Uzreiz vēlos pieminēt, ka darba tirgus ekonomisko aspektu analīze noteikti nav mans jājamzirdziņš un tikai priecāšos par viediem un labi argumentētiem komentāriem, kas noliek mani pie vietas, bet kā jau katram kārtīgam latvietim pieklājas – man ir viedoklis arī par lietām, no kurām neko nesaprotu.
Nesen kāds deputāts (nesaukšu Jāni Iesalnieku vārdā, lai no viņa partijas fanu nometnes nesaņemtu kārtējos norādījumus uz to, ka par šo politisko spēku nedrīkstu smieties, jo par Saskaņu esmu paironizējis tikai nieka piecos no saviem iepriekšējiem rakstiem) tviterī ierakstīja: “Šodien valdībā tiek skatīta MK noteikumu paka par viesstrādnieku nodarbināšanu. Man izdevās panākt, ka no tās ir izslēgta sākotnējā iecere atvieglot mazkvalificēto viesstrādnieku ievešanu. Atlikušie ir tehniski grozījumi birokrātijas mazināšanai, kas latviešu intereses neapdraud.”
Uz kāda mana drauga loģisko jautājumu: “Un kurš šos mazkvalificētos darbus darīs?” politiķis bez jebkādas minstināšanās atbildēja ar lakonisku: “Tu.” Labpatīk domāt, ka Saeimas deputāts to drīzāk bija iecerējis kā ļoti atjautīgu un asprātīgu atbildi, nevis mērķtiecīgi cenšas mainīt likumdošanu, lai panāktu, ka kvalificēti un labi izglītoti augstas raudzes speciālisti ir spiesti kļūt par melnstrādniekiem, tomēr, pārāk dziļi neiegrimstot konkrētās sarakstes analīzē, domāju, ka būtu lietderīgāk runāt par nepieciešamību pēc mazkvalificētiem viesstrādniekiem kā tādu.
Uzreiz atausa atmiņā pašmāju krūmmelleņu ogu audzētavas “Arosa-R” īpašnieces sūdzēšanās visos iespējamajos medijos par to, cik slinki ir latvieši, jo nevarot atrast strādāt gribošus darbiniekus, tāpēc neatliekot nekas cits kā ievest strādniekus no Ukrainas. Manuprāt, šo savdabīgo “latvieši nevēlas strādāt” fenomenu izskaidrot ir pavisam vienkārši – tiek piedāvātas pārāk sūdīgas algas. Piekritīsiet, ka sabeigt muguru, lai nopelnītu aptuveni 500 € mēnesī, latvietim nešķitīs tikpat vilinoši kā ukrainim, kura valstī minimālā alga ir 120 € mēnesī.
Protams, sūdzoties par vietējo iedzīvotāju darba sparu, bieži vien izskan arī utopiskas 800 € algas mēnesī vai pat vairāk, tomēr šī pati melleņu audzētāja savulaik par 1000 € algu smējās: “Mēs samaksāt varam, bet cilvēki nopelnīt nespēj, varbūt vienīgi, ja strādātu tikpat intensīvi kā Īrijas laukos...” Respektīvi – nevis darba devējs sūdīgi maksā, bet darbinieki vienkārši nespēj nopelnīt normālas algas. Un tad, protams, ir vienkāršāk paņemt ukraiņu viesstrādniekus, kas priecāsies arī par to pašu.
Internets neļaus samelot, ka, piemēram, pirms diviem gadiem “Arosa-R” meklēja traktora vadītāju, kuram piedāvāja bruto algu 550 € (390 € uz rokas), un apkopēju, kas vēlētos strādāt par 380 € (270 € uz rokas). Par laimi, neraugoties uz darbinieku nevēlēšanos strādāt tā, lai saņemtu labas algas, uzņēmums iepriekšējo gadu noslēdza ar 110 tūkstošu eiro peļņu. Not great, not terrible.
Nelielais melleņu bizness, protams, ir vienkārši necila metafora, kuru vēlējos izmantot, lai ilustrētu to, ka mazos uzņēmumos tieši ievērojamā polarizācija starp uzņēmuma īpašnieka un tā darbinieku ienākumiem vistrāpīgāk iezīmē “darbaspēka trūkuma” cēloņus.
Protams, uzņēmumiem ir jānes peļņa to īpašniekiem, bet nesakiet, ka Latvijā neviens nevēlas strādāt. Un nav tā, ka, aizbraucot strādāt uz ārzemēm, latvietis pēkšņi kļūst čaklāks, – iespējams, tur vienkārši ir normāli darba devēji, kuru biznesa plāna pamatā nav sūdīgu algu maksāšana melnstrādniekiem.
Un tad mums ir pietiekami adekvāti pelnoši ogu audzētāji, kuru darbinieki principā paši izvēlas pelnīt slikti. Mums ir lielie zemnieki, kuri labu ražas gadu noslēdz ar dāvanu sev luksusa auto salonā. Mums ir miljonāri ceļu būves firmu īpašnieki, kuri ļoti alkst būvēt kvalitatīvākus ceļus, bet nu nekādi nevar to atļauties, jo iepirkumos jau nav iespējams pilnīgi neko nopelnīt. Un rezultātā, ieejot vietējā piemājas lokālās veikalu ķēdes bodē, kasiere pret tevi izturas tā, it kā tu tikko būtu nogalinājis viņas kaķi. Nespēju viņu par to vainot.
Nedaudz atgriežoties pie raksta ievadā minētās tviterdiskusijas – domāju, ka deputātam vajadzētu cīnīties nevis pret melnstrādnieku ievešanu, bet gan par cilvēka cienīgu atalgojumu arī mazāk kvalificētam darbaspēkam. Kad būs adekvātas algas, būs arī vietējie, kas strādā. Un pie mums vairs nebrauks ļaunie ārvalstu melnstrādnieki, jo brīvu darbavietu šeit nebūs. Latvju meitas ziedēs, latvju dēli dziedās un mēs visi kopā diesim laimē. Savukārt, ja algas nepalielinās – vismaz netraucējiet ukraiņiem braukt piepelnīties, jo neviens cits tās mellenes tāpat nelasīs.
