: daļa pusaudžu nonāk pie psihiatra, daļa nonāk pie endokrinologa un sāk saņemt noteikta veida blokatorus, un tā paliek vienīgā palīdzība, ko jaunietis saņem. Jāpiebilst, ka dzimuma disforija ir ļoti komplicēta lieta: šos jauniešus vieno distress par viņu bioloģisko dzimumu, bet pieeja un palīdzības sniegšana katram jāpiemēro individuāli.

Vēlreiz jāuzsver lielais suicīda risks - cilvēkus ar tik augstu pašnāvības risku citās grupās praktiski neredzam. 

Kā būtu jāreaģē vecākiem, ja vienam no viņu bērniem sāk parādīties dzimuma disforijas pazīmes?

Svarīgākā lieta ir saglabāt mieru un nepieņemt pārsteidzīgus spriedumus.

Galvenais ir radīt atvasē apziņu, ka, vienalga kāds būtu iznākums, mēs kā ģimene ar to tiksim galā un bērns tiek un tiks pieņemts. 

Otrkārt, ir vērts pameklēt speciālista palīdzību un atbalstu, jo šāda veida grūtības un riski ir specifiski, un dzimuma disforijas gadījumā ir daudz kā nezināma. Speciālistu palīdzību vecāki un pusaudži allaž var meklēt Pusaudžu resursu centrā.