“Kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus.” Vai tiešām? (3)

Vai tiešām ciešanām un sāpēm ir kāda vērtība? Ko domāja filosofs Frīdrihs Nīče, rakstot: “Kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus”?

Spēcīgs vēstījums

Kā rakstīts izdevumā "The Conversation", psihologi pēdējo dažu desmitu gadu laikā ir nopietni pētījuši šo jautājumu. Psihologs Ričards Tedeshī un Lorenss Kelhūns ir rakstījuši par to, ka cilvēki, kuri piedzīvojuši tuvinieka zaudējumu vai kādu traumu, vēlāk saka, ka novērtē dzīvi labāk, satuvinās ar ģimeni un draugiem, ir spēcīgāki, garīgāki un apveltīti ar iedvesmu. Šo fenomenu psihologi nosauca par “posttraumatisko izaugsmi”.

Tas parāda, ka katram mākonim ir zelta maliņa, kā arī sakrīt ar atpestīšanas tēmu Bībelē, proti, to, ka visas sāpes un ciešanas agri vai vēlu novedīs pie brīvības un pestīšanas.

Psihologi ir pierādījuši, ka cilvēks savu dzīvi mēdz pakārtot balstoties uz izaicinājumiem, kurus esam piedzīvojuši un neveiksmēm, kuras esam pārcietuši. Cilvēks tic, ka labas lietas var veidoties no sliktām.

Vai var paredzēt nelaimi?

Kulturālais naratīvs par “izaugsmi pēc ciešanām” izklausās visai neatvairāms, tomēr dažu eksistējošo pētījumu analīze liecina par dažām brīdinājuma zīmēm. Ir grūti savākt un salīdzināt datus pirms un pēc cilvēks ir piedzīvojis traumu, piemēram, ir neiespējami paredzēt, kurš nākamajā viesuļvētrā zaudēs mājas.

Tāpēc lielākajā daļā pētījumu par posttraumatisko izaugsmi, cilvēkiem pašiem jāpastāsta par to, kā trauma viņus ir izmainījusi. Lai arī tas šķiet saprātīgs veids, kā identificēt izaugsmi, tomēr pastāv nozīmīgas problēmas ar šo paņēmienu.

Pētījumos ir pierādīts, ka cilvēki neprot akurāti atcerēties kādi viņi bija pirms traumatiskā gadījuma. Tāpēc cilvēks varētu teikt, ka viņš kopš traumas ir piedzīvojis izaugsmi, kaut patiesībā tā nav. Bieži vien pašu paziņotā izaugsme nesaskan ar draugu un radinieku domām, kuriem uz attiecīgo cilvēku ir objektīvāks skats.

Stāstīšana citiem, ka tu esi piedzīvojis izaugsmi, varētu būt arī veids, kā cīnīties ar nežēlīgajām sāpēm, kas tevi vēl moka. Rietumu kultūrā sērām ir atvēlēts ļoti mazs laiks. Sabiedrība sagaida, ka cilvēks āri tiks pāri zaudējumam un dzīvos tālāk.

Tiesa, arī pašos testos var slēpties zināms spiediens, jo jautājumi, kas tipiski tiek uzdoti, parasti ir par pozitīvām pārmaiņām. Tāpēc cilvēks var atbildēt, ka viņš ir piedzīvojis izaugsmi, lai noliegtu patiesās sāpes, kas viņu vēl šausta.

Dažos pētījumos savukārt noskaidrots, ka tas, cik daudz cilvēki tic savai izaugsmei, nav saistīts ar patieso izaugsmi laika gaitā.

Patiesībā tie, kuri ziņoja par izaugsmi pēc traģēdijas, lielākajā daļā gadījumu joprojām cieta no posttraumatiskā stresa simptomiem vai depresijas.

Bieži vien ir ļoti grūti pieņemt ideju, ka personības izaugsme un rūdījums ir tipisks rezultāts ciešanām. Lūk, kā tas izklausās: ciešanas ir labas ilgtermiņā un cilvēki, kuri piedzīvojuši traumu, ir stiprāki par tiem, kuri tādu piedzīvojuši nav.

Tomēr dzīvot tālāk pēc traģēdijas ir ārkārtīgi grūti. Noteikta veida traģēdijas var atstāt paliekošas rētas un cilvēks tā īsti nekad tai netiek pāri, piemēram, bērna vai dzīvesbiedra zaudējumam.

Un tad vēl ir cilvēki, kas neslēpj faktu, ka viņi vēl nav tikuši pāri traģēdijai, kaut pagājis jau relatīvi ilgs laiks. Ja lieta, kas nenogalina, padara stiprāku, tad šie cilvēki uztverami kā vāji.

Lūk, kas top zināms, atsijājot un izpētot labākos pētījumus, kas pievērsušies šai tēmai. Cilvēki patiesi var pēc ciešanām piedzīvot izaugsmi. Viņi var kļūt stiprāki, var uzlaboties viņu attiecību ar citiem kvalitāte un pieaugt pašvērtējums. Tomēr tas nenotiek tik bieži, kā lielākā daļa cilvēku un daži pētnieki uzskata.

Turklāt ne visi piedzīvo izaugsmi vienādā veidā un ātrumā. Vēl ilgi cilvēkiem pēc traumatiskiem gadījumiem var būt nepieciešams līdzcilvēku atbalsts. Šādu resursu pieejamība arī spēlē lielu lomu tajā, vai cilvēks piedzīvos izaugsmi.

Arī pati izaugsme nav visu cilvēku mērķis. Daudziem cilvēkiem pilnīgi pietiek nostāties vien uz kājām pēc tam, kad traģēdija to nospiedusi uz ceļiem.

Lai arī pastāv iespēja, ka ciešanas var novest līdz izaugsmei, tomēr joprojām nav īsti skaidrs “kā” un “kad”.