Konflikts Baltijā: kad Krievija varētu pielietot kodolieročus? (140)

Pētījuma autori atsaucas uz 2015. gadā izdotu publikāciju Krievijas zinātniskajā žurnālā - «Kara doma» Voennaya Mysl’. Tā ietvaros ir aprakstīta taktisko kodolieroču lietošana no Maskavas skatu punkta.

Pirmkārt, pētījuma autori vērš uzmanību uz pašsaprotamo – Krievija izmantos kodolieročus tad, ja NATO tos uzbrukuma vajadzībām izmantos pirmie. Šajā gadījumā runa ir par proporcionālu atbildi pretinieka veiktajām darbībām. Tomēr tas nekādā gadījumā nebūtu vienīgais iemesls Maskavai ķerties pie šādiem masu iznīcināšanas instrumentiem.

Otrais iemesls ir saistīts ar savlaicīgu Kremļa sapratni, ka tā pretinieks gatavo pret to vērstu kodoluzbrukumu.

Tādā gadījumā Krievija var izvēlēties atbildēt preventīvi un uzbrukt pirmā. Tas savā ziņā var tikt sasaistīts arī ar trešo akcentēto scenāriju. Tā ietvaros Maskava būtu gatava pielietot kodolieročus, ja pieaugtu masveida precizitātes trieciena draudi. Nezinātājam, ar precizitātes triecienu militārajā literatūrā apzīmē mērķa neitralizēšanu tādā veidā, kura ietvaros notiek maksimāla izvairīšanās no liekiem upuriem un bojājumiem.

Ceturtkārt, Krievija varētu pielietot kodolieročus tad, ja NATO veiktu konvencionālu uzbrukumu mērķiem, kurus valsts ir atzinusi par stratēģiski svarīgiem.

Pētījumā tiek norādīts, ka Krievija par tādiem uzskata tās pierobežā novietotās pretgaisa aizsardzības sistēmas. Atsaucoties uz publikāciju, autori pauž, ka valsts militārajā presē jau pagaidām notiek aktīvas diskusijas par nepieciešamību Krievijai nepieļaut šo sistēmu zaudēšanu jau savlaicīgi. Lai to izdarītu, iespējams, ka vajadzētu uzbrukt pirmajiem.

Piektais scenārijs arī savā ziņā sasaucas ar ceturto, jo runā par Krievijas aizsardzības kapacitātes sagraušanu līdz kritiskam (nepieņemamam) līmenim konvencionālā kara fāzē. Šīs pretgaisa aizsardzības sistēmas principā būtu uzskatāmas par vienu no aizsardzības kapacitātes iemiesotājām. Tomēr minētais apzīmējums neizslēdz arī citus Krievijas militāros elementus.

Pētījuma autori arī cenšas šos scenārijus ietvert plašākā politiskajā kontekstā un norāda, ka Krievijas taktisko kodolieroču pielietošanas stratēģija ir saistīta ar tās iespējamo agresiju Austrumeiropā (piemēram, iebrukumu Baltijas valstīs). Uzbrukuma ietvaros (pēc straujiem ieguvumiem) Maskava ātri zaudētu savu konvencionālo militāro pārsvaru, vai arī tai liktos, ka sekos militāri un ekonomiski spēcīga NATO atbildes reakcija (iespējams vairāku mēnešu vai pat gadu laikā).

Šādā situācijā Kremlis mēģinātu eskalēt konfliktu ar kodolieroču palīdzību. Krievijas mērķis minētajā gadījumā būtu panākt mieru ar NATO dalībvalstīm uz tai izdevīgiem noteikumiem. Principā, valsts darītu to, ko starptautisko attiecību literatūrā apzīmē ar terminu – escalate to deescalate. Respektīvi – konflikts tiek sakāpināts ar cerībām panākt tā atslābumu. Pētījuma autori norāda, ka šādā gadījumā Krievija varētu izvēlēties veikt taktiska līmeņa kodoltriecienu pret NATO spēkiem Baltijas valstīs. Tāpat ir iespējams veikt kādu demonstratīvu triecienu, kurš neprasītu upurus vai nu vispār, jeb arī prasītu tos ļoti maz.

