Kad jau likās, ka 2019. gadā tradicionālais mūzikas grupu formāts (palikuši vien daži dinozauri) ir neglābjami iznīcis, topos un radio valda urbānā mūzika, glīti iepakota producentu pop produkcija, par sevi atgādina britu kvartets "Coldplay". "Mēs izdosim eksperimentālu dubultalbumu ar afrikāņu mūziķiem, prezentēsim to Jordānijā un koncertturnejā nedosimies, jo satraucamies par koncertu negatīvo ietekmi uz vidi," aptuveni šāds īsumā ir grupas atgriešanās vēstījums.

Coldplay "Everyday Life"

(Parlophone)

9/12

Un šāds vēstījums nav margināls, tas rezonē, jo Coldplay tiešām ir viena no pēdējām lielajām grupām, kurā ieklausās miljoni visā pasaulē. Ja šajā Tuvo Austrumu valstī albumu prezentētu kāda ne tik pazīstama apvienība, tam nebūtu nekādas nozīmes, taču 

Coldplay vārdam, statusam ir spēks un šo spēku solists Kriss Mārtins (Chris Martin, 42) un kompānija izmanto ar uzviju.

Kas ir lielā grupa, jautāsiet? Īsā atbilde ir šāda. Ja pirms interneta laikmetā mūzikas kompānijas konsekventi un ilglaicīgi investēja līdzekļus kādas grupas attīstībā, cerot uz panākumiem nākotnē - ar trešo, ceturto albumu, tādējādi radot un uzturot šīs lielās grupas, mūsdienās situācija ir mainījusies. Ja ar pirmo, otro albumu grupa nekļūst slavena, kompānija pārstāj investēt un meklē jaunus vārdus, līdz ar to, ilgtermiņā jaunajām grupām ir gandrīz neiespējami noturēties desmit, piecpadsmit, kur nu vēl trīsdesmit vai četrdesmit gadus. Kā pēdējās lielās grupas palikušas tās, kas vēl veidojušās gadsimtu mijā, un spējušas mainīties līdzi laikam. The Killers, varbūt Kings Of Leon un pavisam noteikti arī Coldplay, kas sāka kā Radiohead-lite, bet tūkstošgades pirmajā pusē izveidoja savu muzikālo rokrakstu, paceļot to stadionu līmenī.

Kā nesenāko 2015. gadā grupa izdeva komerciāli ļoti veiksmīgu albumu "A Head Full of Dreams", kurā sadarbojās ar Bejonsē, Rianu u.c. popmūzikas spīdekļiem, un paziņoja - šis būs pēdējais ieraksts. Tas toreiz likās neticami, jo Coldplay atradās savas slavas virsotnē un varētu droši turpināt vēl dažus gadus tādā pat garā, bet acīmredzot Mārtinam bija nepieciešams restarts. Atbrīvojies no pienākuma "performēt topos", pēc ilgstošas un nogurdinošas turnejas viņš kopā ar grupu pamazāk atsāka sacerēt mūziku, īpaši par formātu nedomājot. Un rezultāts ir šis - 52 minūšu dubultalbums (būtībā jau tas hronometrāžas ziņā ir viens albums), kurā viena daļa ir saullēkts, otra - saulriets. Un tieši ar šādu uzstādījumu albums prezentēts divos koncertos Jordānijā. 

Coldplay Jordānijā

FOTO: AMEL PAIN / EPA

Viena no pirmajām divām dziesmām, kas izdota kā vēstnesis pirms kāda laika bija "Arabesque" - gandrīz sešu minūšu gara kompozīcija, kuras aizmetņi meklējami vēl pirms desmit gadiem, kad grupa sadarbojās ar skaņu meistaru Braienu Īno (Brian Eno). Tolaik tapušais afrikāniskais motīvs aktualizēts, apaudzēts ar Femi Kuti grupas pūtēju partijām, izteiksmīgu, frīdžezisku saksofona solo un beļģu dziedātāja Stromae balsi.

Pēdējos gados ar afrikānisko ik pa laikam ir bijuši eksperimenti, taču ja to izdara Coldplay, tam ir pavisam cits svars.  

Es nebūtu bijis pārsteigts, ja pēc piecu gadu pauzes grupa apritē būtu atgriezusies ar popsīgu singlu, piemēram, kāda aktuāla producenta pieslīpētu kopdarbu ar Dua Lipa vai tml., taču šis gājiens ar leģendārā Fela Kuti dzimtas mūziķiem, skaņdarbu, kas neatbilst radio formātam, vairojis manu ticību grupai. Mārtins akli neseko tendencēm, bet apzinās, ka grupa pati ir tādā statusā, ka var ietekmēt procesus mūzikas industrijā.  

Video: Coldplay "Arabesque" (Koncerts Jordānijā).

Muzikāli šajā albumā ir vēl daži neformāta skaņdarbi, piemēram, "Trouble In Town", kurā iesamplēta agresīva policista naida runa pret imigrantu, kurai seko Pink Floyd cienīga episka izskaņa ar stīgām, elektrisko ģitāru un afrikāņu bērnu balsīm. Ieroču jautājums, imigrācijas tēma, reliģija - tās ir tikai dažas no albumā paceltajām tēmām. 

"Kāpēc mēs bēgļus saucam par bēgļiem, nevis par cilvēkiem?"

kādā intervijā jautā Mārtins. 

Albums iesākas ar skaistu divarpus minūšu garu stīgu ievadu "Sunrise" un pāraug pacilājošā "Parachutes" albuma ēras noskaņās ieturētā dziesmā "Church" ("Baznīca"). Kā viesvokāliste šeit dzirdama mazpazīstama dziedātāja Nora Šakura (Norah Shaqur), kura šajā globalizētajā "baznīcā" ienes austrumnieciskas noskaņas. Seko jau minētais "Trouble In Town" un vēl viena atsauce uz kristietību - gospeļkora un Mārtina bezbēdīgais "Broken".

"Oh Lord, Come shine your light on me, Shine your light on me," ("Kungs, nāc un dod man savu gaismu") dzied Mārtins.

Savu tēva lomu Mārtins apdzied jutekliskajā balādē "Daddy", kas, ja godīgi, manām ausīm ir nedaudz par saldu un kontrastē ar vēlāk albumā gaidāmo afrikānisko psihedēliju. Šādas dziesmas, manuprāt, grupa sacerējusi visos laikos un tās parasti lieliski iederas tādu seriālu kā "Grejas anatomija" beigu titros vai kādos emocionālos brīžos tml. Līdz galam  nenoticu. 

Video: Coldplay "Daddy".

Seko īsa kādas nepabeigtas dziesmas demo skice "WOTW / POTP", kurā dzirdams vien Mārtins, akustiskā ģitāra un putniņu čivināšana un lieliskais "Arabesque" - albuma virsotne. 

Lai uzturētu Rietumus un Austrumus balansā, pēc episkā "Arabesque" seko teju gregoriānisks a cappella skaņdarbs "When I Need a Friend". 

Dubultalbuma otra puse savukārt iesākas ar dusmīgu dziesmu par ASV ieroču politiku - vēl viena kompozīcija, kur dzirdams viens pats Mārtins ar akustisko ģitāru. 

Seko albuma lielākais radio hits "Orphans" ("Bāreņi") ar pacilājošu piedziedājumu, kustīgu, pulsējošu basa gājienu un vokālo āķi "Uhh, ūu". tiesa, dziesmas vēstījums ir skaudrs - tā galvenie varoņi Sīrijas bēgļi (meitene un viņas tētis), kas pametuši dzimteni pēc 2018. gada Damaskas bombardēšanas.  

No Sīrijas Mārtins mūs aizved uz Āfriku ("Èkó"), tad uz ASV (blūzīgais "Cry Cry Cry") un tad uz dzimto Lielbritāniju - akustiskās ģitāras pavadījumā Mārtins dzied par savu bērnības draugu Toniju.

Albums uz beigām zaudē savu asumu, izšķīst puspabeigtās skicēs, arī "Champion of the World", lai arī puslīdz pabeigts, pilnskanīgs grupas skaņdarbs, drīzāk varētu būt kāda grupas b-puse. Savukārt noslēdzošais titulskaņdarbs atsaucas uz albuma sākumu, tiek izmantoti tie paši stīgu akordi (F#m-A-Em-Bm) un atgādina, ka mēs visi esam saistīti, visi esam viena liela ģimene. "Aleluja, aleluja," dziesmas beigās Mārtins atgriežas pie reliģiskajiem simboliem.

Kopumā albums ir utopisks sapnis par mūsu neapšaubāmi skaisto, bet trauslo planētu, draudzīgu dažādu tautību, reliģisko kopienu kopā dzīvošanu, kas diemžēl, kā mēs redzam, arī paliks tikai kā skaists sapnis šajās Coldplay dziesmās. 

Foto: "Coldplay" uzstājas Jordānijā.

Izdošanas datums: 22.11.2019.

Noklausies albumu.