Vienlaicīgi netiek izslēgta arī iespēja kodolieročus pielietot jau bruņota konflikta sākumā (pirms vēl Krievija sāk zaudēt). Tādā gadījumā Kremlis varētu mēģināt NATO iebiedēt un konsolidēt savus sākotnējos militāros ieguvumus.

Ko NATO darīt, lai šādu scenāriju nepieļautu?

Pētījuma autori norāda, ka labākās zāles šajā gadījumā būtu konvencionālo militāro spēju NATO dalībvalstīs palielināšana.

Ja Krievija redzētu, ka tai nav iespējams ātri sakaut tās pierobežā novietoto militāro kontingentu, tad tas samazinātu augstāk minētā scenārija izveidošanās iespējamību. Respektīvi – NATO nevajadzētu eskalēt konfliktu, lai nodrošinātu Baltijas valstu aizsardzību, bet Krievijai tad nevajadzētu eskalēt to tālāk, lai nodrošinātu savus sākotnējos ieguvumus. Šajā kontekstā pētījuma autori uzsver, ka ļoti svarīga ir spēja ātri reaģēt un atbildēt uz Kremļa mestajiem izaicinājumiem. Tāpēc tie rekomendē nepaļauties uz papildspēku sūtīšanu no Polijas un Vācijas, bet gan nodrošināt to bāzēšanu Baltijas valstīs.

Vienlaikus pētījuma autori norāda, ka šos sauszemes spēkus varētu papildināt ar pašas NATO taktisko kodolieroču spējām.

Ja tie tiktu izmantoti agrīnā konflikta stadijā (dažu stundu vai dienas laikā), tad Krievija varētu tikt pārliecināta, ka kara turpināšana ir pārāk riskanta.

Tāpat, redzot NATO gatavību atbildēt ar taktiskajiem kodolieročiem, Krievija varētu kļūt konservatīvāka un izvēlēties neuzbrukt vispār. Jebkurā gadījumā, alianses ieroči būtu efektīvi tik ilgi, kamēr Krievija nav militāri uzvarējusi (vai neuzskata, ka šāda uzvara ir tuvu).

Vienlaikus pētījumā arī norādīts, ka Krievijai pagaidām ir taktiskie kodolieroči, kuri pret NATO var tikt izmantoti jebkurā laikā. Savukārt, NATO Baltijas reģionā ar to ir problēmas (īpaši agrīnā konflikta fāzē) un to lietošanai ir vairāki ierobežojumi (ieskaitot nepieciešamību sagraut Krievijas gaisa aizsardzības sistēmu). Šāda situācija atvieglina Krievijas izvēli uzbrukt arī ar šādiem ieročiem. Savukārt, alianses kodolspēju attīstīšana padarītu Krievijas izvēli grūtāku.

Kodolieroči un mēs

Par NATO un Krievijas taktiskajiem kodolieročiem runājot, nedaudz jau arī iepriekš tika iezīmēts, ka pētījuma autori akcentē kādu ļoti drūmu ainu.

Viņi neizslēdz, ka gan Krievijas, gan NATO kodoluzbrukumi varētu notikt  NATO dalībvalstīs un no tiem varētu ciest arī civiliedzīvotāji.

Tie arī neizslēdz to, ka NATO varētu mēģināt uzbrukt mērķiem Krievijā un riskēt ar pilna mēroga stratēģiska līmeņa kodolkaru (ar cerību, ka Kremlis pārtrauks savu īstenoto uzbrukumu). Vienlaikus nevar arī pilnībā izslēgt pārrēķināšanās risku. Ja NATO izvēlēsies izmantot taktiskos kodolieročus, tad vienmēr pastāv iespēja, ka Krievija to varētu interpretēt kā daudz plašāka mēroga uzbrukumu. Tas, savukārt, var izraisīt stratēģiska mēroga atbildi, kas atgādinātu scenāriju no kādas apokaliptiskas filmas.